Izveido apjomīgu suņu kolekciju

2016. gada 13. oktobris 09:34

1588

Tiklīdz veras dzīvokļa ārdurvis, visiem ierastā durvju zvana skaņas vietā atskan suņa rejas. Pats četrkājainais draugs ienācējam pretim neskrien, jo tāda mājoklī nav, toties dažāda lieluma un formas suņa figūras ir iekarojušas mājokļa saimnieces Ilonas Deksnes viesistabu. Šī ir tikai viena no sievietes daudzajām kolekcijām.

Mani lielākie draugi
Gredzens un lietussargs, krūzītes un šķīvji, soma, atstarotājs, kalendārs, pudeļu attaisāmais ar suņa figūru un vēl daudz kas cits. Interesanti, ka kolekcijā nav divu vienādu suņa figūru, jo, antikvariātā, lietoto preču veikalā vai vēl kādā citā tirdzniecības uzņēmumā ieraugot atkal jaunu figūru, Ilona labi atminas, ir tāda kolekcijā vai nav. Apjomīgā kolekcija istabā pilnībā aizņēmusi visus plauktus, skapīšus un pat krēslus. Raugos uz tiem un mēģinu izprast, kas cilvēkus pievērš dažādu kolekciju veidošanai. Viens šo aizraušanos saista ar ceļojumiem, otrs – tādējādi cenšas saglabāt patīkamas atmiņas. Ilona suņu figūras kolekcionē mīlēta dzīvnieka piemiņai. “Konkrēti šo kolekciju, lai rastu mierinājumu, sāku veidot tad, kad pirms sešiem gadiem mūžībā aizgāja mana mīlule Čipiņa. Joprojām nespēju viņu aizmirst. Čipiņa bija vienīgā, kas mani samīlēja. Bieži, sunīti atceroties, raudu. Dzīvē man ir nācies pārliecināties, ka suns ir daudz uzticamāks draugs nekā cilvēks, jo viņš savējam saimniekam nekad nekodīs, nekad saimnieku nepazemos, kā to prot cilvēki. Šodien mani vienīgie draugi ir šīs figūras, kas klusējot sēd un guļ plauktos. Ir arī tādi, kas, uzvelkot atsperi vai ievietojot bateriju, prot riet, mest kūleņus un staigāt. Ne jau tikai šī kolekcija, arī dzīvi suņi ir mana mīlestība. Es, tos satiekot, pilsētas ielās samīļoju. Kolekcija, kurā ir vairāk nekā pieci simti suņa figūru, ir daļa no manas pasaules,” ar smeldzi balsī stāsta Ilona. Kolekcijā ir arī daudz dāvinātu figūru. “Lūk, mana mīļākā figūra. Uz to paraugoties, vienmēr pasmaidu. Šo kā dāvanu saņēmu vienā veikalā. Dažas figūras uz Gulbeni ir atceļojušas no Igaunijas un Īrijas, jo, kur tad šodien ir lielākā daļa mūsu jaunatnes? Ārzemēs!” Kad pie Ilonas ciemos atnāk vismīļākie cilvēki, tad viņa cienā ar tēju vai kafiju, kas ielieta krūzēs ar suņa attēlu. Katru dienu viņa mēro ceļu no Gulbenes uz lauku māju Galgauskā, lai tur gādātu par suni un četriem kaķiem.

