Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kosmopolīts no Šķieneriem

Diāna Odumiņa

2016. gada 17. novembris 00:00

2152
Kosmopolīts no Šķieneriem

Trīsdesmit gadus vecais Andis Dobris, kuram ir Kopenhāgenas augstskolas diploms, pēc četrus gadus ilgas arhitekta darba pieredzes Rīgā tagad (pirmo gadu) dzīvo Londonā, kā kvalificēts speciālists strādā drošības inženiertehnisko pakalpojumu uzņēmumā “QCIC Group”, kurā bez viņa nav neviena cita latvieša. Andis nav atstājis novārtā arī savu repošanas hobiju jeb dzejošanu. Tvītojot viņš pats to dēvē par dzēlīgu un patiesu laiktelpas spoguli. Šīm Anda radošajām aktivitātēm internetā ir pseidonīms Sandris Stobrs.
Uz Latvijas valsts svētkiem Andis ciemojas mājās pie mammas Līgas Stradu pagasta Šķieneros, bet 18.novembrī vēlas būt kopā ar draugiem Rīgā, Daugavas krastmalā. “Dzirksteles” redakcijā, protams, saruna vispirms ievirzās par patriotismu. “Es cienu Latviju. Es esmu šeit piedzimis. Ir labi būt piederīgam. Citādi cilvēka iekšējā pasaulē būtu tukšums, kuru nevar aizpildīt ne ar ko citu. Ir nacionālās vērtības, tradīcijas, ar kurām identificēju sevi,” saka Andis.
Tomēr viņš atzīstas – jau mācīdamies pēdējās vidusskolas klasēs, sācis sevi uzskatīt par kosmopolītu. Tas notika reizē ar angļu valodas prasmju pilnveidošanu. Vispirms jau teorētiski, bet vēlāk arī praktiski maksimālists Andis kļuva par cilvēku, kuram robežas starp valstīm šķiet traucējošas. Tagad, būdams prom no Latvijas, Andis izmisīgi nemeklē iespēju identificēt sevi ar Latviju un latviskumu, neskatās atpakaļ uz mājām. Ir jāstrādā. “Es cenšos skatīties plašāk,” konstatē Andis. Un tomēr viņš, būdams Lielbritānijā, ikdienā savas domas domā latviski, arī repo latviski un dzīvo latviešu mājā (kopā ar latviešiem, kuri savā starpā nav darbabiedri).     

Ar britiem uz viena viļņa
Lielbritānijā viņa darbs saistīts ar tā saucamo BIM – būves informācijas modelēšanu. Jāstrādā esot astoņas stundas, taču inženieru birojā neviens pulkstenī līdzi neskatās un neseko, kad darbinieks runā pa tālruni, kad paņem pīppauzi. Savs darbs Andim jāplāno pašam, lai tiktu izdarīts laikus un labi. Viņa ikdiena nav tikai projektēšana, bet arī profesionālā komunikācija. Un ne tikai tā. Ātri vien atklājies, ka Andim ar britiem ir līdzīga humora izjūta, līdzīgs domāšanas veids. “Es tur jūtos kā mājās. Man patīk viņu mentalitāte,” saka Andis.
Viņa darba devēja - “QCIC Group” - specializācija ir drošības sistēmu projektēšana. Šis uzņēmums Lielbritānijā esot viens no trim pašiem veiksmīgākajiem šajā nozarē. Andis par katru cenu ir gribējis tur būt, un tas arī ir izdevies. Viņš 11 mēnešu laikā esot labi iejuties starp apmēram 50 kolēģiem – īstiem angļiem. Andim darbs uzņēmumā “QCIC Group” esot iespēja perfekti apgūt BIM. “Tas ir būvniecības projektu un infrastruktūras objektu menedžēšanas veids. Nozare, ar kuras palīdzību var padarīt šos procesus daudz efektīvākus un iedarbīgākus gan būvniecības, gan arī ekspluatācijas laikā,” saka Andis. Viņš vēlas turpināt praktizēties, uzkrāt pieredzi, un tad jau nākotne rādīšot, vai radīsies kādi jauni profesionālie izaicinājumi. Pats gan bilst: “Ir ļoti grūti spekulēt ar nākotni. Laiks ir ierobežots. Jo vairāk pieredzes gūstu šajā dzīvē, jo labāk tas ir man kā indivīdam.” 

