Viens otram – likteņa lemtie

2016. gada 21. oktobris 00:00

2511

Māra Marga un Aleksandrs Černoglazovi: “Mēs ticam mūža mīlestībai no pirmā acu skata.”

“Lauberu” pagalmā saimnieko rudens. Dižais ozols pie mājas vēl spītīgi sargā savas jau brūnās lapas. Pa vienu no mājas logiem raugās oranžs ķirbis. Melns suņuks cītīgi aprej katru svešinieku, kas ienāk pagalmā, lai gan patiesībā ir pavisam draudzīgs. “Mīļum, tev kafijai pieliet pienu?” vaicā Māra, bet Aleksandrs, mīļi saukts arī par Sašiņu un opīti, attrauc: “”Omīt, tu zini, ka ar pienu.”

Smuka, derētu iepazīties
“Mēs abi satikāmies uz dzelzceļa, kura šodien vairs nav,” iesāk Māra, ļaujot tālāk stāstīt vīram. “Dienēju Galgauskas poligonā, lai gan armijā tiku iesaukts Kazahijā, no kurienes nonācu nelielā pilsētā Kolpinā, kas atradās netālu no Ļeņingradas. Man iedeva kravas automašīnu un nosūtīja turpināt dienestu Latvijā. Vispirms atbraucu uz Šķieneriem. Tad nonācu Zeltiņu kara bāzē. No turienes – Galgauskas poligonā. Šņabi nedzēru un nepīpēju, tāpēc turpināju vest dienesta biedrus uz darbu. Šo pašu ceļu no Tirzas stacijas līdz Sinoles krustam zaldāti taisīja. Braukdams uz vienu un otru pusi, ievēroju meiteni, kura katru dienu gāja uz Galgauskas skolu. Domāju - smuka, derētu iepazīties. Biju tak vēl jauns puika. Aicināju, lai kāpj mašīnā, nebūs jāiet kājām, bet viņa – neparko. Baidījās, jo runāju krieviski. Vienreiz tomēr paklausīja. Bija ziema, sniegs gājējai gandrīz līdz padusēm. Tā viss sākās. Sākām draudzēties. Man bija jādien trīs gadi,” Aleksandrs brīdi pakavējas atmiņās.
Pēc demobilizācijas viņš atbraucis pie Māras tēva lūgt meitas roku. “Māra pati arī bija ar mieru. Laikam jau mīlestība,” Aleksandrs uzlūko sievu. “Vai tad varēju atteikt, ja teju bija jau divi bērni. Trīs gadus tāpat kopā jau bijām nodzīvojuši. Tagad domāju, ka labi vien izdarīju, ka pie Aleksandra mašīnā iekāpu. Viņš ir labs vīrs. Arī manam tēvam un pamātei nekas cits neatlika, kā pieņemt manu izvēli,” papildina Māra. Pirms laulību reģistrācijas abi aizbraukuši uz Kazahiju, lai apciemotu arī nākamā vīra vecākus. Nekādu lielu kāzu svinību gan nebijis.

Es iegāju iegātņos
Aleksandrs smejas, ka Māras mājās ienācis kā iegātnis. “Sievastēvs četros no rīta gāja ar izkapti govij zāli pļaut, es arī. Visus darbus kopā gādājām. Pēc dienesta sāku strādāt Gulbenē autokombinātā, jo Māras tēvs bilda, ka kolhozā neko nenopelnīšu,” stāsta Sašiņš.
“Tā jau nebija, ka bērnus vien audzināju. Pati arī šur tur strādāju. Izmācījos par šoferi un divdesmit gadus braucu uz piena mašīnas. No sava tēva mantoju maizes cepšanas prasmi. Viņš bija skolots beķeris, tika Rīgā cepis maizi, tad Talsos iepirka savu saimniecību un arī maizi cepa. Tur arī esmu dzimusi. Īsta kurzemniece. Tirzā zem tautas nama arī savulaik atradās maizes ceptuve, kur tēvs bija pirmais beķeris. Atceros, kā gulēju aizkrāsnē. Tēvam tas bija traks darbs. Lai iemaisītu vienu abru, ar rokām vajadzēja sanest četrdesmit spaiņus ar ūdeni,” bilst Māra.
Aleksandrs steidz uzslavēt kuplo bērnu saimi. Visi izskolojušies. Apzinīgi. Arī uz ārzemēm neviens nav devies. “Bērni vairāk bija uz sievas pleciem. Dzīvojām laukos. Lutināt laika nebija. Vajadzēja darbos palīdzēt. Ģimenē sākumā ar Māru abi krieviski runājām,” stāsta Aleksandrs.
“Vai, dieniņ! Tas bija tik jautri, kad vīrs sāka latviski runāt. Es smējos, viņš dusmojās, lai gan ilgi dusmoties neesam pratuši ne viens, ne otrs. Kādu skaļāku vārdu pasakām, un atkal miers. Viss kā jau katrā ģimenē. Augšā un lejā. Ola ar olu saveļas, ko nu par cilvēkiem runāt. Katrs cilvēks ir jāpieņem tāds, kāds viņš ir, apzinoties, ka arī pats neesi nekāds eņģelis. Arī māju paši uzcēlām. Pirms tam iegādājāmies mājvietu ar vecu māju, ko nojaucām. Dēliem mājas būvniecība bija īsta prakse. Kad vēl visi bija mazi, viņi cits citu izauklēja. Kas to vairs atceras, bijām vai nebijām stingri vecāki. Atceros, kad Valērijs sāka iet skolā, viņš bieži sacīja: “Mammu, pagriez māsu klusāk!” Šodien abiem ar tēvu prieks par visiem bērniem un mazbērniem un sāp, ja kādam kaut kas neveicas. “Viņi jau gan mūs cenšas no visa pasaudzēt. Arī par vedeklām un znotu priecājamies,” Māra dalās uzslavās.

