Vijole ir dvēseles instruments

2016. gada 14. oktobris 08:49

658

“Vijole ir dvēseles instruments. Ja cilvēkam ir bagāta dvēsele, kura māk pārdzīvot gan priekus, gan ciešanas, gan just līdzi visiem, tad vijole noteikti skanēs. Ja cilvēks ir vienaldzīgs, ja viņam galvenais ir tikt līdz skaņdarba beigām, tad tāds arī būs skanējums. Vijole viena pati bez cilvēka izjūtām neko neizsaka. Pati vijoles forma jau atgādina cilvēka figūru. Vijolē iekšā gan tiešā, gan pārnestā nozīmē ir dvēselīte, kas atrodas starp abiem vijoles korpusiem. Gadās - šī dvēselīte izkrīt. Tad vijole spēlējot čērkst. Atliek to ielikt vietā, pievienot savas jūtas un atkal viss skan. Arī ar saviem audzēkņiem runāju par šo vijoles dvēseliskumu,” saka vijoles skolotāja Lūcija Brice.
- Vai pati mājās mēdzat spēlēt vijoli, lai ļautu vaļu emocijām?
- Agrāk, jaunībā, to darīju, jo šķita, ka tas ir nepieciešams. Laikam tad vēl tā nepratu savaldīt savas emocijas, kā šodien. Tagad vairāk strādā prāts. Agrāk man gribējās, lai dzīvē viss notiek ātrāk. Biju norūpējusies, kāpēc nevaru uzreiz iemācīt bērnam spēlēt vijoli, kāpēc ir jāpaiet laikam, lai kaut ko panāktu. Man rezultātu vajadzēja uzreiz. Tagad ir iestājies pakāpeniskums un miers. Apzinos, ka tagad strādāju ar jaunu paaudzi, tāpēc arī man pašai ir jāspēj mainīties tai līdzi, lai mēs abpusēji rastu vienotu kopsaucēju. Ja pedagogs spēj ar kaut ko ieinteresēt audzēkni, tad abi aizraujas. Bieži domāju, ka agrāk bija laiks mierīgi pasēdēt un padomāt par daudz ko, bet tagad dienas skrien tik ātri.
- Kāda pašai bija pirmā tikšanās ar vijoli?
- Tas notika Latvijas vissenākajā pilsētā Ludzā, kas tagad ir kļuvusi daudz skaistāka un sakoptāka, jo tās saimniece ir sieviete. Arī mans vārds Lūcija ir saistīts ar Ludzu. Ludzas valdniekam bijušas trīs meitas Rozālija, Lūcija un Marija. Tētis, kuram šobrīd ir 93 gadi, spēlēja vijoli. Viņš to bija bērnībā apguvis pašmācībā. Tēvs izdomāja, ka meitai arī jāiemācās. Viņa gribai bija jāpakļaujas. Desmit, nevis septiņu gadu vecumā iestājos mūzikas skolā. Vijole noteikti nebija mana izvēle, jo visi labprātāk spēlēja klavieres, tomēr vijoles spēles apguve problēmas neradīja, jo bija ļoti jauka skolotāja, ar kuru mēs vēl šobrīd kontaktējamies. Man nebija arī nepatikas pret vijoli, pamazām to pieņēmu, lai gan gribēju kļūt par arhitekti. Smagi saslima mamma, vecākā māsa jau mācījās Jelgavā. Pabeidzu mūzikas skolu un, lai būtu tuvāk tēvam, varētu brīvdienās palīdzēt un atbalstīt, iestājos Rēzeknes mūzikas vidusskolā. To pabeidzu, būdama vecāka salīdzinājumā ar citiem audzēkņiem. Man jau bija 22 gadi. Izdomāju, ka iešu strādāt uz skolu. Krietni vēlāk, kad Latvijas Mūzikas akadēmijā atvēra jaunu fakultāti, gāju studēt. Man arī ir bijusi vēlme uzstāties ka solistei, bet sapratu, ka vijoli sāku apgūt četrus gadus par vēlu, jo pirkstus ir iespējams attīstīt līdz 10, 12 gadiem. Visam ir jānotiek laikā. Spēju būt paškritiska pret sevi. Dzīve vienmēr cilvēku noliek īstajā vietā. Cilvēkam atliek tikai to pieņemt.
- Kas mudina bērnus apgūt vijoles spēli?
-Salīdzinājumā ar agrāko gadu principu: kaimiņa bērns mācās mūzikas skolā, manējam arī jāmācās, tagad ir cits princips. Bērns pats vēlas apgūt mūziku. Viņš ir kaut kur redzējis vai dzirdējis, jo mēs koncertējam arī bērnudārzos, draudzene spēlē kādu instrumentu, tāpēc gribas pamēģināt arī viņam. Ir arī tā, ka mamma atved bērnu uz mūzikas skolu, lai viņš mācītos spēlēt klavieres, bet klavieru vietā izvēlas spēlēt vijoli. Ir gadījumi, kad mēs, pedagogi, ar muzikalitāti apveltītam bērnam iesakām izvēlēties vijoli. Manā praksē ir bijis audzēknis, kurš vijoli spēlēja, liekot lietā loģisko domāšanu. Beidzot vijoles klasi viņš spēlēja pieņemami. Vecāki bija pateicīgi tāpēc, ka bērns iemācījās strādāt. Raksturs, strādīgums, centība un apziņa, ka es to varu, lūk, šī audzēkņa raksturotāji. Bija audzēkne, kura savu muzikālo dzirdi attīstīja četru gadu laikā. Tikai tad viņai sāka vijole skanēt. Man nav tiesību sacīt, ka esmu gatava strādāt tikai ar pašiem labākajiem. Viena no manām mīļākajām audzēknēm, kas tagad turpina Rīgā studēt mūziku, ir Beāte Leimane. Viņai bija pieci gadi, kad tika atvesta pie manis. Kā lielam cilvēkam Beātei vijole sāka skanēt jau septiņu gadu vecumā. Tas bija brīnums! Kā Dieva dāvana! Viņa, maza būdama, daudz strādāja un tajā, ko darīja, ielika daudz savu emociju. Vecāki arī dzīvoja līdzi Beātei, kura kā īsta māksliniece vienmēr pirms konkursiem prata sevi noskaņot. Protams, ir daudz vēl citu audzēkņu, kuri turpina spēlēt vijoli dažādos orķestros. Nevaru neminēt baroka vijolnieci Lāsmu Mucenieci, kurai tagad ir cits uzvārds, no Lejasciema, kā arī viņas māsu Līgu, kurām bija īpaša attieksme pret mūziku. Ne jau visi kļūst par mūziķiem, bet septiņu gadu darba process audzēknim iemāca saklausīt, būt pacietīgam.
Esmu novērojusi, ka orķestros vairāk vijoli spēlē vīrieši. Manuprāt, tāpēc, ka viņi atšķirībā no sievietēm labāk spēj savaldīt savas emocijas. Tiesa, mūzikas skolā ir pierādījies, ka meitenes ir pacietīgākas un izturīgākas, kā jau visā dzīvē.
- Tas nozīmē, ka viņas ir cīnītājas?
- Noteikti. Es arī esmu cīnītāja līdz beidzamajam, jo vienmēr var kaut ko vēl izdarīt. Ir jau arī vājuma brīži. Es tos apslāpēju ar darbu, lai gan varētu paņemt vijoli un nospēlēt kādu dvēselisku skaņdarbu. Tomēr katru nedēļu braucu pie tēva, lai tur strādātu dārzā. Es pieņemu savu dzīvi tādu, kāda tā ir izveidojusies. Man ir ļoti labi draugi, labi kontakti ar audzēkņu vecākiem. Protams, vienmēr var dzīvot vieglāk.
-Tiem, kas jūs pazīst, šķiet, ka gadi jums neko nespēj padarīt.
- Es par tiem vienkārši nedomāju. Tiklīdz cilvēks sāk analizēt savus gadus un cītīgi skatīties spogulī, tad laiks arī liek kaut ko pamanīt. Es nepiestrādāju pie dažādu kosmētikas līdzekļu izmēģināšanas. Vienmēr esmu biju par dabīgiem līdzekļiem. Ja gribas iedzert tēju, tad jau vasarā savācu tējas augus. Arī bērni, sākot no pieciem līdz 14 gadiem, ar kuriem diendienā strādāju, man palīdz justies jaunai. Tiklīdz šis vecuma posms ir beidzies, tas atkal sākas no gala. Man vienmēr sevī ir jāuztur jaunavīgs tonuss, jāsaprot viņi. Mēs vienkārši nevaram atļauties justies vecas un par visu sūdzēties. Interesanti, ka audzēkņi ir tie, kas sūdzas. Viņiem ļoti bieži no pārguruma sāp galva, kājas. Ir vecāki, kas ļoti noslogo savus bērnus, lai tikai viņi būtu nodarbināti. Tas īsti nav pareizi. Ja bērns jau mācās divās skolās un visu grib apzinīgi apgūt, tad ir liela slodze. Diemžēl bērni ir arī fiziski diezgan vāji. Es ticu, ka viņiem sāp. Dažkārt nodarbībām atvēlētā stunda paiet tikai sarunās, jo saprotu arī vecākus, kuriem tam neatliek laika. Ir dažādas situācijas, kad nākas arī kaut ko sarunāt, nokārtot, palīdzēt. ◆

