Kas cenšas, tas sasniedz

2016. gada 21. oktobris 00:00

2715

Laine Lāce: “Labi jāmācās, lai tiktu augstskolas budžeta grupā.”

Gandrīz uz Gulbenes un Beļavas pagasta robežas ir kuplās Lāču ģimenes mājvieta. Ģimenē ir piecas māsas un četri brāļi. Septiņi bērni būs ieguvuši augstāko izglītību, viens brālis - profesionālo izglītību, bet māsa pastarīte vēl mācās J.Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā. Kā tas iespējams, ja par iespējām studēt tik daudzi žēlojas? “Tas ir pavisam vienkārši – labi jāmācās, lai tiktu augstskolas budžeta grupā,” atzīst Laine Lāce, kura šobrīd studē Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes otrajā kursā, lai iegūtu klasiskās filoloģijas bakalaura grādu.
- Kā izdevās iegūt Amerikas Latviešu apvienības stipendiju?
- Oktobra sākumā saņēmu Amerikas Latviešu apvienības un Latvijas Bērnu fonda sadarbības stipendiju. Pirmajā kursā iztiku ar vecāku atbalstu. Nav tik traki, var izdzīvot, bet, protams, ir ļoti liels prieks, ka tagad varu saņemt šo īpašo stipendiju. Mācību gada sākumā interesējos par iespēju saņemt kādu stipendiju, bet tādu neatradu. Tad pēkšņi mani uzaicināja pieteikties Amerikas Latviešu stipendijai, kurai mani rekomendēja fakultātes pasniedzēja. Pusi stipendijas - 1000 ASV dolāru – esmu jau saņēmusi, bet otru pusi izmaksās pēc sekmīga semestra. Man sekmes ir labas, vidējā atzīme - 8. Tas, ka esmu no daudzbērnu ģimenes un labi mācos, acīmredzot bija pamats aicinājumam pieteikties Amerikas Latviešu apvienības stipendijai, kas bija paredzēta tieši manas studiju programmas – klasiskās filoloģijas – otrā kursa studentam. Stipendijas maksātāja tēvs savulaik bijis pasniedzējs šajā fakultātē, tāpēc, godinot viņa piemiņu, ir iedibināta šī stipendija.
- Kam noder stipendijas nauda?
- Tagad pati varu ne tikai samaksāt par kopmītnēm, ko iepriekš darīja vecāki, bet varu kaut ko vairāk sev atļauties. Tomēr galvenais - varu iegādāties lietas, kas noder ilgtermiņā. Piemēram, nopirku vārdnīcas tulkošanai. Latīņu – latviešu vārdnīca ir izdota 1955.gadā, tāpēc to ir ļoti grūti atrast. Ja kāds to pārdod, tad tikai par dārgu naudu. Man izdevās tādu iegādāties. Citādi vajadzētu tulkot no latīņu valodas uz krievu un pēc tam no krievu uz latviešu valodu.
- Kāpēc esi izvēlējusies studēt klasisko filoloģiju?
- Nezinu, kurā brīdī parādījās interese par klasisko filoloģiju un antīko kultūru, bet tā mani saista. Mani interesē viss, ko varu šajā programmā apgūt, sevišķi teātra pirmsākumi un senie autori. Pirmajā kursā mācījos sengrieķu un latīņu valodu, tagad - jaungrieķu un franču valodu, kas man ir kā papildu kurss. Senās valodas, protams, saziņai tagad neizmanto. Taču tās var noderēt seno autoru darbu tulkošanai. Studijās daudz uzzinu par vēsturi, par literatūru. Pagaidām vēl nezinu, kur tieši man noderēs iegūtais filologa bakalaura grāds, bet darbavietu izvēle ir diezgan plaša. Var strādāt par redaktoru vai par korektoru. Mana paziņa strādā “Jumavas” izdevniecībā, viņa ir redaktore. Domāju, ka arī man patiktu tāds darbs. Zinu, ka šīs specialitātes maģistra grādu ieguvušie strādā arī ārvalstu vēstniecībās un ministrijās. Pēc bakalaura grāda iegūšanas var turpināt studēt, lai piemēram, apgūtu franču valodu. Latīņu valoda ir pamats Dienvideiropas tautu valodām, tāpēc ir daudz vieglāk iemācīties spāņu, portugāļu vai itāļu valodu.
- Cik bieži tagad iznāk braukt uz Gulbeni un tikties visai ģimenei?
- Bērnībā, protams, ar brāļiem un māsām bija sīkas ķildas, bet tagad satiekam ļoti labi. Žēl, ka reti iznāk visiem būt kopā, ne vairāk kā divas reizes gadā – Ziemassvētkos un Jāņos. Tad sabrauc gandrīz visi. Vecākā māsa ar ģimeni, kurā ir divi bērni, dzīvo Limbažos. Viena māsa sāka studijas Vidzemes augstskolā Valmierā, bet pārējie visi esam Rīgā. Es uz mājām braucu katru nedēļu, bet tad esam trijatā – mamma, vecmamma un es. Protams, arī vasarā biju šeit, strādāju Stāķu bērnudārzā, kā arī palīdzēju mājas darbos. Iepriekšējā rudenī kopā ar draugu bijām Zviedrijā, bet šogad nebija laika tālākiem braucieniem. Dzīve šeit man ir tuvāka nekā Rīgā. Sākumā, kad aizbraucu uz galvaspilsētu, šķita, ka trūkst gaisa, ko elpot. Atbraucu mājās un jūtos brīvi – ir miers un klusums, nav vairs lielās steigas, kas nomāc galvaspilsētā. Ir ļoti labi, ka esam Ozolkalnā tuvu pilsētai, bet tomēr neesam Gulbenē.
- Kāda ir studentes dzīve?
- Rīgā dzīvoju kopmītnēs, kas atrodas Teikas rajonā. Istabiņā esam trīs studentes, satiekam brīnišķīgi. Labi, ka mums ir līdzīgas intereses, turklāt abas istabas biedrenes jau ir beigušas bakalaura studijas un var daudz ko pastāstīt. Istabiņā ir ledusskapis, gādājam produktus un virtuvē gatavojam. Lekcijas notiek fakultātes ēkā pilsētas centrā. Ja tās sākas pulksten 9.00, ir jāceļas jau 6.30. Braucienam un aiziešanai līdz fakultātei ir jārēķina apmēram stunda. Visvairāk lekciju ir ceturtdienā, bet citās nedēļas dienās to ir mazāk. Toties piektdienas ir brīvas gandrīz visiem universitātes studentiem. Taču jārēķinās, ka ir ļoti daudz mājasdarbu, kas jāizpilda patstāvīgi: jāizlasa, jākonspektē, jātulko. Parasti jau ceturdienas vakarā braucu mājās. Mums Ozolkalnā ir rokdarbu pulciņš, kurā joprojām esmu aktīva dalībniece. Man ļoti patīk adīt, tamborēt, mezglot, kā arī citi rokdarbi, tāpēc universitātē neesmu meklējusi iespējas brīvā laika nodarbībām.
Kārtējo reizi 3.oktobrī Amerikas Latviešu apvienība pasniedza stipendijas 16 studentiem no daudzbērnu ģimenēm un 10 maznodrošinātām daudzbērnu ģimenēm, kā arī bāreņiem. Apvienības palīdzība tiek piešķirta galvenokārt no individuālu ASV dzīvojošu latviešu – Otrā pasaules kara bēgļu – ziedojumiem un testamentāriem novēlējumiem.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kas cenšas, tas sasniedz

Kategorijas