Domāju, pa kādu sliedi palaist
“Reiz sēdēju un domāju, pa kādu sliedi bērnus palaist pēc skolas beigšanas, kāda specialitāte būtu noderīga. Bildu, lai skolojas par skolotājiem, tomēr vecākais dēls pirms armijas izmācījās par virpotāju, bet otrs – par kinomehāniķi,” stāsta Aleksandrs. “Visiem vecākiem laukos bērni kā bērni – traktoristi, šoferi, bet manējie – skolotāji. Tas tak ārprāts! Arī vedeklas – pa skolu,” joko Māra.
Tad, kad dēli uz “Lauberiem” veduši atrādīt līgavas, ne Māra, ne Aleksandrs viņas nekritizējuši, saprotot - pašu izvēle, tātad pašiem vien jādzīvo. “Kas tur ko iebilst! Visas smukas meitenes. Tepat vien apkārt izaugušas,” Māra ļaujas komplimentiem. “Cik tas ir patīkami, kad visi sabrauc pie mums Ziemassvētkos! Čalo visa māja. Tāds prieks! Arī mūsu dzimšanas dienās visi ir klāt. Mēs atkal braucam ciemos pie bērniem. Man pašam dzimšanas diena 2.oktobrī. Omīt, tev laikam maijā bija?” prāto Aleksandrs. To dzirdot, Māra aši attrauc: “Opīt, kur tu dzīvo, ka nezini, ka man dzimšanas diena ir 21.maijā!”

Attiecībās trūkst pacietības
Domājot par šodienas divu cilvēku attiecībām, Māra un Aleksandrs uzskata, ka šajās attiecībās bieži pietrūkst atbildības un spējas piekāpties. “Mīlestība pirmām kārtām ir atbildība par otru cilvēku, kas blakām. Atbildība par tiem cilvēkiem, ko paši esam radījuši šai pasaulei. Saskrien puisis ar meiteni kopā. Sastrīdas. Viens vai otrs uzreiz projām pie vecākiem. Ja mēs abi būtu sastrīdējušies, mani neviens ar bērniem atpakaļ nepieņemtu. Būti vien pašiem jāizlīgst un jākuļas uz priekšu,” domā Māra. “Ja nebūs saskaņas, neviens zīmogs pasē cilvēkus kopā nesaturēs,” papildina Aleksandrs. “Es taču varēju arī kādu citu puisi tepat satikt, bet man bija lemts Aleksandrs,” domīgi bilst Māra.
... Sniegota ziema. Pa ceļu iet meitene ar garu bizi pār pleciem. “Kāp mašīnā, aizvedīšu!” viņai no kabīnes uzsauc smaidošs puisis zaldāta formā. Meitene pasmaida un iekārtojas viņam blakām. Uz visu mūžu.

Par Černoglazovu ģimeni
◆ Māra Marga un Aleksandrs Černoglazovi savu laulību reģistrēja 1966.gada 19. februārī Tirzas ciema padomē.
◆ Ģimenē izaudzināti pieci bērni: Valērijs, Viktors, Ivo, Raivo un Sandra.
◆ Prieks par 10 mazbērniem: 7 puikām un 3 meitenēm.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Viens otram – likteņa lemtie

Kategorijas