Ko citi saka

◆ Vijolniece Līga Pētersone: “Mūzikas skolā man bija mazliet bail, jo skolotāja bija ļoti stingra un prasīga. Šobrīd saprotu, ka viņa ir ļoti labs pedagogs, kas prot panākt rezultātu. To liecina tas, ka tik daudzi viņas audzēkņu ir devušies mācīties tālāk mūziku. Ar savu bezkompromisa darbu, pieeju un mūzikas mīlestību daudzu gadu gaitā skolotāja ir panākusi lieliskus rezultātus.”

◆ Vijolnieces Beātes Leimanes tētis Dailis Leimanis: “Skolotāju ir grūti raksturot dažos vārdos. Tādi cilvēki kā Lūcija ir retums. Viņa ar bērniem strādā nesavtīgi, nežēlojot savu laiku. Viņa ir piedzimusi par cilvēku, kam piemīt neizmērojama spēja dot otram neatkarīgi ne no kādiem apstākļiem. Varbūt tieši tāpēc, ka jauno mūziķu audzināšana ir viņai lemta misija, skolotāja ir palikusi viena. Šo misiju Lūcija izpilda par tūkstots procentiem.”

◆ Mūzikas pedagoģe Lidija Musajeva: ”Lūcija ir sirsnīgs, uzticīgs un izpalīdzīgs cilvēks. Viņa ir lieliska vijoles spēles speciāliste, kura atdod visu dvēseli bērniem. Viņa ar visiem spēkiem cenšas panākt, lai bērns kaut ko iemācās. Lūcija cīnās par katru audzēkni, lai kādas būtu viņa muzikālās dotības. Lūcija ir kolosāla kolēģe!”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Vijole ir dvēseles instruments

Kategorijas