Mana māja – mana pērle

2016. gada 17. novembris 00:00

4149

Kad, izbraucot cauri piesnigušajam Pērļu silam un šķērsojot Tirzas upi, pa lauku ceļu izlīkumojam līdz “Pērļukrācēm”, ir sajūta, ka esam gandrīz pasaules malā. Linda Nebēdniece ar savu meitiņu Melodiju un draugu Tomu par šādu atziņu tikai pasmejas, jo viņiem šī ir sapņu vieta.
“Man šķiet, ka mājai ir ļoti paveicies, jo to būvējuši labi amatnieki. Un man ir paveicies, ka varu tajā dzīvot. Jūtu, ka šī ir mana māja – mana pērle,” secina Linda.

Izvēlas dzīvesvietu – nost no burzmas
Tirzas upē kādreiz bijušas pērles. Ne velti Jānis Poruks rakstīja par pērļu zvejniekiem. Turpat netālu ir mājas “Pērle”, jo nosaukumi parasti tiek izraudzīti saskaņā ar vidi. L.Nebēdniece šo vietu izraudzījās, kad atbrauca gatavot kokli. Viņa iemīlēja Druvienas apkārtni un saprata, ka grib dzīvot tieši te. Tobrīd Druvienas instrumentālajā studijā meklēja vadītāju, un šos pienākumus uzņēmās Linda. Tagad viņa vada arī Rankas vokālo ansambli, Stāķu folkloras kopu un Tirzas pamatskolā popgrupu. Nav, protams, viegli visur paspēt ziemā, kad nereti ceļi ir aizputināti. “Gadās, ka ar savu automašīnu iestiegu un aicinu braukt man pakaļ, bet parasti tieku gan uz mēģinājumiem, gan koncertiem,” atklāj Linda. Viņa ir ļoti apņēmīga, lai varētu nopirkt “Pērļukrāces”, kas tiek īrētas uz nomaksu. Nu jau rit ceturtais gads, kopš Nebēdnieku ģimene dzīvo šajā mājā. To laikā tikai nostiprinājusies atziņa, ka dzīvesvietas izvēle bijusi pareiza. “Te ir skarbi apstākļi? Nē, tie ir paši skaistākie! Manuprāt, pilsētās dzīves apstākļi ir daudz skarbāki. Tur ir ne tikai daudz jāstrādā, lai dārgi maksātu par dzīvokli, bet jāmeklē, kur atrast veselīgu pārtiku, jo paši parasti neko neaudzē... Esmu to visu piedzīvojusi, tāpēc zinu, kā tas ir. Bet šeit ir tāds miers! Te ir cita realitāte – mana paradīze,” salīdzina Linda. Ja vēlas, jebkurā brīdī var doties gan uz Rīgu, gan citur. Taču galvaspilsētas draugi un paziņas vairāk brauc uz “Pērļukrācēm”, lai atpūstos.
L.Nebēdniece atzīst, ka viņai patīk arī Rīga, kur nebūt nejūt diskomfortu. Tomēr līdz ar meitas Alises piedzimšanu secināja, ka viņai nav piemērota vide daudzstāvu namu pagalma un bērnudārza rotaļu laukumos. “Pati esmu izaugusi mazpilsētā, tāpēc varēju salīdzināt. Cilvēki Rīgā ir citādi, viņi ir atsvešināti un savā starpā maz komunicē. Bērni droši vien atrastu kontaktus, tomēr biju noraizējusies, ka meita nevarēs izdzīvot bērnību tik brīvi kā es savulaik,” pamato Linda. Viņa bija sākusi tiekties pēc dabiska dzīvesveida, nodarbojās ar jogu, ievēroja diētu. Tas viss palīdzēja atveseļoties no astmas. L.Nebēdniece domāja, ka, pārceļoties uz vecāku mājām Varakļānos, varēs gan izaudzēt dārzeņus un ogas veselīgai pārtikai, gan bērni varēs brīvi skraidīt, turklāt tuvumā būs vecāki. Tomēr izrādījās, ka arī mazpilsētā dzīve nav tik zaļa, kā gribētos. “Gribas upi, mežu, būt nost no pilsētas burzmas. Tomēr nav tik traki, ka varētu dzīvot vientuļa meža vidū. Liela nozīme bija tam, ka pazinu Vītolu ģimeni, kas dzīvo netālu. Pie viņiem jutos ļoti labi, redzēju, ka tāds dzīvesveids ir ļoti skaists,” saka Linda. Tas nozīmē, ka veidojas sava veida kopiena, kuras dalībniekiem ir līdzīgi uzskati. Viņai ir daudz draugu, kuru ģimenēs aug bērni, tāpēc to kņada “Pērļukrācēs” ir dzirdama bieži.

