Dzeju vīt, ne intrigas vērpt!

2016. gada 15. novembris 00:00

881

Nedēļas sākumā Ingrīda Zepa ir Ērgļos, kur lasa publikai savu dzeju bibliotēkā, nedēļas nogalē viņa to pašu dara Valmierā, pa vidu mērots ceļš no mājām Jaungulbenē uz darbu Rīgā, kur kādā uzņēmumā Ingrīda ir grāmatvede jau 15 gadus. Un šajā darbīgajā ritmā viņa vēl paspēj piektdienas vakarā atnākt uz sarunu “Dzirksteles” redakcijā.
Iztaujāta par to, kā ir dzīvot Jaungulbenē un kas jauns ir pagastā, viņa attrauc, ka dzīvo ģimenes, dzejas un draugu pasaulē un klačās neklausās, pat norobežojas no intrigām. Ingrīda saka - viņai izdodas savu ikdienu vadīt gaiši un tā, kā patiesībā ir vēlējusies visu mūžu, taču iemācījusies tikai gadus desmit. Un tieši tāpēc Ingrīdai ir izdevies apturēt laika skrējienu. Viņa joprojām dzīvo jaunībā, arvien ir mazliet iemīlējusies. Cilvēkos, dzejā, mūzikā, visā skaistajā, kas ir apkārt.

Otrā elpa kopā ar dzeju
Ar dzejošanu uz tu Ingrīda bijusi jau jaunībā. Pati saka, ka, iespējams, dzejnieces gēnu ir pārmantojusi no tēva māsas, Jaungulbenes dzejnieces Zelmas Ezernieces (1914-1989). Pieaugot dzejošana Ingrīdai vairs nav bijusi prātā. “Tā stīga pārtrūka,” viņa saka. Domas un emocijas bija reālajā pasaulē, kurā viņai knapi pietika laika, lai apvienotu ģimenes rūpes ar maizes darbu. Mūža otrajā pusē nākusi otrā elpa. Notikušas izmaiņas Ingrīdas profesionālajā karjerā – viņa aizgājusi no darba Jaungulbenes pagasta pašvaldībā un sākusi strādāt uzņēmējdarbībā. “Laikam kļuvu iekšēji brīva,” viņa pati saka par šo izvēli. Tas arī bija laiks, kad dēls Armands jau pieaudzis, savā dzīvē, arī mazmeitas Kristiāna un Letīcija vairs nav jāauklē, jo lielas. Laiks, kad pati Ingrīda darba dēļ nemitīgi ir uz riteņiem, ceļā un dzīvesbiedrs Alberts – tāpat. Drīz vien Ingrīda pieķērusi sevi pie domas, ka galvā skan dzeja. Kaut kas sievietes dvēselē bija atraisījies un ieguvis spārnus. Viņa sākusi pierakstīt savus dzejoļus – pa teikumam, pa rindai, pa pantam. Parādījusi vīram. Viņš izlasījis un teicis: “Dzejoļi ir smuki. Bet ko tu ar to darīsi? Varbūt izdosi grāmatu?” Tajā brīdī Ingrīda par to nemaz nav domājusi, vien vīram atbildējusi – dzejoļi būs tas, ko viņa no sevis atstās mantojumā mazmeitām. “Dzeja taču ir gabaliņš no manas dvēseles un sirds! Tā ir nezūdoša vērtība. Kaut kas vairāk par mantu un naudu. Kam vajadzīgas materiālās vērtības, ja nespējam no paaudzes paaudzē nodot dvēseliskumu, sirds mīļumu? Nedrīkstam pazaudēt garīgo bagātību! Priekš kam mums naudu krāt, ja ļaujam aizsalt savām dvēselēm?” saka Ingrīda.

Meklē un atrod dvēseles draugus
Sajutusi sevī iedvesmu, Ingrīda sākumā tikai dzejoja, dāvāja savus dzejoļus. Mainījās to cilvēku loks, ar kuriem viņa vēlējās uzturēt kontaktus. Talkā nāca mūsdienu tehnoloģijas. Līdzīgi domājošie atradās internetā. Un šajā brīdī sākas Ingrīdas pieredze, kas savā ziņā ir unikāla. Viņa ir atradusi un joprojām atrod sadarbības partnerus portālā “www.draugiem.lv”. Viņi ir tie, kuri iedrošina Ingrīdu iet tautā, lasīt savu dzeju publikai. Pirmā uz to viņu pamudinājusi Anita Ozola no Limbažiem, kura ir arī komponējusi mūziku dažiem Ingrīdas dzejoļiem. Šogad 3.septembrī pirmoreiz Ingrīda piedalījās dzejas dienās un runāja savus dzejoļus Limbažu pusē pasākumā, ko Anita organizēja savās mājās, uzaicinot nākt un klausīties ikvienu, kam tuva dzeja. “Tur bija daudz dzejnieku. Satikāmies mēs. Visi sveši. Un vienlaikus visi savējie. Ļoti iepatikās. Satikties. Sarunāties,” iespaidos dalās Ingrīda. Draudzība nebeidzās pēc šā pasākuma, bija vēstules, tālruņa zvani, sirsnīgas sarunas, piedāvājumi. Šis rudens viņas dzīvē ir ienesis jaunas krāsas, aktivitātes, tikšanās, iedvesmu. Pasākumos Ingrīda sākusi uzstāties kopā ar jauno mūziķi Kasparu Krastiņu no Rīgas. Kopā būts ne vienā vien Latvijas novadā. “Pēc dzejas lasījumiem klausītājiem, pēc Kaspara dāvātās mūzikas viņiem, šķiet, dvēsele ir iztīrīta. Jūtos laimīga, priecīga. Dvēsele ir piepildīta ar siltu gaismu. Emocijas ir tik lielas, ka liekas – var lidot! Braucot mājās, prātā jau atkal ir dzejas rindas. Man ir jāpietur mašīna un jāpieraksta doma,” saka Ingrīda.
Portāls “www.draugiem.lv” viņas dzejai ļāvis iziet apritē. Vispirms jau interneta vidē. Ingrīdas dzeja arī iekļauta vairākās grāmatās kopā ar citu autoru darbiem. “Atradās cilvēks – Gunita Sergunta, kura dzīvo Īrijā. Lasot dzeju “draugos”, viņa atlasīja dzejoļus un samaketēja vienu grāmatu pēc otras. Katrai šādai grāmatai ir vairāki dzejas autori, arī es. Pirmais mūsu “Domu pērļu” izdevums tapa pagājušajā gadā, šogad – vēl vairāki. Ir doma, ka varbūt vēl šogad dienu ieraudzīs vēl viena grāmata, kurā būs tikai mana dzeja. Grāmatu vizuālo ietērpu veidos mans tuvs radinieks, mākslinieks Dainis Breikšs,” stāsta Ingrīda.