Pieci tūkstoši
grāmatu
Saimniece bilst, ka suņu figūru kolekcija no plauktiem ir izdzīvojusi grāmatas, kuras nācies aizvest uz lauku mājām, lai tur, kad būs beidzies remonts, tikai grāmatām atvēlētu lielu telpu. Viņa cer, ka vieta būs arī suņu kolekcijai. Pirms vairākiem gadiem, kad “Dzirkstelē” stāstījām par Ilonas plašo grāmatu kolekciju, to skaits vēl nesniedzās vairākos tūkstošos. Tagad tie jau ir pieci tūkstoši. “Grāmatas lasu kopš piecu gadu vecuma. Mamma mācīja manai pusotru gadu vecākajai māsai lasīt. Es iemācījos ātrāk. Nevienu dienu lasīšanu neesmu atlikusi malā. Bērnībā mums mājās īpaši daudz grāmatu nebija. Kad pati sāku strādāt un naudas visam pietika, stāvēju garās rindās pēc grāmatām pie veikala. Tagad to finansiāli vairs nevaru atļauties. Ir daudz cilvēku, kuri man ir atdevuši savas grāmatas. Tās joprojām ņemu pretim, jo nevaru ciest, ka labas grāmatas tiek izmestas atkritumu konteineros. Vienīgi grāmatas, kam pazudušās pēdējās lappuses, gan neņemu pretim,” stāsta Ilona un piebilst, ka pašai vismīļākā esot grāmata “Sieviete bez vārda”. To viņa joprojām pārlasa vēl un vēl. Grāmatu kolekcijā ir viena autora izdevumi, kas summējami trīs un vairāk desmitos. Vecākais izdevums “Precību valgos” datējams ar 1927.gadu, kas pirkta antikvariātā. “Priecājos, ka Jaungulbenē, kur arī man ir lauki, ir viena meitene, kurai ārkārtīgi interesē grāmatas un vēsture. Esmu viņai atdevusi ļoti daudz grāmatu. Priecājos, ka ap mani ir tie cilvēki, kuri daudz lasa, lai gan draugu man apkārt nav. Viņi cits pēc cita pazuda, gan mani piemeklēja smaga slimība, ar kuru cīnos. Tāpēc ar savu slimību esmu palikusi viena. Sāp sirds un rētas. Mans mierinājums ir manas kolekcijas un manas māsas dēls Igors, kuru praktiski esmu izaudzinājusi.”

Pastmarkas un numismātika
Ilonai ir arī liela pastmarku kolekcija, kas mērāma desmit tūkstošos. Šīs kolekcijas sākums rodams tālajā 1956. gadā. “Visu mūžu esmu iekšēji savā sirdī jutusies vientuļa. Iespējams, tāpēc, lai šo vientulību aizpildītu, esmu centusies kaut ko krāt. Krāju arī nozīmītes. Par manām kolekcijām ieinteresējās kāds kungs no Valmieras. Tad, kad viņš jau bija devies projām, ievēroju, ka mana nozīmīšu kolekcija ir pazudusi. Man bija arī Krievijas jubilejas visu 28 rubļu kolekcija. Tas bija retums, jo kopumā tika izdoti tikai 200 šādi rubļi. Šodien tie maksā bargu naudu. Arī šo kolekciju piesavinājās negodīgs cilvēks, kurš, skatoties man acīs, nekautrējās to noliegt. Bija arī citas senas naudas vienības, bet tās nācās pārdot, lai varētu ārstēties. Ar pensiju, kas nesasniedz pat pusotru simtu eiro, par veselību cīnīties nav iespējams. 44 sava mūža gadus esmu atdevusi dzelzceļam. Tie ir tik vien vērti?” viņa jautā.
Vairākas stundas dienā Ilona pavada pie datora, lai rakstītu pati un atbildētu uz saņemtajām vēstulēm. “Man ir izveidojusies sava draugu grupa. Lai gan pie datora apņēmos pavadīt tikai piecas minūtes, tas man atņem trīs stundas. Ja jūs zinātu, cik šie draugi dod man daudz spēka! Internetā palasu arī labu dzeju, paklausos labas dziesmas. Tāda ir mana šodienas pasaule. Jūs esat redzējusi, kā sērojot raud dzīvs suns? Vairāk nekā cilvēks. Tāpēc arī viena kolekcija ir veltīta šim dzīvniekam. Agrāk zināju no galvas visus dzejnieces Ārijas Elksnes dzejoļus, bet šobrīd ausis skan tikai dažas rindas par rūgto pīlādžu laiku, kam lūdzu, lai tas pret mani ir maigs,” kad atvadāmies, saka Ilona, lai dotos pie savas suņu kolekcijas. ◆

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Izveido apjomīgu suņu kolekciju

Kategorijas