Tāds sociālais eksperiments

2016. gada 15. novembris 00:00

Pēc ilgstošas uzturēšanās ārzemēs kopš marta atkal esmu savā dzimtajā Stradu pagastā. Uz savas ādas izprovēju, kā tas ir Latvijā - būt bez ienākumiem, bez mājokļa. Veicu sociālo eksperimentu, kura dalībnieks biju es pats. Aizgāju uz vietējo sociālo dienestu, nosēdos un teicu: “Cilvēki mīļie, es tikko atbraucu no Vācijas. Nav naudas, nav, kur dzīvot, nav, ko ēst. Ko lai tagad dara?” Viņi man atbild: “Mēs nezinām, ko darīt.”
Man ir, ar ko salīdzināt. Arī Holandē man ir nācies palikt uz ielas. Tur aizgāju uz sociālo dienestu. Uzreiz man uz bankas karti pārsūtīja 10 eiro, lai būtu, par ko paēst. Iedeva pajumti nakšņošanai. Otrā dienā pie manis atnāca sociālais darbinieks un rakstiski iedeva shēmu, ar ko man ir jāsāk, lai es turpmāk varu atrisināt savas problēmas. Tā tas bija svešumā! Bet kā ir Latvijā? Mums ir suņu patversmes, bet patversmju cilvēkiem ārpus Rīgas praktiski nav.
Manam dēlam, kurš ir pašnodarbinātais, arī pavasarī bija satraucoša pieredze mūsu pašu novadā. Dēlam ir ģimene, divi mazi bērni, kuriem nav vairāk par diviem gadiem. Notika tā, ka dēla ģimeni saimnieks izliek no dzīvokļa. Gājām uz pagasta pārvaldi lūgt palīdzību. Tur lika atnest izziņu no Valsts ieņēmumu dienesta. Aiziet tur, bet dienestā pasaka: “Mēs vairs neizsniedzam nekādas izziņas.” Dēls atgriežas pagasta pārvaldē un to pasaka. Tur bilst: “Kamēr neatnesīsi tādu izziņu, nekas tālāk nerisināsies.” Beigās izrādījās, ka ar 1.janvāri valstī ir mainījušies noteikumi šāda veida informācijas apritē starp iestādēm. Viss notiek elektroniski! Taču iedzīvotājiem tas netiek paskaidrots! Dēls bija novazāts pa iestādēm bez kādas jēgas. Tas man uzsita asini. Tāpēc jau mums ir tik daudz jaunu cilvēku vecumā no 17 līdz 25 gadiem, kuri nekur nevēršas, uz savām kājām dzīvē nenostājas, jo vienkārši krīt uz nerviem laika nosišana, lai legalizētu savu problēmu. Es piezvanīju uz vietējo sociālo dienestu. Teicu, ka dēla ģimene ar diviem mazgadīgiem bērniem jau nedēļu ir spiesta nakšņot malkas šķūnī. Man atbildēja: “Vai tad tā var būt?” Un viss... Kā jūs domājat, vai kāds atbrauca paskatīties, ir vai nav tā patiesībā? Vai pārliecinājās, ka ar mazajiem bērniem viss ir kārtībā? Protams, ne! Nebija nekādas reakcijas. Tad es ar pagasta pārvaldes vadītāju sarunāju, ka dēlam dos dzīvokli. Pateica adresi, lai ejam apskatīt. Bijām priecīgi. Aizgājām. Konstatējām, ka tur nav iespējams dzīvot! Ne tur ūdens, ne tur... Bija sajūta, ka to vien gaida, lai dēls atsakās no dzīvokļa. Tomēr mēs tā nedarījām. Uzrakstījām iesniegumu, kurā jautājums par to, cik ilgā laikā dzīvoklis tiks sakārtots tā, lai tajā varētu dzīvot. Kad dēlam dzīvokli tomēr beidzot piešķīra, viņam bija jādodas uz pašvaldību un jāstāv gara galda galā. Pie galda sēdēja liels pulks deputātu un dažāda ranga ierēdņu. Vai tas nav apsmiekls?
Es esmu šogad izbaudījis arī to, ko mūsu novadā cilvēkam nozīmē būt trūcīgā iedzīvotāja statusā. Tie ir 45 eiro mēnesī, iedod arī apkurei. Ziemai pietiek. Uzdeva man darbu – malku krāmēt šķūnī. Pārbaudīt manu darbu atnāca trīs amatpersonas. Visi lielīja mani, ka es vienā dienā spējot tik daudz paveikt, ne tā kā citi – tur tie dzērāji trijatā to pašu padarot mēneša laikā. Es iebildu, ka tādus strādniekus ir jāved pie prāta. Man atteica, ka neko nevarot izdarīt.
- Pierakstījusi Diāna Odumiņa

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Tāds sociālais eksperiments

Kategorijas