Latvijā dzimusī mīlestība

2016. gada 17. novembris 00:00

280

Vai pasauli var izmērīt ar mīlestību? Vai Latviju var izmērīt ar mīlestību? Vai cilvēka mūžu var izmērīt ar mīlestību? Uz visiem šiem jautājumiem gulbeniešiem Anastasijai un Antonam Grandāniem ir tikai viena atbilde: “Var!” Viņi abi savu mīlestību pratuši nosargāt 65 gadus. Mīlestības vadīta, visu mīlētā skolotāja Anastasija un pieredzes bagātais meliorators Antons dodas uz Zviedriju ciemos pie meitas Sarmītes un mazmeitas Sabīnes, ar mīlestību domās aizceļo pie mazmeitas Karīnas uz Ameriku, ar mīlestību plaši ver namdurvis dēlam Jurim, kas tepat Gulbenē, un mazdēlam Sandijam no Rīgas, kā arī mazmeitai Lindai, kas gandrīz katru dienu ieskrien apraudzīt vecvecākus. Mīlestības pietiek arī sešiem mazmazbērniem. Anastasijas un Antona dzīvē bijis daudz prieka, lai gan arī ļoti skumji brīži nav gājuši ar līkumu.
Arī rīt, kad mūsu Latvija svinēs 98. dzimšanas dienu, Anastasija un Antons būs kopā. Uz galda viesistabā tiks iedegta svece. Mazās tasītēs kūpēs kafija un smaržos Anastasijas ceptā ābolmaize. Ieskanēsies durvju zvans, ziņojot, ka atnākuši viesi. Šajā dienā tā būs viņu Latvija. Tas nekas, ja dzīve tā iekārtojusi, ka daži tuvie un mīļie dzīvo tālumā.

Tālums nav šķērslis
Meita Sarmīte, kura pēc profesijas ir ekonomiste, jau daudzus gadus dzīvo Zviedrijā un šobrīd strādā sociālās aprūpes jomā. Meita pirms pāris nedēļām ciemojusies Gulbenē pie vecākiem. “Kad mazmeitai Sabīnei bija septiņi gadi, nomira Sarmītes vīrs. Meita grasījās braukt atpakaļ uz Latviju, tomēr nolēma palikt Zviedrijā. Sarmīte viena audzināja Sabīni, līdz viņa sasniedza 12 gadus, jo Zviedrijā tik ilgi mātei tiek izmaksāts pabalsts. Ar to pietika, lai varētu iztikt un pat paceļot. Zviedrijā Sarmīte pabeidza pieaugušo ģimnāziju, kā arī trīs gadus mācījās par sociālās aprūpes speciālisti. Sabīne Stokholmā pabeidza Banku augstskolu. Ir paspējusi arī pasauli apskatīt. Šobrīd Sabīne vēl nezina, kur piezemēsies - Amerikā vai Austrālijā,” prāto Anastasija un Antons.
Smagi kā akmeņi pār viņu lūpām veļas vārdi, stāstot par ļaunas slimības pieveikto vecāko meitu Ināru. Tik daudz izsāpēts un izraudāts. “Labi, ka pēc Ināriņas aiziešanas viņas vīrs Jānis, kuru saucu par dēliņu, ir saticis jauku sievieti Inesi,” Anastasija labestīgi pasmaida un steidz stāstīt, ka Ināras dēls Sandijs tagad dzīvo un strādā Rīgā. Ināras meita un Sandija māsa Karīna savu ģimeni izveidojusi Amerikā. Tagad Anastasija un Antons ar nepacietību gaida janvāri, jo Karīna solījusi atbraukt uz abu dzimšanas dienu svinībām. “Neesam jau vēl redzējuši viņas gadu veco meitiņu Florenci. Tā gribas samīļot sešgadīgo mazmazdēlu Romenu,” abi sarosās. Ne Anastasija, ne Antons nekad nav centušies stingri norādīt, kā jaunajiem veidot savu dzīvi, bet ļāvuši pašiem izdarīt izvēli, ļāvuši kļūdīties un no kļūdām mācīties.
“Mums jau gandrīz vairs nav savu vienaudžu starp pazīstamiem cilvēkiem, jo man 28.janvārī paliks 90, bet Antonam 27.janvārī - 89 gadi. Tikai 79 gadu vecumā pilnībā beidzu savas darba gaitas, jo ik pa brīdim aizstāju kādu skolotāju. Biju pieprasīta. Kopumā esmu nostrādājusi 53 darba gadus,” smaidot bilst daudzu gulbeniešu pirmā un cienītā matemātikas skolotāja. Antons rēķina, ka arī viņa 40 darba gadi atdoti toreizējam Gulbenes rajonam.

