Kā Sprīdītis atgriežas dzimtajos laukos

2016. gada 15. novembris 00:00

2380

Lauksaimniece Ilva Šimone uzskata, ka laimīgs ir cilvēks, kurš dara to, kas viņam patīk

Jaungulbeniete Ilva Šimone aitkopību izvērš Jaungulbenes pagasta “Rugājos”. Pirms diviem gadiem Ilva kopā ar dzīvesbiedru Jāni nodibinājusi zemnieku saimniecību “Lauksaimniecības skola 18”. Lai aitkopības biznesu papildinātu ar vēl kādu citu ienākumu avotu, Ilva nemitīgi meklē jaunas iespējas, kā izmantot arī katru īpašumā esošo zemes hektāru. Ieceres saistās ar dažādu kultūraugu audzēšanu.

Nespējusi pieņemt dzīvi pilsētā
“Mūsu īpašums vēl ir ļoti jauns. Nācās ieguldīt daudz darba, lai to sakoptu, jo viss te bija aizaudzis ar krūmiem. Īpašumā mums ir 11 hektāri zemes. Tos sakārtojām tā, lai varētu pieteikties platību maksājumiem, kā arī lai aitām būtu iekoptas ganības. 20 hektārus mēs nomājam. Kad zemnieku saimniecību juridiski reģistrējām pirms diviem gadiem, mums nebija nekā - ne zemes, ne aitu. Tikai pārliecība, ka ir jāpaliek laukos un kaut kas jādara. Pati gluži kā Sprīdītis apskatīju pasauli un beigās atgriezos sākumpunktā. Reāla saimnieciskā darbība “Rugājos” sākās 2015.gada aprīlī. Esmu absolūti pārliecināta, ka šī ir mana vieta, ka te varu strādāt un kaldināt nākotnes plānus, tos soli pa solim arī īstenojot,” saka Ilva. Viņa savulaik četrus gadus pamēģinājusi, kā tas ir - strādāt pilsētā citu cilvēku virsvadībā. Šajā laikā lauksaimniece sapratusi, ka pilsēta nav tā vide, kur viņa gribētu atrasties. “Meklējām Jaungulbenes pagastā iespējas iegādāties lauksaimniecībā izmantojamu zemi, ko neviens vēl nebija privatizējis. Mums paveicās, jo tēlnieka Induļa Rankas dzimtās mājas “Saulesakas” un tām piederošo zemi neviens nebija iegādājies. Redzēju, kā viss tur aizaug un sagrūst. Tagad soli pa solim gribam visu sakārtot un atjaunot,” apņēmīgi saka Ilva.

Vispirms bija ķiploku vagas
Lauksaimnieciskā saimniekošana vispirms sākusies ar ziemas ķiploku audzēšanu. Ilva uzskata, lai audzētu ķiplokus lielās platībās, ir vajadzīga tiem domātā tehnika. Pievēršoties aitkopībai, viņa sapratusi, ka no ķiploku audzēšanas jāatsakās, īpaši tāpēc, ka saimniecībā strādā tikai Ilva un Jānis. “Nākamgad ķiploku nebūs, jo tie ir vācami augustā. Šajā laikā sākas arī aitu cirpšana, ir jāgādā arī lopbarība. Visu apvienot nav iespējams. Tomēr esmu pārliecināta, ka papildus aitkopībai ir vajadzīga arī augkopība, jo no aitām ienākumus var gūt vienu reizi gadā. Izdomāju, ka audzēsim ķirbjus un cidonijas, kas ražu dod rudens nogalē, kad visi lielie darbi ir garām. To uzglabāšana arī ir ilglaicīga,” stāsta jaunā lauksaimniece. Pagājušajā gadā viņa uzrakstījusi projektu par atbalsta saņemšanu uzņēmējdarbības uzsākšanai, attīstot mazās lauku saimniecības. Saimniecība projektā ieguvusi 15 tūkstošus eiro. No minētās summas lielākā daļa jau ir izlietota, iegādājoties nepieciešamo lauksaimniecības tehniku, kā arī profesionālās dzirkles aitu cirpšanai. Zemes iegādei
10 000 eiro piešķīris “Altum”. “Aitu cirpšanai cirpēju brigādes pakalpojumus neizmantojam. Ar šo procesu tiekam galā paši saviem spēkiem. Esmu arī aitu barotāja. Jānis tiek galā ar smagākajiem lauku darbiem. Kad sākas jēru atnešanās laiks, tad neguļam ne dienu, ne nakti,” bilst Ilva.

