Mums ir, ko gaidīt ciemos

2016. gada 13. oktobris 09:27

294

Viendien biju palicis mājās, neaizgāju uz sporta centru pavingrot. Tur, kā zināms, ir īpašas dienas un stundas, kad pensionāri var nākt un par brīvu izmantot trenažierus, inventāru, telpas, lai, kā saka, neļautu sarūsēt miesai un garam. Skatos – mana laulene tāda uzcirtusies. Pīrāgus, kas pildīti ar skābiem kāpostiem, sacepusi. M... Tie taču mani mīļākie! Nodomāju, ka sieva nolēmusi mani palutināt, iekārdināt, pavedināt... Ak! Nu tik būs... Pastiepu ķetnu pret pīrāgu šķīvi un tūlīt pat dabūju pa nagiem. “Pat nedomā! Tie ir domāti ciemiņiem,” mani aprāja mana laulātā draudzene Antonija.
Sāku tincināt, vai tad radus ciemos gaidām? Nē, radi tiešā nozīmē tie nebūšot. Varbūt pārnestā. Laulene bija un palika noslēpumaina. Jutos galīgi saintriģēts un sakauts vienlaikus. Nu kurš gan manai sievai var būt tuvāks un mīļāks par mani, kam par prieku viņa tā sataisījusies, mājā visas grīdas uzspodrinājusi. Nolēmu tā ciešāk sievai acīs ieskatīties, lai viņu saprastu labāk. Un pēkšņi ieraudzīju – ietetovētu uzacu līniju, spilgti krāsotas lūpas. Nudien sagribējās bučoties. Varbūt pat precēties par jaunu. Piemēram, nosvinēt Sudraba kāzas! “Sieviņ, a cik gadus jau esam precējušies?” samulsis riju siekalas un izvaicāju sievuku. “Ko ta pēkšņi par to iedomājies?” šī koķeti pretjautāja.
Nepaspēju neko sakarīgu atbildei izdomāt, kad sadzirdēju pie durvīm metālisku zvanu. Sieva aizšāvās man garām ka tāda stirniņa. Pastūma mani malā. Biju pati uzmanība un sievas “tukšā vieta” vienlaikus. Antonija, pirms atvērt durvis, vēl ielūkojas spogulī, sakārtoja frizūru, un tad... Viņa laipni aicināja ienākt dzīvoklī kaut kādus pilnīgi svešus cilvēkus – jaunu čali un tikpat jaunu dāmīti. Šie šķībi palūrēja uz mani. Antonija to pamanīja un pievērsās man: “Vīriņ, tu taču taisījies doties pavingrot. Tad dari to!” Es nesamulsu. Saimnieks esmu, kā nekā. “Un ko tad jūs te darīsiet?” es ierunājos kā prokurors. “Mēs? Mēs parunāsim par Radītāju. Mūsu šīs dienas tēma ir karš debesīs,” sieva man atbildēja ar lielu iekšējo pārliecību. Nesamulsu. Teicu – palikšu mājās. Gribu paklausīties.
Tā pagāja vairākas stundas. Vārdi man slīdēja gar ausīm... Ko tikai es nesadomājos! Pati galvenā atziņa bija - dari, ko darīdams, neatstāj lieciniekus! Vai, piemēram, sirdsapziņai ir tūkstoš liecinieku, bet vai lieciniekiem ir sirdsapziņa? Bez lieciniekiem nedzīvojiet... bez lieciniekiem dūmo krāsns un maizi negriež nazis ass. Nezin vai par labu nāk, ja kāds nolemj pēkšņi mainīt lieciniekus pirms kāzām vai pirms bērēm? Mana sieva taču bija tāda atejiste, bet tagad... Kas ir mainījies? Un tad es atcerējos gudru domu, kuru reiz esot teicis brazīliešu rakstnieks Paulu Koelju: “Ja mums kaut ko dzīve ir iemācījusi, tad to, ka 50 procentos gadījumu tie ir Jehovas liecinieki, kas negaidīti klauvē pie durvīm.”
Kad viņi beidzot aizgāja, es sievai pateicu skaidri un gaiši: “Vai nu es, vai viņi, izvēlies!” Pats sabijos no savas bardzības. Tad pateikto mīkstināju ar vārdiem: “Vari uzreiz neatbildēt. Padomā, palūdz padomu mūsu bērniem un mazbērniem!” Tā nu es gaidu... ◆

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Mums ir, ko gaidīt ciemos

Kategorijas