Komponē, raksta dzeju un gatavo saldumus
Tagad meita Alise dzīvo pie tēva Rīgā un mācās Pļavnieku vidusskolas 1.klasē. Protams, meitene ilgojas pēc mammas. “Bērni nekad nejūtas labi starp šķirtiem vecākiem. Tomēr ir labi, ka Alise tagad var piedzīvot sajūtas tēva lokā. Pirmie septiņi dzīves gadi ir mātes loks, bet pēc tam ir jāiepazīst ne tikai ģimene, bet arī pasaule. Alise pati izlēma, ka padzīvos pie tēva. Tagad viņa ir iepazinusi tēva pasauli un ieguvusi plašāku skatījumu uz lietām,” secina Linda. Viņa nevar atbildēt, vai bija pareizi šķirties. Tomēr atzīst, ka situācijā, kad vecāki strīdas, bērns cieš daudz vairāk nekā tad, ja tie spēj atrast kompromisu.
Acīmredzot domstarpības sākās līdz ar Lindas straujo pāriešanu uz svaigēšanu. “Pēkšņi negribēju ne dzert vīnu, ne skatīties filmas, ne strādāt ar datoru. Mums ar vīru bija kopīgs uzņēmums – dizaina radošā aģentūra. Tagad atkal nodarbojos gan ar dizainu, gan ar mūziku, arī komponēju un vadu ansambļus, gan tirgoju saldumus no augiem, ko pati gatavoju,” saka Linda. Viņa sevi nešausta, ka nav izvēlējusies pievērsties kaut kam vienam. L.Nebēdniece piekrīt, ka tikai tā var sasniegt augstākās virsotnes, bet viņa to nevēlas. Sieviete priecājas, ka var izpausties - gan strādājot ar rokām, gan radot. “Reizēm ir sajūta, ka nevis es, bet kāds cits to dara. Darbi, kas rodas iedvesmā, ir tik organiski! Šķiet neticami, ka esmu radījusi. Jūtos kā pildspalva kāda rokās, nevis pati roka,” atklāj Linda. Viņa ir komponējusi dziesmas bērnu ansambļiem, kā arī skaņdarbus korim, orķestrim un ērģelēm. Lindas mūzikā dzirdami gan tautiski, gan abstrakti un moderni motīvi. Turklāt dziesmām viņa pati raksta arī vārdus. No kurienes tāda daudzpusība? “Man šķiet, ka mēs visi esam talantīgi. Vecāki man nekad nelika žogus, kas ierobežo. Pati aizgāju uz mūzikas skolu, pati iesaistījos pulciņos. Turklāt mani vecāki un vecvecāki ir bijuši radoši, tāpēc arī gēnos noteikti kaut kas ir. Tēvs ir mūzikas skolotājs, arī mamma ir beigusi mūzikas skolu, vada līnijdeju grupu. Vectēvs ar vecmāmiņu dziedāja. Savukārt otrs vectēvs spēlēja šahu, tāpēc jūtu, ka man ir arī matemātiskās zināšanas. Bet otra vecmāmiņa bija pasakaina rokdarbniece, no viņas esmu mantojusi prasmes – gatavoju amuletus, aizraujos ar kokgrebšanu, tamborēšanu un gleznošanu,” klāsta Linda.

Vieno zaļa dzīve un mūzika
Gandrīz pirms trim mēnešiem “Pērļukrācēs” no Austrālijas atbrauca Toms. Viņš neko nezināja par Latviju, bet sarakste ar Lindu internetā deva stimulu tikties un iepazīt tālo zemi. “Kad rīkoju pasākumu “Tuvu”, kurā bija doma iepazīties ar cilvēkiem, kuri ir svaigēdāji un zaļi domājoši, ievietoju internetā informāciju un pievienoju video par šo māju. Šo informāciju nosūtīju arī Tomam un saņēmu atbildi, ka šī vieta atgādina viņa sapni,” stāsta Linda.
Tagad Toms atzīst, ka viss “Pērļukrācēs” ir tieši tā, kā viņa sapnī. Tiesa, te ir daudz aukstāks nekā Austrālijā, tomēr Toms pa māju staigā basām kājām tāpat kā mazā Melodija. Uz jautājumu, kas viņu šeit saista, austrālietis atbild ātri un nešaubīgi – Linda. Redzot, kā viņš skatās uz Lindu, vārdi nav nemaz vajadzīgi. Abi kopā muzicē. Turklāt ar laiku ir iecere izveidot mūzikas grupu, kurā būtu Alise un arī Melodija, kad paaugsies. Alise jau ir uzstājusies kopā ar Lindu, tāpēc jūtas droši uz skatuves. Viņa labi spēlē ksilofonu un klavieres. Arī Lindai tuvāka ir klavierspēle, jo beigusi klavieru klasi Rēzeknes mūzikas koledžā, pēc tam Mūzikas akadēmijā apguva komponēšanu, vienlaikus apgūstot dažādu instrumentu – saksofona, blokflautas, ģitāras un kokles – spēli, kā arī sitamos instrumentus. Toms spēlē bungas, tubu un arī klavieres. Austrālijā viņš bija motociklu mehāniķis un metinātājs, bet Latvijā nolēmis izvēlēties citu nodarbošanos. Linda piebilst, ka abi kopā varētu ražot saldumus. Tas ir patīkams process, un rezultāts ir garšīgs. Turklāt nodarbošanās ir diezgan ienesīga, jo no augiem gatavotu produkciju citur nevar atrast.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Mana māja – mana pērle

Kategorijas