Ar vectēva svētību stāv Latvijas sardzē

2016. gada 11. novembris 00:00

4670

Lāčplēša diena Zemessardzes 25. kājnieku bataljona virsniecei kapteinei Aijai Barkānei no Gulbenes ir īpaša ne tikai tāpēc, ka kopš bērnības atceras vectēva stāstus par brīvības cīņām, iededzot logos sveces. Viņa jūt paaudžu saikni ar vecvectēvu, latviešu strēlnieku, un vectēvu, leģionāru, kuri cīnījās par Latvijas brīvību.

Paaudžu mantojums – militāras tradīcijas
“Manā ģimenē vairākās paaudzēs ir spēcīgas militārās tradīcijas. Mans vecvectēvs Kārlis Kļaviņš bija viens no strēlniekiem, kuri cīnījās pret vāciešiem Nāves salā. Viņš tika ievainots un kontuzēts, tomēr spēja izdzīvot un atgriezties Adulienā pie mātes, kurai viņš bija vienīgais dēls. Tētis atcerējās, ka vecvectēvs bieži stāstīja par smagajiem kauju apstākļiem, aukstumu, nepārtrauktām apšaudēm un ķīmisko ieroču izmantošanu Nāves salā. Bet visvairāk mani ir iedvesmojis vectēvs Roberts Aizkalnietis, kurš bija Latvijas aizsargs. Kad biju maza, kopā ar māsām klausījāmies viņa stāstos. Joprojām kā relikviju glabājam sudraba kausu, ko viņš saņēma par uzvaru Latvijas aizsargu šaušanas sacensībās 1936.gadā. Otrā pasaules kara gados viņš cīnījās Latviešu leģionā un pēc Vācijas kapitulācijas tika izsūtīts uz Vorkutu. Sibīrijā vectēvs pavadīja 12 gadus, bet ticību Latvijas brīvībai tie nebija izdzēsuši,” stāsta kapteine A.Barkāne.
Aija bija vectēva mīļākā mazmeita. Viņa izvēlējās turpināt vecvectēva un vectēva ceļu, veidojot militāro karjeru. No vectēva meitene ir mācījusies prasmi pārvarēt grūtības, saglabājot optimismu un godīgumu. “Laimi nelaimē vectēvs piedzīvoja Sibīrijā, kur strādāja gaterī. Kad viņš palika gaterī pēc darba, gadījās, ka viņa rokai tika norauti pirksti, tāpēc nokļuva slimnīcā. Kamēr vectēvs ārstējās, citus notiesātos sasēdināja vilcienā un sastāvu ielaida upē. Visi gāja bojā, bet vectēvs vienīgais palika dzīvs un atgriezās Latvijā,” atceras kapteine A.Barkāne. Vectēvs nekad nežēlojās, bet vienmēr jokoja. Viņa ietekme Aijas dzīves ceļā ir būtiska. Kad mazmeita studēja augstskolā, viņš vienmēr ar nepacietību gaidīja mājās, lai varētu izjautāt un vajadzības gadījumā uzmundrināt.

