Feja

2016. gada 1. novembris 00:00

(Turpinās no 25.oktobra laikraksta)

- Kuram normālam kaķim ir tādi nagi?!
Pēc maza laiciņa pusnakts terorists, šņākdams un sprauslādams, bija aizlēkšojis brīvībā, bet mēs abas, saskrāpētām rokām un sacaurumotiem gurniem, apsēdušās iecienītajā vietā uz soliņa pie mājas ieejas durvīm. Tur šajā pirmspusnakts stundā bija visgaišāk. Pirms doties mājās, vajadzēja vienai otru pažēlot un aplūkot brūces. Nu, vismaz tās, kas uz Zanes rokām, jo manējās bija labi apslēptas zem džinsa biksēm. Vēl joprojām ne vienai, ne otrai prātā neienāca doma, ka tagad gan būtu īstais laiks doties mājās… Atradusi kabatā mitro salvešu paciņu, maigi tīrīju Zanes plaukstas virspusi un klausījos draudzenes prātuļošanu – par nemierīgo nakti, par pilnmēness iedarbību, par cilvēku un dzīvnieku izturēšanos, par mūsu pašu saasinātajām izjūtām... Tad viņas vārdi izsīka, un, atspiedušas galvas pret mājas sienu, mēs vienkārši tāpat, bez vārdiem, sēdējām un ieklausījāmies nakts trokšņos, kas beidzot bija pārvērtušies visaptverošā mierā. Pulss atkal bija atgriezies ierastajā ritmā.
- Nu gan vajadzētu iet mājās, - ieminējos, - citādi mēs tepat aizmigsim.
Garā pastaiga svaigajā gaisā un kaķu radītie satraukumi lika domāt par mīkstu gultu.
- Kuš! Tu dzirdēji? – Zane piepeši sagrāba manu plaukstu. – Kas tas par troksni?
Aizturēju elpu, lai labāk ieklausītos naktī. Kādā dzīvoklī trešajā vai varbūt ceturtajā stāvā sienas pulkstenis dobji saskaitīja divpadsmito stundu. Savādi, ka kāds vēl lieto šādu senlaicīgu laikrādi... Savādi un baisi. Tikai tad, kad apklusa pulksteņa balss, sadzirdēju tālu, klusu troksni – klik, klik, klik, klik… Ritmisku. Steidzīgu. Jutu, kā manas izbailes apklājas ar zosādu. “Tam noteikti ir kāds izskaidrojums,” čukstēju pie sevis un centos domāt, kas tas varētu būt. Vējdzirnavas? Nūja, kas klab gar riteņa spieķiem? Kastaņetes vai klusas bungas? Troksnim tuvojoties, radās cita apjausma – tie varētu būt arī soļi. Tā klaudz augstpapēžu apavi, ejot pa asfaltētu ceļu – tieši tādu, kāds ir mūsu pagalmā. Tikai – šie bija ļoti īsi, ļoti ātri soļi. Varbūt tā varētu steigties mazs bērns, bet – kurš gan pusnaktī laidīs laukā mazuli?
- Tas noteikti nav kaķis, - Zane čukstus mēģināja smaidīt, bet abas jutām – šobrīd ne līdz smiekliem.
Vēl nesen sakairinātie nervi pārāk jūtīgi uztvēra notiekošo. Abas cieši vērojām mājas tālākajā galā izgaismoto asfalta laukumiņu, jo tieši tur vajadzētu parādīties pagaidām neredzamajam gājējam. Klik, klik, klik, klik turpinājās, un šķita – troksnis atskan tepat kaut kur blakus, tikai – nācēju joprojām neredzējām.
- Varbūt kaut kur balkonā kāds lēnām griež kafijas dzirnaviņas? – man ausī iečukstēja Zane. - Tieši pusnaktī.
Viņas plauksta, ieķērusies manā elkonī, nedaudz trīsēja.
- Varbūt tā ir daudzstāvu namu kvartālu iekšpagalmu atbalss, kas rada šo skaņu? – centos būt reāliste un mierinātāja, lai gan arī manī turpināja augt savādās trīsas.
Abas sasprindzināti turpinājām vērot izgaismoto asfalta laukumiņu, jo sajūta, ka gājējam tūlīt tūlīt jāparādās, neatslāba. Un tad no tumsas iznira viņa. Sīka, maza auguma sieviete, plandošā, gaisīgā, mēnesnīcā mirdzošā apmetnī un svārkos līdz pašai zemei. Laikam jau tāpēc, ka apavi nebija redzami, radās sajūta, ka viņas kājas nemaz nepieskaras zemei. Viņa lidoja! Cepures platās malas pilnībā nosedza sievietes seju, tāpēc blāvajā nakts apgaismojumā viņa izskatījās pēc teiksmaina pasaku tēla. Vienīgais, kas viņu pietuvināja mūsdienām, bija dāvanu maisiņi – abas rokas saturēja milzīgu daudzumu krāsainu papīra iepakojumu. No liela attālumā pirmajā brīdī tie kopumā izskatījās pēc milzīgiem papīra vēdekļiem, un man gribējās izsaukties kā bērnam:
- Tā ir feja!
Aizturējušas elpu, it kā negribēdamas viņu aizbaidīt, mēs vērojām savādo būtni. Līgani pārvarējusi pagalma asfalta bedres, viņa kā viegli gaistošs tēls slīdēja gar stāvošo mašīnu rindu. No kuplo svārku apakšmalas reizumis pavīdēja smaili, nedaudz uz augšu uzliekti kurpju purngali, kas savādo sievieti darīja vēl teiksmaināku.
- Vai viņa ir dzīva? – iekrampējusies manā elkonī, čukstēja Zane.
Steidzīgs klik, klik, klik, klik veda noslēpumaino būtni mums arvien tuvāk un garām. Nez no kurienes pagalmā uzvējoja kreimeņu smaržas aroms. Tikai īsu mirkli viņa pagrieza pret mums savu seju. Tik īsu, ka neesmu pārliecināta, vai saskatīju pareizi. Pār vaigu atrisa blonda jeb varbūt sirma matu cirta, ielas lampa izgaismoja smailu degungalu un sīkām krunciņām klātu vaigu. Smalkas, vecišķas rokas saudzīgi turēja neskaitāmu daudzumu sīku aukliņu, kurās karājās vesela gūzma, kā man šķita, bezsvara papīra maisiņu. Viegli pieliekusi galvu, viņa pamāja ar platmales malu un tik tikko samanāmu smaidu. Vai varbūt man tikai tā šķita?
- Tu redzēji? – kādu laiciņu vēlāk klusi jautāju Zanei.
Draudzene joprojām nekustīgi lūkojās uz to ielas stūri, kur pirms mirkļa kā nebijusi izgaisa noslēpumainā gājēja. Tikpat pēkšņi bija apklusis arī steidzīgais klik klik klik klik. Līdz blakus mājai viņai neaizgāja! Vienkārši izgaisa tumsā! Kā gaisā izkūpēja!
- Viņa taču nebija īsta, vai ne? – draudzene čukstus jautāja. - Tas bija rēgs? Tieši pusnaktī parādījās un pēc brīža pazuda! Un ja nu viņa nāk atpakaļ?
No šīs varbūtības arī mani pārņēma aukstas trīsas. Acumirklī, pat īsti neatvadījušās, pietrūkāmies no soliņa un metāmies katra uz savu kāpņu telpu. Drebošām rokām uzreiz neizdevās kabatā sataustīt dzīvokļa atslēgu. Šķita, ka tālumā dzirdu steidzīgo klik, klik, klik, klik… Vēl grūtāk bija atslēgu ietrāpīt slēdzenē. Nepameta sajūta, ka kāds ir atvēris kāpņu telpas durvis un seko man. Šķita, ka saklausu gar trepju margām nošvīkstam maisiņus vai apmetni, un ļoti intensīvi uzsmaržojam kreimenītes. No izbailēm nosvīda plaukstas… Galu galā tomēr uzvarējusi cīņā ar nepaklausīgo atslēgu, gluži pārbijusies steidzīgi aizslēdzu aiz sevis durvis un ielūkojos durvju actiņā. Man vajadzēja pārliecināties, vai noslēpumainā būtne nav man sekojusi. Varbūt durvis viņai nav nekāds šķērslis? Varbūt viņa spēj iziet tām cauri? Savāda gaisma blāvoja kāpņu telpā. Mirgojoša un noslēpumaina. Ja es tikko nebūtu redzējusi savādo sievieti, tad teiktu – tā no pilnmēness…

* * *
Divas dienas vēlāk pie mājas ārdurvīm bija piesprausta zīmīte:
“Es ļoti atvainojos tām divām meitenēm, kuras aizvakar laikam nobiedēju. Šuvēja gandrīz līdz pusnaktij strādāja pie tērpiem skolas teātrim. Lai tos nesaburzītu, šo to uzvilku mugurā. Izskatījos neparasti? Gribēju arī jums uzdāvināt kādu no daudzajām mīkstajām lellītēm, bet, kamēr maisiņus novietoju mikroautobusā, jūs jau bijāt aizgājušas. Lūdzu, piezvaniet Violetai.”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Feja

Kategorijas