Viss sākās ar norakstīšanu un dejām
Šī stāsta nebūtu, ja Anastasija un Antons pirms daudziem gadiem nesatiktos Varakļānu vidusskolā. “Mani vecāki bija vidējie zemnieki. Ģimenē augu kopā ar trīs brāļiem. Mācījos Kurpnieku skolā un 1940.gadā beidzu arī Viļānu sešgadīgo pamatskolu Maltas upes krastos. Mamma vēlējās, lai skolojos par šuvēju, tāpēc vienu gadu Viļānos mācījos par šuvēju un modelētāju pie krustmātes Salimonas Kupčas, kas tolaik bija izslavēta šuvēja. Šīs iemaņas ir noderējušas visu mūžu.
Pēc pamatskolas beigšanas viņa Varakļānos strādājusi par mācekli turienes patērētāju biedrības veikalā. “Man nepatika šis darbs, jo ar vilcienu no Varakļāniem uz Rēzekni vajadzēja vest naudu. Toreiz neviens tik viegli no darba neatbrīvoja. Varakļānu vidusskolas direktors bija gudrs, īsts seno laiku cilvēks. Pārzināja svešvalodas. Bildu, ka gribu turpināt mācīties, zinot, ka tad tikšu atbrīvota no darba. Mēs ar vēl vienu meiteni abas pieteicāmies Varakļānu vidusskolā, lai gan mācību gads jau bija sācies. Vidusskolā gandrīz reizē ar mums iestājās arī divi puiši no Atašienes. Viens no viņiem man iepatikās, jo bija gara auguma. Skolā viņam labāk padevās stāstāmie priekšmeti, piemēram, vēsture. Man patika matemātika, tāpēc centos uzdevumus ātri atrisināt un padot atrisinājumu arī Antonam. Var teikt, ka viss sākās ar norakstīšanu. Skolā izveidojās deju kolektīvs, kur mūs abus salika vienā pārī. Es viņam papildus tautiskajām dejām iemācīju dejot arī valsti, fokstrotu un citas balles dejas. Tolaik dzīvojām netālu viens no otra, tāpēc eksāmeniem gatavojāmies kopā. Visus skolas gadus bijām pāris. Tolaik nemaz tā pāroties nevarēja, jo uz to stingri skatījās. Atceros, pēc skolas balles skolotāju delegācija ieradās pārbaudīt, vai esmu ieradusies mājās. Tolaik skolotājiem par skolēniem bija liela atbildība. Mums bija godīga draudzība. 1950.gadā abi beidzām vidusskolu. Antons devās mācīties uz Mālpils lauksaimniecības tehnikumu, es iestājos Madonas vidusskolas pedagoģiskajā klasē. Togad pie dažām vidusskolām atvēra šādas klases, jo nebija skolotāju. Jau tad abi zinājām, ka nešķirsimies,” stāsta Anastasija, bet Antons klusē un klausās.

Vecāki gribēja laulības baznīcā
Pēc gadu ilgas skološanās Mālpilī Antons nosūtīts darbā uz Gulbenes meliorācijas sistēmas tehniskās ekspluatācijas pārvaldi par Gulbenes priekšnieku, lai būtu tuvāk Anastasijai. Toreizējā Vecgulbenes pagastā abiem ierādīta “Rožleju” māja, kas ilgu laiku pēc tās saimnieka vācieša Gintera aizbraukšanas uz Vāciju stāvējusi tukša, tāpēc tikusi atvēlēta melioratoriem. Tajā laikā skolotāji bijuši uz izķeršanu, tāpēc arī Anastasija atbraukusi darbā uz Gulbeni. “Man jau priekšā bija draugs un māja, kur dzīvot. Tas nekas, ka tajā sākumā pat elektrības nebija. Piecpadsmit gadus staigāju prāvu gabalu no “Rožlejām” uz darbu Gulbenē. Tolaik Gulbenes vidusskolā mācības notika trīs maiņās, jo bija arī vakarskola,” viņa atsauc atmiņā “Rožlejas”, palaikam ieklausoties, kas notiek blakus istabā, kur Antons devies uz brīdi atpūsties. “Tā mēs abi viens otru uzmanām, lai tiktu iedzertas ārsta izrakstītās zāles. Vīram to tablešu vairāk nekā man. Mēs jau pēc skatiena varam viens otra sajūtas nolasīt,” piebilst Anastasija un uzmanīgi pāršķir fotoalbuma tumšpelēkās lapas. “1951.gada 23.augustā ciema padomē Svelberģī sarakstījāmies. Tolaik ciema padomes ēka, kuras vairs nav, atradās iepretim mājai, kuru tagad grasās nojaukt. Viesu nebija. Tomēr mūsu vecāki uzstāja, ka vajag laulāties arī baznīcā, lai gan tolaik tas bija aizliegts. Tēvs ar mammu bilda, ka Latgalē mums sarīkos kāzas, lai tikai paši uz tām ierodamies. 1952.gada 6.janvārī salaulājāmies Viļānu baznīcā. Atceros, sniega nebija. Uz baznīcu braucām atsperratos ar sešiem zirgiem priekšā. Kāzās bija aicināti sādžas cilvēki un mūsu radi. Tad man bija arī balta līgavas kleita.”

