Latvija – mūsu laimes zeme

2016. gada 15. novembris 00:00

Pēc emigranta dzīves Vācijā, kas ilga jau vairākus gadus ar nemiera un stresa pilnām dienām, esmu izlēmusi savu sirdi veldzēt atvaļinājumā Latvijas ārēs pie vecākiem. Nolēmām, ka jābrauc ar autobusu: pirmkārt, lētāk, otrkārt – tā varētu būt arī ekskursija, ko bijām sen pelnījuši un izsapņojuši Vācijas mazpilsētiņas vakaros. Vakara pasaciņas vietā jaunākajiem bērniem Asnatei un Tomam stāstīju pasakas par to laimes zemi, ko bijām labprātīgi pametuši, par kaķi Muri, kas tur mūs gaida. Paši pametām un visu šo laiku par to sapņojām? Lielais dēls Valts, divpadsmitgadnieks, vakaros parasti klaiņoja virtuālās pasaules dzīlēs, un arī viņa adresāts bija Latvijā. Tas tagad ir vienkārši, tikai datora vai viedtālruņa pogas spiediena attālumā. Raksturā šo gadu laikā Valts bija ļoti mainījies: kļuvis noslēgts, nopietns un patstāvīgs. Viņam tēvs bija lielāka autoritāte nekā es, un man tas patika. Kopīgas darbošanās, sarunas par tehniskām lietām un arī pasaules politiku dēlam nāca par labu, un viņi ļoti satuvinājās, bet jaunākie bērni bija manā ietekmes laukā un arī emocionālā gādībā. Tomēr par pamesto laimes zemi Latviju bieži ritēja arī tēva un Valta sarunas. Tās nebija tik emocionālas kā manējās, tomēr laikam arī abus vīriešus sirdis nostalģija pēc Latvijas sildīja. Bērni mūsu mītnes zemē vēl nejutās droši, un par to es pārliecinājos tieši šī brauciena laikā.
Aijājošajā autobusa gaitā dzīvojam jau otro diennakti un ik brīdi runājam par savu ceļamērķi, un plānojam, ko darīsim, kurp dosimies, kad pārbrauksim mājās. Arī es vienmēr konsekventi lietoju šo Latvijas kā mūsu māju jēdzienu. No sarunas par atpakaļ braukšanu mēs izvairāmies: nāks laiks, nāks padoms! Drīz Latvijas robeža. Aiz muguras Polija ar garāko pieturu Augustovā, ar mazu ekskursiju autoostas teritorijā, maltīti kafejnīcā, un atkal asfalts, gluds ceļš mājup.
Fiziski jau mums Latvijā arī bija pietiekami labiekārtota māja ciematā ar dārzu, kur vienmēr varējām atgriezties, un to kārtībā uzturēja mani vecāki, zemnieki. Viņu saimniecība atradās tikai dažu kilometru attālumā, meža ieskautā skaistā vietā. Mēs vai katru dienu sazinājāmies, cits par citu zinājām pat vissīkākās dzīves norises un pārdzīvojumus un bijām kā apsēsti ar šīm sarunām, fotogrāfiju sūtīšanu vatsapā un īsvēstulēm. Tā deva spēku gan mums, gan laikam arī vecākiem.
Arī tagad, īsinot garo ceļu, īsziņas tā vien zib telefona ekrānā, vēstot ceļojuma sīkumus, sajūtas un emocijas. Tuvības sajūta ar vecākiem un Latviju ir mūsu dzīves nozīmīgs ceļa stabs un pat zināma atkarība. Asnate un Toms ir iemiguši, un arī manas acis aizvērušās īsā nomiedzī, kad Valts piekaras manam plecam un saka:
- Bauska! Tūliņ Bauska! Latvija! Celieties augšā, to nedrīkst nogulēt! Latvija!
Liekas, viņa emocijas piepilda arī autobusu: sākas neierasta rosība. Šoferis ir ieslēdzis translācijas tīklā “Latvijas Radio 2”. Atskan latvieša ausij mīļie šlāgeri. Tātad šoferis ir latvietis, kas tuvojas arī savai mājai. Līdz pat Rīgai ir pacilāta oma, un mēs vēl biežāk sazināmies ar maniem vecākiem. Viņi mūs Rīgā sagaidīs un ir jau ceļā. Asnate un Toms grib izvaicāt par mūsu Latvijas mājās atstātā kaķa Mura gaitām, par gotiņām, teļiem un suņiem. Viņi ļoti vēlas Muri vest uz Vāciju, un es nespēju atrunāt. Muris tur būtu daļa no mājām, būtu, ko samīļot un par ko rūpēties. Tas, kas pieaugušajiem ir mazsvarīgs, bērniem ir vesela pasaule, un es nespēju atrast kaut cik pieņemamas atrunas. Muris Asnatei ir kā Latvijas vēstnesis, un par viņu tiek runāts vairāk, nekā vajadzētu. Rotaļlieta mīkstais kaķis vienkārši netika pieņemta, un tā palika - netika ne aijāts, ne paijāts. Tikai Muris arvien daudzināts!
