Grāmatas mežā

2016. gada 18. oktobris 00:00

Bija saulaina diena. Mežs visā savā vasaras krāšņumā jau sāka dalīt dabas veltes cilvēkiem un meža radībai. Katrs meža zvēriņš atrada barību un siltu vietiņu naktsguļai. Viss bija tik mierīgi un klusi, ka varēja sadzirdēt koku elpošanu, sēņu dīgšanu un odu sīkšanu. Te pēkšņi lielo meža klusumu iztraucēja ziņneses žagatas brēcieni: „Palīgā! Palīgā! Mežā notikuši briesmīgi jaunumi! Svaigi jaunumi! Nāciet un raugiet! Klajumiņā, kur notiek zvēru sapulces, ir notikušas trakas lietas!” Un žagata aizlidoja tālāk pār koku galiem, brēkdama un jaunumus sludinādama.
Ežu tēvs Eidis, adatu kažoku augstu sacēlis, mīlīgi pukstēdams, devās uz žagatas norādīto vietu meža jaunumus raudzīt. Viņš bija no visiem meža zvēriem visprātīgākais un nekad necēla paniku, ja bez tās varēja iztikt. Drīz Eidis bija atčāpojis uz to vietu, ko žagata norādīja. Šeit bija meža zvēru padomes sapulču vieta, un neviens te nedrīkstēja savu varu un niknumu citiem zvēriem demonstrēt. Te tika pieņemti meža lēmumi un jaunākie likumi. Eidis priekšā atrada pirmo padomnieci pūci, dažas vāveru ģimenes pārstāves un āpsi, lielo smirdinātāju, kurš dusmu brīžos prata šausmīgi smirdēt. Drīz attusnīja lācis, kuram bija tiesneša un policista mandāts, un sākās apskate, izvaicāšana un tika ienesta zināma skaidrība par notiekošo.
Ka lielā kaudze, kas mierīgi un nekustīgi gulēja visu priekšā, ir zvēriem neredzēta manta, tika skaidrs jau vistuvākajā laikā. Vāveres lika uz zoba un koda cietajos priekšmetos, ka baltas skrandas lēca uz visām pusēm. Ezis lielo kaudzi apošņāja, bet lācis visu kārtīgi izspārdīja, pie sevis rūkdams: „Trakumi! Kāda nolaidība! Un viss piedevām bez manas ziņas! Ka ņemšu, ka plēsīšu, ka sadošu vainīgajiem!”
,,Kur tad tie ir?” iepīkstējās vecākā peļu saimes pārstāve un tūliņ ielīda dziļāk atrastajā čupā, lai nekārdinātu ar savu klātbūtni kādu lapsu, ja tā te ierastos.
,,Kas tad tas ir?” lācis, bargi izslējies, noprasīja, un pūcei atbilde jau bija gatava:
,,Es zinu pilnīgi skaidri, ka tās ir grāmatas. Daudz grāmatu, un tās rada cilvēki. Ir gudras grāmatas un nieku grāmatas, lielas un mazas grāmatas. Tās lasa cilvēki, jo zvēri lasīt neprot. Pat es to neprotu.” Un pūce uzlaidās uz augsta koku zara visu vērot no augšas.
,,Kāpēc tās ir šeit, ja mums tās neder?” vaicāja āpsis un nedaudz iesmirdējās.
Pa to laiku notikuma vietā saradās aizvien vairāk zvēru un putnu un izcēlās īsts tirgus, kur, cits citu pārkliegdami, strīdējās, spiedza un svilpoja visi, kam bija balss un patikšana to izrādīt. Galvenais jau bija uzzināt, kam tas viss krāvums noderēs mežā un kas ar to notiks.
,,Varētu šīs balti raibās lietas izmantot ligzdu oderēšanai, lai putnēni nesalst,” ieteicās dižraibais dzenis, dziļi iecirzdams knābi vienā no grāmatām. Daži putni bija par dzeņa priekšlikumu, bet daudzi no balsošanas atturējās.
,,Ja nu putnēni liek to materiālu uz zoba un tas izrādās indīgs? Aizies bojā viss perējums!” ieteicās dzeltenā vālodze, kas bija vispiesardzīgākā un uzmanīgākā no visiem putniem, arī vissmalkākā un spēja pareģot lietu.
,,Es ņemu kādus palagus savai pazemes guļamistabai! Ārā tās salīs un drīz vairs nekam nederēs!” noteica dārznieks kurmis un pazuda ar veselu balto lapu žūksni savā pazemes alā.
Zvēri un putni visu dienu nāca un gāja, raudzīja atvestās grāmatas, lika uz zoba, plēsa un skrāpēja ar nagiem un zobiem, un savus staltos ragus grāmatu kaudzē izmēģināja arī briedis, meža sūtnis un visādi godājama persona. Arī viņš nezināja, ko ar mežā atrasto mantu darīt. Pa nakti viņš uzgūlās tai virsū un no rīta aizslāja savās darīšanās. Viņam grāmatas bija laba guļvieta, tikai nedaudz spiedusi sānus. Pūce savāca visu iespējamo informāciju, nodeva to lācim, un zvēri gaidīja meža tiesneša lēmumu. Āpsis, pamanījis vienaldzību, kas beidzot iestājās, sāka neganti smirdināties, jo viņa uzskatus neviens nebija uzklausījis.
Otrā dienā lāča lēmuma galīgais ziņojums bija gatavs, un tas skanēja šādi: “Nepiegriezt uzmanību, neradīt problēmas tur, kur to nav, un pierast pie notikušā bez liekām emocijām!”
Pūce no saviem augstumiem pamanīja grāmatu kaudzei tuvojamies cilvēku, kuru daudzi uzskatīja par visas dzīvās radības kroni. Viņš, raudzīdamies kādā mazā aparātiņā, ko turēja rokā, spaidīja tādas kā pogas, tad lika aparātu pie auss un runāja, runāja, likās, ka ļoti dusmojās, purpināja un pat kliedza, tad, pa reizei pietupdamies pie grāmatu kaudzes, caurskatot pamestos labumus, klusēja. Pūcei, kas, šķiet, no visiem zvēriem un putniem vislabāk saprata cilvēku valodu, likās, ka tikai viņš var novērtēt esošās mantas vērtību un izlemt tās likteni.
,,Lai rītā tā makulatūra būtu savākta, kamēr nelīst lietus, un nolikta skolas makulatūras šķūnī un lai bērni neredzētu šīs ar grāmatām izdarītās cūcības! Tālāk rīkoties uzmanīgi un slepeni, lieki nerunājot par notikušo. Kas notiks, ja visi grāmatas vedīs uz mežu? Ir taču bibliotēkas stends „Paņem grāmatu un nenes atpakaļ!” cilvēks teica un aizgāja, sev nepaņēmis ne vienu vienīgu grāmatu.
Lieta ar grāmatām mežā tika tādējādi atrisināta, un visi aizmirsa par notikušo jau nākamajā dienā, it kā nekas ievērības cienīgs nebūtu noticis. Žagata sekoja jaunām ziņām, pūce lidinājās pa saviem meža augstumiem, tikai āpsis ilgi nevarēja nomierināties un smirdinājās, savas domas izsakot.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Grāmatas mežā

Kategorijas