Prasmi pārmanto no tēva

2016. gada 1. novembris 00:00

1106

Kaspars Štāls uzsver, ka pastalu gatavošanā galvenais ir precizitāte

Gulbenietis Kaspars Štāls katru dienu nāk uz darbu Gulbenes kultūras centrā, bet brīvajā laikā ne tikai gādā par ģimeni, kurā aug trīs dēli, bet arī glezno, zīmē un gatavo pastalas. Izrādās, ka tuvākie pastalu meistari rodami Cēsīs un Rēzeknē. Kā jau katram amata meistaram arī Kasparam ir savi amatnieka knifi, kas nav visiem atklājami.
Kaspara dzimtā puse ir Ogre, kur viņš dzimis, audzis un gājis skolā. “Bija padomju laiks, kad visi audzēja puķes. Arī mans tēvs to darīja, jo varēja gūt itin labu peļņu. Tomēr tajā laikā visiem vajadzēja kaut kur strādāt arī oficiāli, tāpēc tēvs strādāja apvienībā “Daiļrade” un taisīja pastalas, ādas vākus grāmatām, pases vāciņus un daudz ko citu. “Daiļradē” bija nenormētais darba laiks. Plāns - aptuveni trīsdesmit pāri pastalu mēnesī. Strādāt varēja mājās sev piemērotā laikā. Man bija trīspadsmit gadi, kad cītīgāk sāku skatīties, kā tēvs to dara. Man iepatikās šis arods. Lai tēvam palīdzētu, sāku arī pats gatavot pastalas. Bija liels prieks, ka tas izdevās, ka esmu apguvis šo amata prasmi, ko varu pielietot arī šodien,” stāsta Kaspars. Viņš atzīst, ka darbu vajadzējis veikt ar ļoti lielu precizitāti, jo pat viens aplami izdarīts dūriens vai dziļāks iegrieziens ādas strēmelē visu sabojā. Ja tiek gatavota pastala lielākam kājas izmēram, tad no sabojātās ādas vēl var izgatavot mazāka izmēra pastalu. Pretējā gadījumā materiāls un darbs – vējā.
Pēc atgriešanās no obligātā karadienesta Kaspars sācis strādāt Ogres “Daiļrades” cehā. Viņš atminas, ka 1991.gadā ļoti populāri bijis gatavot dekoratīvus ādas vāciņus pasēm, grāmatām un piezīmju blokiem. Zināmā mērā tā bijusi pat modes lieta. “Daiļradē” Kaspars strādājis līdz brīdim, kad cehs likvidēts.

Ādu pērk ārpus Latvijas
“Tajā laikā kvalitatīvas ādas tika ievestas galvenokārt no Krievijas, jo tur tās bija lētākas nekā Latvijā. Atveda dzelzceļa vagonu ar ādām - visiem pietika. Pastalu gatavošanai tiek izmantota tikai juhtāda. Tā ir liellopu āda. Juhtāda var būt plānāka vai biezāka, tāpēc tā der arī zābaku izgatavošanai. Šo ādu var arī nokrāsot dažādos toņos, bet āda, ko izmantoju pastalu gatavošanai, ir pigmentēta, jo sākotnēji, protams, āda ir balta. Savukārt cūkādu izmanto tikai bloku vākiem, rokassprādzēm, siksnām, jo šī āda salīdzinoši ir mīkstāka un arī poraina. No cūkādas esmu šuvis arī cimdus, bet arī tie tad ir poraini,” stāsta meistars.
Izrādās, ka šodien lielākā problēma nav pastalu pagatavošana, bet jau minētā juhtāda, ko tagad nākas pirkt Lietuvā vai pat Polijā, kas izstrādājumu padara krietni dārgāku. Ādas var pasūtīt arī no Itālijas, bet tur tās ir ļoti izstieptas. “Pirms pāris gadiem ādas piedāvāja ražotne Jelgavā, kur tika nodotas neģērētas dzīvnieku ādas. Tur tās tika apstrādātas un pārdotas arī tādiem kā man. Kauna lieta, ka Latvijā, kas ir dejotāju valsts, jo notiek tik daudz svētku, nav savas ādu ražotnes,” bilst Kaspars, rādot dzeltenīgi brūnu viena liellopa ādas gabalu, kurā ir 185 kvadrātkvadrātdecimetri, jo ādu mēra decimetros. Viens desmit reiz desmit centimetru liels ādas gabaliņš maksā aptuveni 35 līdz 40 centus.