Pēc dažam stundām esam mājās – mūsu “Saulītēs”, kā mēs saucam savu māju, jo tā atrodas ciemata Saules ielā, Garās ielas galā. Mājas vecāki ir skaisti sakopuši un uzturējuši, sagatavojuši vakariņas, un visās trijās istabās ir saulespuķu pušķi. Ir taču augusts, un mamma zina, ka tās ir manas mīļākās puķes. Saulespuķe arvien uz sauli skatās un iedveš drošības sajūtu. Arī tur – Vācijā es nelielajā puķu dobē pie mūsu daudzdzīvokļu mājas loga iesēju saulespuķes, bet tās pat neuzdīga. Nebija lemts! Varbūt putni izēda vai arī Asnate bija pie vainas, jo tik ļoti gaidīja stādiņus virszemē, ka varēja būt ar savu ziņkārību tiem kaitējusi. Mūsu sarunām līdz vēlam vakaram nav gala. Kā mēs viens pēc otra esam aizcietušies! Bērni jaucas pamestajās rotaļlietu kastēs, kur atrod piemirstos dārgumus, apmīļo atradumus. Muris bērnu rotaļās ir galvenais objekts, un liekas, ka runcis ir ne tikai saimnieks šai vietai, bet arī jūtas mūsu tuvuma aplaimots. Pēc brīža, apkampuši savus mīļos lāčukus, mazie bērni iekrīt savās gultiņās, un dziļš miers iestājas kā uz burvju mājiena. Mājas sajūta ir tik nomierinoša, ka raudāt gribas. Tikai Valts ilgi nevar iemigt. Kad dziest vakara blāzma, izeju laukā. „Piedod mūsu māja, ka bijām tevi pametuši, un gaidi mūs!”es nočukstu un ticu, ka piedošana ir saņemta. Brīdi pasēdējusi uz vēsajām kāpnēm, atgriežos istabā. Valts mani sagaida ar ultimatīvu lēmumu:
- Es atpakaļ nebraukšu! Nebraukšu! Es te palikšu, lai ko jūs arī neteiktu.
- Un ko tu te viens darīsi? Tas taču nav nopietni!
- Es te Latvijā dzīvošu! Saproti – dzīvošu! - šo vārdu viņš īpaši uzsver. - Vai tad opīši nespētu mani uzturēt un audzināt? Esmu taču spējīgs pieņemt pareizos lēmumus.
- Un skola! Vai tu par to domā? To tu tā vienkārši nevari pamest! Mūs pat sodīs. Tā nekārto lietas! Ģimenei jādzīvo kopā.
- Man tā vācu sūda skola pie kājas! Tā nav mana skola! Tur es neesmu pieradis un neiedzīvošos. Mani apsmej un apsaukā dīvainās nevāciskās runas akcenta dēļ, un man tur nav īstu draugu, kā te manā vecajā skolā. Neciešu to kokaino valodu, to stulbo vāciskumu! Tā ir man sveša tauta! Es esmu latvietis, un par frici es nepalikšu! Saproti? Ko mēs ar to Vāciju sapināmies! Neko mēs neesam vinnējuši! Neko! Pat naudu tētis nesapelna tik, cik cerējām. Arī Vācijā mēs esam nabagi, iebraucēji - fremderi. Bērnu pabalstu tūristi! Cik ilgi tā var pazemoties? Mūs pamazām vien pataisīs par vāciešiem. Es jau reizēm domāju svešā mēlē.
- Vai tu domā, ka tētis sapratīs, ka tu negribi atgriezties Vācijā, un tevi te atstās opīšiem uz kakla? Tu viens neesi tiesīgs izlemt, jo neesi pilngadīgs, - izsaku savu spēcīgāko argumentu.
- Bet ja nu arī viņš pats arī grib mājās? Es pat zinu, ka grib, bet pagaidām tas būtu neprāts. Tā viņš pats saka: reizēm jūtoties kā pasaules klaidonis un tikai melnstrādnieks. No agra rīta līdz vakaram saliektu muguru. Tā nauda nav to vērta...
Pēc tik prātīgas un tik kategoriskas dēla runas esmu pilnīgi apjukusi un saprotu, ka Valts ir nobriedis sarunbiedrs, pats ar savu viedokli un nav vairs nekāds bērnišķīgais spriedelētājs.