Saņem apbalvojumu par kalpošanu Latvijai
Nesen A.Barkāne ir apbalvota ar Zemessardzes 1.pakāpes Goda zīmi, ko piešķir par kalpošanu tautai un Latvijai. “Apbalvojumu saņemt ir liels gods. Tas nozīmē, ka mans darbs ir novērtēts,” atzīst A.Barkāne. Viņa Latvijas Bruņotajos Spēkos dien kopš 2004.gada. Dienestu sāka Nodrošinājuma pavēlniecībā, tad iestājās Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, kur ieguva leitnanta dienesta pakāpi. Pēc studijām tika nosūtīta uz Sauszemes spēku 2. kājnieku bataljonu Ādažos, bet no turienes – uz Zemessardzes 25.bataljonu Gulbenē. Tagad viņa ir Mācību plānošanas nodaļas virsniece. “Mans pienākums ir zemessargu apmācības procesa plānošana, organizēšana un kontrole. Bieži ir jāpiedalās gan vietējās, gan starptautiskās mācībās, kuras katru gadu ir arī ārvalstīs. Šajā vasarā gandrīz mēnesi biju pēdējo 25 gadu laikā lielākajās militārajās mācībās “Anakonda 16” Polijā, kur pildīju štāba virsnieka pienākumus. Tajos ietilpst mācību kaujas operāciju plānošana,” stāsta Aija. Starptautiskajās mācībās piedalījās 30 000 karavīru no 18 NATO dalībvalstīm un partnervalstīm, Latviju tajās pārstāvēja 3. Zemessardzes novada štābs – vairāk nekā 70 karavīru un zemessargu.
“Laba sadarbība ir izveidojusies ar Lietuvas Zemessardzi, dodamies pie kaimiņiem uz mācībām un sacensībām, savukārt viņi brauc pie mums. Kopā svinējām Lietuvas armijas. Dziedot “Baltijas ceļa” neoficiālo himnu, skudriņas skrēja pār muguru, atcerējāmies Atmodas laiku un atkal izjutām īpašu vienotību,” atklāj virsniece. Viņai ļoti patīk piedalīties mācībās, sevišķi starptautiskās mācībās, kur var iegūt jaunus draugus un pieredzi. Turklāt iespējams redzēt vietas, kur citādi diez vai aizbrauktu. Tas ir arī sava veida piedzīvojums.

Ar fizisku spēku un ieroci ir par maz
Protams, darbam bruņotajos spēkos ir vajadzīga laba fiziskā sagatavotība. Tomēr Aija uzsver, ka vēl svarīgāka ir morālā sagatavotība. “Ir jābūt gatavam paciest grūtības. Nevar ieplānot ģimenes pasākumus, jo var gadīties, ka pēkšņi ir jāaizbrauc un jāpiedalās mācībās 24 stundas diennaktī. Kad mācījos aizsardzības akadēmijā, secināju, ka to nepabeidz tie, kuri ir morāli, nevis fiziski vājāki. Ja esi morāli spēcīgs, tad fizisko sagatavotību var panākt ar treniņiem. Galvenais ir sevi motivēt, tad var visu izdarīt,” ir pārliecināta A.Barkāne. Tomēr nevar noliegt, ka sievietei ir fiziski grūtāk nekā vīriešiem, kuri paši par sevi ir izturīgāki. Arī Aijai bija jāstiepj uz muguras 12 kilogramus smagas mugursomas. “Ja ir normāli vīrieši, tad viņi palīdz sievietei. Tomēr daudzi uzskata – ja reiz gribi būt zemessargs, tad viss ir jāpaveic pašai. Esmu secinājusi, ka sievietei ir sevi vairāk jāpierāda, bet vīriešiem tas ir it kā pašsaprotami. Vai sieviete kaut ko var izdarīt labāk? Viss ir atkarīgs no cilvēka, jo katram ir kāda joma, kurā viņš spēj paveikt vairāk un sekmīgāk. Sievietēm labāk padodas darbs ar dokumentiem, bet vīriešiem reti patīk sēdēt pie papīriem,” secina Aija. Lai gan mediķi pārsvarā ir sievietes, A.Barkāne uzskata, ka tā ir stereotipa domāšana – šī profesija viņām ir piemērotāka. “Ja katrs savu darbu darītu no sirds, tad mums valstī visiem klātos daudz labāk,” atzīst A.Barkāne.