Bija jaunība un spēks
Jaunajā ģimenē cits pēc cita pieteikušies trīs bērni. Lai viņiem būtu svaigs piens, Anastasija un Antons turējuši gotiņu. Lauku darbi nevienu nebiedējuši. “Bija grūti, bet abi bijām jauni un spēka pilni. Sešus gadus neklātienē studēju arī Liepājas pedagoģiskajā institūtā. Antons mani skoloja un palīdzēja audzināt trīs bērnus, kad braucu uz eksāmeniem. Zināju, ka viņš ar visu tiks galā. Antons vairāk ir mājas cilvēks, lai gan tikām arī ekskursijās pabijuši. Man ļoti patika dejot. Ballēs malā nekad nesēdēju. Mācoties Madonā, apmeklēju moderno deju kursus. Šo prasmi izmantoju, strādājot ar skolēniem,” stāsta Anastasija.
Ne viņa, ne Antons nenoliedz, ka ilgajos kopdzīves gados ir bijis visādi. Īpaši laikā, kad ziedulaiki bija somu pirtīm, kur notika dažādas pieņemšanas un svinības. “Tētuks, kā jau priekšnieks būdams, nedrīkstēja atrauties no kolektīva. Nāca dažreiz “tamborēdams” mājās. Es to ārkārtīgi pārdzīvoju. Man bija kauns, bet visu paturēju sevī. Antons otrā dienā visu pats pārdzīvoja un lūdza piedošanu. Nekad mūsu kopdzīves laikā neesam metušies uz bāršanos. Vīrs pēc rakstura ir ļoti mierīgs. Tagad viņš mani audzina, jo man patīk nopirkt kaut ko jaunu. Kaut vai nomainīt sedziņu uz galda, kaut ko istabā pārkārtot,” Anastasijas balsī ne uz mirkli neieskanas pārmetums. “Nu kam viņai tas vajadzīgs? Dārzā arī viņai tik daudz puķu. Visas jāaprušina. Nekas cits neatliek, jāiet vien palīgā,” Antons mazliet pabubina. “Mums tā ir draudzīga un mīlīga parāšanās. Laimīgā kopdzīvē ir jāprot vienam otru uzklausīt un piedot arī ikdienišķus strīdus. Bet dārzs mums ir pasmuks. Ir mazs laucīts, kurā ir skujenīši, laucīts ar košumkrūmiņiem. Paldies Dieviņam, ka ar visu vēl paši tiekam galā,” mazliet palepojas Anastasija.
Pašiem tikt ar visu galā ir viņu abu vislabākā recepte pret visām kaitēm, jo Anastasija un Antons apzinās, ka no svešatnes savus mīļos vienmēr palīgā neatsaukt. Arī tiem, kas tepat Gulbenē – pašiem savas rūpes, tomēr nama durvis viņiem vienmēr ir plaši atvērtas.

Vizītkarte
Anastasija Grandāne dzimusi 1927.gada 28.janvārī.
Antons Grandāns dzimis 1926.gada 27.janvārī.
Laulība reģistrēta 1951.gada 23.augustā Vecgulbenes ciema padomē.
Ģimenē izaudzināts dēls Juris, meita Ināra (mirusi), meita Sarmīte.
Prieks par četriem mazbērniem Lindu, Karīnu, Sandiju un Sabīni, kā arī sešiem mazmazbērniem.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Latvijā dzimusī mīlestība

Kategorijas