Nākamajās atvaļinājuma nedēļās pilnu krūti baudām Latvijas jaukumus. To ir tik daudz, ka laiks skrien nemanot: darbi vecāku saimniecībā, mežs, ūdeņi, mazas ekskursijas, tikšanās ar radiņiem un brīvdabas koncerti, ekskursijas, spēles un dauzīšanās draugu pulkā. Man tikai atliek pasākumus saplānot un kontrolēt, lai rastos tikai labas emocijas. Arī man ir dažas bijušās un izbijušās draudzenes, kas pie kafijas tases stāsta par sevi, uzzina par manu dzīvi vismaz vispārējos vilcienos, un mēs izrunājam dvēselēs sakrāto. Viņas apskauž mani, es – viņas. Katra dzīvē ir plusi un mīnusi. Tā dienas izvēršas par maziem svētkiem, un mēs tiem ļaujamies. Mēs uzlādējam savus enerģijas akumulatorus, kas noderēs dzīves gaitās gan mājās palicējiem, gan mums - tālumā. Par tēmu, vai Valtam palikt Latvijā vai atgriezties mītnes zemā, mēs nerunājam. Izvairīšanās gan nav risinājums, taču es saprotu, ka katrai domai ir jānobriest un brīža emocijas ir slikts padomdevējs. Ir tikai normāli, ka dēlam ir savs viedoklis un viņš to ir noformulējis. Kad Valta nav tuvumā, esmu skaipā dēla ultimatīvo prasību pārrunājusi ar vīru un sapratusi, ka tieši viņa lēmums un rīcība būs pareizākā. Arī opīši par Valta dvēselītei emocionālu tēmu runāt izvairās, jo galu galā jau ir skaidrs, ka visi atgriezīsimies Vācijā, un sapni par Latviju pagalvī liksim arī turpmāk. Mūsu sirdīs sniegs te Latvijā vienmēr būs baltāks un zāle zaļāka nekā svešumā, un mājas jau ir tur, kur mūsu sirds – tas ir ielikts arī mūsu ģimenes gēnos. Kad pienāk augusta otrā puse un laiks atgriezties mītnes zemē, ir gan skumji, gan reizē arī priecīgi, ka esam tik daudz Latvijas gaisa saelpojušies, ka pietiks ilgākam laikam. Vīrs, laikam visvairāk Valta emocionālā lēmuma uzrunāts, atbrauc mums uz Latviju pakaļ. Esmu bezgala laimīga un mūsu ģimenes stiprā pleca noilgojusies. Pasaule šķiet sarāvusies mazāka: te Latvija, te jau Vācija, te visa Eiropa. Vīra klātbūtne rada drošības un stabilitātes noskaņojumu. Mēs visi dosimies projām. Tēva klātbūtne Valtam ir devusi sapratni, ka nedrīkst tā lēkāt: šodien tur, rītā jau citur. Mums ir mērķis, sasniegt dzīvē pārticību un bērniem izglītību, arī jaunas svešvalodas zināšanas. Pārticību vai vismaz normālu iztikšanu diemžēl Latvija mums šobrīd negarantē. Mēs bijām starp tiem daudzajiem latviešiem, kas sirdī glabā Latviju, bet kalpo citas valsts labklājībai.
“Laimes zeme brīnišķā, staro mūsu sapņos tā, tur, kur naktīs iesim, draugs!” - ar šās dziesmas vārdiem sirdī dodamies atpakaļceļā uz savu mītnes zemi, bet Latviju sirdīs un prātos ņemam līdzi. Mūsos vienmēr mājos lepnums par dzimto zemi, par tās skaudro vēsturi, par brīnišķīgo kultūru, un tas ir tik dziļi, ka neviens svešas zemes vējš to nevar aizpūst. Pasaulē ir daudz latviešu, un arī mēs prezentējam Latviju pasaules acīs. Protams, kaķis Muris arī būs kopā ar mums kā Latvijas sūtnis. Iesēdināts grozā ar sakārtotiem potēšanas dokumentiem un čipēts, viņš arī ceļos un kalpos kā mierinājums: mēs tā izdabājam gan Tomam, gan Asnatei. Ģimene bez mīļdzīvnieka Vācijā nav neko vērta. Kāpēc gan ne Muris? Viņš ir mūsu ģimenes loceklis un mazo bērnu elks. Būs, kam izsūdzēt mazos bērnu kreņķīšus, un varēs klausīties kaķa dzirnaviņu malšanā. Vedam līdzi arī grāmatu kaudzes, Latvijas saknes un dārzeņus burkās, augļus, ievārījumus un ziedus. Tas viss vajadzīgs mūsu dvēseles komfortam: mēs esam latvieši, un tāda ir mūsu mentalitāte: izturēt, panākt iecerēto un justies reizēm arī pārākiem par lieltautām ar savu garaspēku un dziesmu. Tas ir mūsu ozolu stiprums, kas aicina un sauc mājās, kas spēj pacelt domas augstāk par zemi un raudzīties zvaigznēs, kas mirgo arī pie Latvijas debesīm.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Latvija – mūsu laimes zeme

Kategorijas