Viena nav karotāja, vajadzīga ģimene
Vai formastērps mazina sievišķību? Aija uzsver, ka visam ir jābūt normas robežās. Protams, darbā nevar būt ne uzkrītoša frizūra, ne spilgti nagi vai aksesuāri. Toties ik rītu nav jādomā, kā apģērbties. “Esmu pieradusi pie formas. Kad māsa saka, ka nezina, ko vilkt mugurā, es varu atzīt – man tādu problēmu nav. Toties svētku dienās varu skaisti uzposties, kā vēlos,” pamato virsniece. Viņa noliedz, ka militārs apģērbs mazina sievišķību. Tomēr darbs laupa laiku, kura ģimenei atliek mazāk. Ir labi, ka Aijas vīrs Renārs un citi ģimenes locekļi ir saprotoši. “Mēs ar vīru esam precējušies jau 15 gadus, viņš ar šo situāciju ir samierinājies. Ja man ir jābrauc uz mācībām, vīrs neiebilst. Kad mēnesi biju mācībās Polijā, viņam un vīramātei bija jāravē mūsu dārzs un jālaista siltumnīca laukos. Ja to nedarītu, dārzs aizaugtu un augļi aizietu bojā. Viena neesmu karotāja, tāpēc ir vajadzīga ģimene,” skaidro Aija.
A.Barkāne augusi kuplā ģimenē, kurā cits citu vienmēr atbalsta. Kad Aija aizbrauc uz mācībām, visi tur īkšķus, lai izdodas. “Ja ir brīvs laiks vai brīvdienas, tiekamies pie vecākiem lauku mājās Jaungulbenē. Tētis vienmēr uzsver, ka ir ļoti svarīgi zināt - ģimene atbalstīs, ja arī kaut kas neveiksies vai neizdosies,” uzsver Aija. Viņas un vecāku ģimeni vieno arī kopēja nodarbošanās – biškopība. “Vectēvs teica, ka bites nomierina. Viņš bija biškopis. Tagad bišu drava ir vecākiem. Mans vīrs ir bišu produkcijas tirdzniecības pārstāvis, arī mums ir bišu saimes, turklāt paredzēts paplašināt dravu,” saka kapteine A.Barkāne.

Var lepoties ar mūsu zemessargiem
“Domāju, ka katram karavīram Lāčplēša diena ir nozīmīga. Gulbenē vienmēr ir lāpu gājiens, kurā iet visi zemessargi, arī mani vecāki un māsas, ja ir šeit. Tas ir ļoti skaisti. Pagājušajā gadā man bija žēl, ka netiku uz lāpu gājienu, jo biju starptautiskās mācībās,” atzīst A.Barkāne. Viņasprāt, Gulbenē ir ļoti atsaucīgi cilvēki. Lāpu gājienā iet daudz jauniešu un vecāki ar bērniem, par ko ir liels prieks. Aija nepiekrīt, ka mazinās patriotisms, jo Zemessardzē stājas arvien jauni cilvēki.
Pēc nedēļas būs Latvijas proklamēšanas gadadiena. “Valsts svētkos mūsu bataljons soļos parādē 18.novembra krastmalā. Tas ir liels gods, jo esam izvirzīti no brigādes. Nevaru izteikt vārdos, kas man ir Latvija! Mūsu ģimenē visos dzīvo mīlestība pret savu valsti,” saka Aija. Viņa norāda, ka Latvijā vēl ir daudz nabadzīgu cilvēku, tāpēc valstī būtu jārisina šī problēma, mazinot plaisu starp turīgajiem un trūcīgajiem. Tas ir jādara abām pusēm – gan valstij, gan pašiem cilvēkiem. “Kā teica vectēvs, ir jāsaglabā sevī spītība un jācenšas pārvarēt problēmas, darīt pašiem, nevis gaidīt, ka kāds kaut ko iedos vai dāvās. Jādara viss, lai mēs dzīvotu labāk. Ir ļoti svarīgi mainīt attieksmi – nevis smieties un nievāt savu valsti, bet lepoties ar to,” skaidro A.Barkāne. Ir brīži, kad mēs katrs lepojamies, ka dzīvojam Latvijā. Sevišķi tas izpaužas, kad tiek gūti panākumi sportā un kultūrā. Aija uzsver, ka lepoties var arī ar Zemessardzi, kas pēdējo gadu laikā ir spērusi ievērojamu soli attīstībā. “Var droši teikt, ka mūsu zemessargi ir gatavi aizstāvēt savu valsti,” uzsver kapteine A.Barkāne.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ar vectēva svētību stāv Latvijas sardzē

Kategorijas