Uzskata sevi par stipru lauku sievu
“Jūs neticat, ka es varu smagi fiziski strādāt?” vaicā Ingrīda. Savās vecvecāku “Liedzemnieku” mājās viņa ir ne tikai karaliene, bet arī sētniece, ķēkša. Vārdu sakot – melnstrādniece. Viņa nebaidās sasmērēt rokas, ja jārok zeme, jāpļauj zāle, jāslauka putekļi, jāmazgā trauki un grīda. Ingrīda arī piesēžas pie traktora vai smagās automašīnas stūres. Varbūt viens otrs darbs viņai atkristu, ja vīrs nebūtu šoferis-tālbraucējs. “Man ir ļoti labs, ļoti strādīgs vīrs, kurš vienmēr rūpējies, lai ģimene būtu nodrošināta,” saka Ingrīda. Ja dzīvesbiedrs atrodas prombūtnē, sievai nekas cits neatliek, kā ar visu mājsaimniecību tikt galā pašai. Viņa prot arī organizēt, sarunāt palīgus. Taču reizēm vieglāk esot kaut ko paveikt pašai, nekā gaidīt talcinieku atbalstu. “Man patīk visu uzturēt tādā kārtībā, kā man patīk. Ko esmu izdomājusi, to daru,” stāsta Ingrīda.
Viņa atzīst, ka ir karstas dabas cilvēks. Arī viņas mīļākais gadalaiks ir karsta vasara. Viņa dievina karstu pirti. Un tomēr jebkurā situācijā Ingrīda nekad nezaudē savu sievišķīgo šarmu un maigo raksturu. Arī par spīti grūtībām, melnajām dienām, pārdzīvojumiem, zaudējumiem. “Man negribas padoties gadiem. Gribas dzīvot, skriet, ļauties trakulībām. Vecums ir tikai pasē, nevis dvēselē. Galvenais ir saglabāt skaidru prātu un gaišu sirdi. To vienmēr saku arī savam vīram. Arī viņam es neļauju ļauties pagurumam. Lai ir jauns un šustrs. Viņam nav citas izejas,” saka Ingrīda.

Dažas Ingrīdas dzejas rindas

◆ Eņģeli baltais, es lūdzu tevi – iemāci piedot man visu, kas sāp..., sajust, ka mīli un kāds mani mīl! Iemāci visu to nosargāt! Pataupi mirkli laimes no tā, kas jau bijis, no tā, kas vēl slēpjas, no tā, kas sirdī dzirkst! Eņģeli baltais, paldies, ka esi ar mani!

◆ Pāri kalnam iemīta taka. Tēva mājas pagalmā pussagruvusi aka. Un bērnība mana – mazs zēns piespiedis vaigu pie rūts... Šai istabā kādreiz mazu māte auklēja mani.

◆ Baltā roze manā dārzā vēlē laimi baltai pasaulei. Domā tā, ka viss ir balts un tīrs. Nezina neko par tumsas ēnām. Skatos baltā rozē. Skatos gaismā rīta agrumā. Zieda mūžs un ilgas... Lai paliek tikai baltas, tīras domas.

◆ Guli manā pīpeņpļavā, atsedz plecus, nekaunies. Taureņi uz tavām krūtīm laimes deju nodejos. Bites lidos, medu vāks un uz tavām lūpām krās. Būšu es tavs bitenieks – kāri es tās skūpstīšu. Vienu baltu pīpenīti tavos matos spraudīšu. Dziesmu spēlēs sienāzīši. Tavu mīlu baudīšu.

◆ Starp dzīvības zvaigznēm daudzām nu arī tavējā mirdz! To sargā no pasaules vējiem vecāku mīloša sirds.

◆ Māmiņ, tu kā balta ābele vienmēr ziedēji man blakus. Laikam visi baltie ziedi bija sabiruši tavos matos.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Dzeju vīt, ne intrigas vērpt!

Kategorijas