Instrumenti – paša gatavoti
Lai varētu precīzi nogriezt ādas gabalu, kas atbilst lielākam vai mazākam pastalas šablonam, bez asa naža neiztikt. Vajadzīgs arī stingrs īlens, kalts un īpaša adata ādas sloksnīšu izvēršanai. Kaspars rāda paša rokām izgatavotu nazi. “Pastalu gatavošanai ir vajadzīgi specifiski instrumenti. Ievēroji šo nazi, kas domāts, lai to turētu kreisajā rokā? Kopš dzimšanas esmu kreilis. Šo nazi, ko izmantoju arī ādas plānināšanai, izgatavoju pats. Arī tēvam tāds bija. Naža asmens ir izgatavots no rūpnieciskā metāla zāģa. Arī īlens ir paša taisīts. Tādu jau šodien nekur nenopirkt. Uzskatu, ja cilvēkam rokas aug no pareizās vietas, tad viss ir kārtībā,” smejas Kaspars. Viņš citu pie cita rindo arī šablonus, kas tiek novietoti uz ādas un izgriezti. Šabloni ir piemēroti dažāda lieluma pēdas izmēram. Kaspars bilst, ka līdzīgi kā citiem meistariem arī viņam ir savi noslēpumi pastalu gatavošanā. “Nenoliedzami jābūt precizitātei. Nevar skatīties televizoru un taisīt pastalas. Ja pirmo pastalu pāri taisīju gandrīz pusi dienas, tad tagad pastalu pāris ir gatavs ilgākais pusotras stundas laikā. Ir vismaz četri veidi, kā var uztaisīt pastalas. Liela nozīme ir tam, lai to purngali, kur ir savilkums, nerīvētu dejotājiem kājas,” palepojas Kaspars. Viņš nenoliedz, ka pastalas var ražot arī rūpnieciski, tomēr rokām darinātās būs daudz izturīgākas. Arī pastalu kalpošanas mūžs var būt dažāds. Ar tām var dejot desmit gadus, bet var arī uz asfalta nodejot vienā koncertā. Protams, pastalas ir iespējams salabot, ko meistars bieži vien arī dara.
Kaspars ir apņēmies reģistrēties arī kā individuālā darba veicējs, lai varētu gatavot pastalas bērnu un pieaugušo deju kopām. Šobrīd viņš tās gatavo draugiem, paziņām un radiniekiem. Arī visi ģimenes locekļi var ar tām lepoties. “Jaunībā dejoju tautisko deju kopā “Ogre”, tāpēc arī pastalas man pašam nav svešas. Toreiz tās taisīju arī “Ogres” dejotājiem,” stāsta Kaspars un rēķina, ka izgatavoto pastalu pāru skaits sniedzas tuvu diviem tūkstošiem.

Glezno, zīmē un domā par tetovēšanu
Savulaik Kaspars privāti apmeklējis gleznošanas nodarbības Latvijas Mākslas akadēmijā pie pazīstama mākslinieka. Tapušas arī vairākas gleznas, tomēr Kaspars sevi par gleznotāju neuzskata. “Man patīk gleznot ar eļļas krāsām. Vairāk esmu gleznojis dabu, mājas un tamlīdzīgi. Ir darbi, ko esmu uzdāvinājis. Sen neesmu neko uzgleznojis,” viņš smaida.
Viņš nenoliedz, ka arī zīmēšana labi padodas. Vai gan citādāk Kaspars būtu vairākus mēnešus apmeklējis maksas tetovēšanas kursus, iegūstot starptautiski atzītu sertifikātu. “Neesmu atteicies no domas nodarboties ar tetovēšanu, bet tam ir vajadzīgas speciālas sertificētas iekārtas, jo visam ir jābūt drošam, sterilam un paredzētam vienreizējai lietošanai. Vajadzīgas arī speciālas sertificētas krāsas. Lai varētu nodarboties ar tetovēšanu, jārēķinās, ka nāksies šķirties vismaz no diviem tūkstošiem eiro viena komplekta iegādei. Cilvēkiem ir liela interese par tetovējumiem, bet pats sev gan nevēlos nevienu tetovējumu. Ir mainījusies arī tetovēšanas tehnoloģija, kur tiek izmantots dators. Nav jau tā, ka, cilvēkam atnākot uz salonu, viss tiek tetovēts uzreiz. Viņa izraudzītais zīmējums vispirms tiek uzkopēts uz tetovējumam paredzētās vietas. Tad klients trīs dienas mājās var grozīties pie spoguļa, lai izlemtu – patīk, nepatīk, varēs vai nevarēs sadzīvot. Ja patīk, tad ķeras pie tetovēšanas. Māksla vienmēr ir prasījusi upurus. Tetovēšana ir sāpīga. Tetovējumu ir iespējams arī noņemt, bet tas ir ļoti dārgs process,” stāsta Kaspars un atklāj, ka tālākā nākotnē redz sevi strādājam tetovēšanas salonā.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Prasmi pārmanto no tēva

Kategorijas