Ar aitām vieglāk tikt galā
“Mūsu saimniekošana iesākās ar 46 “Latvijas tumšgalves” šķirnes aitām. Sākumā ir vajadzīgi lieli ieguldījumi, tāpēc cītīgi krājām naudu. Protams, arī tagad ir vajadzīga nauda, lai attīstītu saimniecību. Pēc kāda laika uz saimniecību tika atvestas vēl 14 jaunaitiņas, kurām sekoja vēl 40 aitas. Iegādāti arī divi auni. Te daudz palīdzējusi Latvijā lielākā aitu audzētāja saimniecība “Mikaitas”. Viens ir tīršķirnes teķis, kas tika atvests no Dānijas. Saimniecībā audzējam gaļas šķirnes aitas.” Ilva bilst, ka aitu audzētāju lielākā problēma šobrīd ir uzpircēji, kuri par dzīvsvara kilogramu maksā naudu, kas ir pat zem pašizmaksas. “Ja tā, tad ir jādomā, vai vispār ir vērts audzēt aitas, tāpēc ir jādomā kaut kas cits. Tiklīdz atkal būs iespēja, rakstīšu atkal jaunu projektu. Bija kāda doma, bet saimniecība ir bioloģiskajā pārejas periodā, tāpēc nedrīkstēju to īstenot. Saimniecība ir sertificēta kā bioloģiskā,” stāsta Ilva, kura ieguvusi arī bioloģiskā lauksaimnieka sertifikātu. Ja izdosies iegādāties vēl kādu zemes platību, ir plānots palielināt arī aitu ganāmpulku.

Vilnu pārstrādāt ved uz Dundagu
Ilva stāsta, ka aitas tiek nocirptas, vilna nosvērta un vesta pārstrādei uz Dundagu. “Apņēmīgi mērojam šo tālo ceļu, jo šogad no simts aitām ieguvām vairāk nekā pustonnu vilnas. Dundagā vilnu samainījām pret dziju, ko vedam pārdot tirgos, pārdodam vietējiem cilvēkiem, reklāmas ievietoju arī internetā. Interese par īstu vilnas dziju patiešām ir liela. Ar interneta starpniecību esmu pārliecinājusies, ka mums Latvijā ir daudz rokdarbnieču, kas iecienījušas tieši Dundagas dziju tās kvalitātes dēļ. Ir iespējams savākt dziju līdz pat četrdesmit dažādiem toņiem,” stāsta Ilva. Viņa ir iegādājusies adāmmašīnas, lai arī pati varētu sākt adīt. Šobrīd viņa vēl darbina tamboradatas. “Man ir iecere gatavot tamborētas rotaļlietas bērniem. To paraugus jau esmu nolūkojusi. Tagad vakari ir gari, tāpēc varēšu tam pievērsties. Kad būšu apguvusi adāmmašīnas, varēšu adīt arī zeķes un citu, jo man ļoti patīk rokdarbi. Uzskatu, ka arī zemnieku saimniecībā, cik vien ir iespējams, jāizmanto visi tās resursi,” ir pārliecināta Ilva.

Vēlas atjaunot tēlnieka dzimtās mājas
“Man ir izveidota senlietu krātuve, kurā ir aptuveni četri simti dažādu seno priekšmetu. Tie pacietīgi gaida, kad būšu ierīkojusi telpu un tos izvietojusi apskatei. Pie manis tie nonākuši no radiniekiem. Arī draugi, uzzinot, ka tos krāju, kaut ko atved. Man ir divas lielās stelles, tāpēc gribu iemācīties arī aust, tikai laika visam pietrūkst, jo strādājam gandrīz bez brīvdienām. Brīvos brīžus mums uzdāvina cilvēki, kuri atbrauc ciemos pie mums,” saka Ilva. Ciemos uz “Rugājiem” brauc bērni no Gulbīša vidusskolas, ja mācību programmā ir tēma par laukiem. Viņi labprāt klausās, ko stāstām par aitkopību un saimniekošanu laukos. Brauc arī audzēkņi no Sveķu internātpamatskolas. Sadarbībā ar Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centru ciemos atbrauc arī dažādas interesentu grupas. Saimniecība, cik iespējams, cenšas piedalīties arī tūrisma rallijā. “Nākotnē šo vietu varētu sasaistīt ar Jaungulbenes pagasta vēsturi un tūrismu. Esmu gatava šeit organizēt bērniem arī radošās darbnīcas,” piebilst Ilva. Viņa iztēlē skata arī atjaunotās “Saulesakas” ar gludām takām, dekoratīvajiem augiem un citu.
Grūti pat iedomāties, ka Ilva aitkopību veiksmīgi apvieno ar sievišķīgi māksliniecisku nodarbi. Viņa apglezno traukus, kā arī raksta dzeju un pasakas bērniem. “Laukos ir ārkārtīgi daudz, ko darīt, tāpēc ir vajadzīgs arī kāds brīdis pašai sev. Tad austiņās klausos mūziku, rakstu dzeju, apgleznoju traukus vai arī noņemos ar rokdarbiem. Tas ļauj it kā ieiet citā pasaulē, kur fiziski nav jāstrādā.” Ilvas literārie darbi ir publicēti vairākos kopkrājumos.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kā Sprīdītis atgriežas dzimtajos laukos

Kategorijas