Citāda nostāja būvniecībā
Andis atklāj, ka viņa izglītība un profesionālā pieredze Rietumeiropā mudina būt ideālistam savā nozarē. Tur prasības un attieksme pret darba kvalitāti būvniecībā esot principiāla, lielā mērā saistīta ar reputāciju. Tāpēc novadnieku žēlošanās par Eiropas Savienības līdzfinansētiem projektiem, kuri nav realizēti pietiekami kvalitatīvi, Andi atgriež citā realitātē un mudina gremdēties pārdomās: “Latvijā pēc padomju perioda ir izteikti tas, ka katrs domā, lai tikai savs vēders ir pilns. Nedomā ilgtermiņā, nedomā par efektivitāti, par nākotni. Ka tikai lielāku pīrāgu dabūt. Tā ir liela problēma. Tieši menedžējošā kārta ir liels klupšanas akmens. Kurš ir draugs, tam iedod izdevīgāku darījumu, lai dabū vairāk naudas. Tā vietā vajadzētu pateikt, lai maina savus nepietiekami efektīvos risinājumus! Ja ne - būs cits sadarbības partneris. Bet neefektīvas darbības turpinās. Savā starpā pa draugam kaut ko dara/nedara, kaut kur nauda pazūd vai nepietiek, rodas problēmas. Tāpēc arī kvalitāte klibo. Tāpēc objekti termiņā netiek pieņemti, jo tad uzreiz tiek sadalīta atbildība. Un tas viss – sliktas komunikācijas, ambīciju trūkuma dēļ. Sava loma ir nekvalificētam darbaspēkam, uzraugu nolaidībai. Cik nav dzirdēts par dārgās mašīnās apkārt braukājošiem būvdarbu uzraugiem vai vadītājiem, kuru darba komanda gandrīz vai badojas – nesaņem algas. Skumji. Latvijā reputācija nedarbojas. Vari nočakarēties piecas reizes, bet, ja ir pazīšanās, vienalga tiksi pie pasūtījuma. Lielbritānijā tā nevar. Nočakarēsies vienu reizi un vari mainīt profesiju. Tikai tā var sākt saprast savu atbildību.”

No bēgļiem nav jābaidās!
Andis saka – Lielbritānijā ar bēgļu problēmu nav saskāries un tādai neticēs, kamēr pats personīgi ar to nebūs saskāries. Viņam radusies sajūta, ka naids pret bēgļiem Latvijā tiek speciāli kultivēts, plašsaziņas līdzekļos “rādot fragmentus no lielas bildes”. Lielbritānijā Andis nav redzējis bēgļus, protestus, rasismu. “Mēs baidāmies no bēgļiem, taču paši esam aizbraucēji uz citām valstīm, kur mūs pieņem. Ir jāsaprot, ka bēgļi radušies militārās darbības rezultātā, kuru atbalsta arī Latvija. Diemžēl. Tāpēc nevajag brīnīties, ka pie mums brauks bēgļi un šeit dzīvos. Nevar zināt, vai būs starp viņiem arī tādi, kuri zags vai pastrādās citus noziegumus. Ja tādi būs, jātiek galā. Taču nevajag iedomāties, ka mēs bēgļiem varēsim pateikt - nē. Kā Latvijā sāks augt dzīves līmenis, tā šurp sāks braukt imigranti arvien vairāk un vairāk. Tas ir neizbēgami,” uzskata Andis.

Ir ļoti maz problēmu
Andis sevi raksturo ka mērķtiecīgu cilvēku, kuram bērnībā nav bijis daudz kā tāda, kas bija citiem. Tieši šis apstāklis pamudināja kaut ko darīt, lai būtu arī viņam. “Jau no 17 gadu vecuma es zināju, ko gribu sasniegt. Es neesmu pieticīgs. Es nebiju nekāds izteikts ģēnijs. Skolā mācījos normāli. Un man bija mērķi. Visu cieņu manai mammai par visu, ko viņa man devusi. Viņa ļāva man būt patstāvīgam. Tā arī teica: “Dari, kā zini.” Man nekad nav bijis neviena, kas aiz muguras čukst, kas man ir jādara. Neviens mani nekontrolēja. Esmu klausījies tikai savā iekšējā balsī,” viņš saka. Iekšējā balss viņu nav pievīlusi līdz pat šai dienai. Projektēšanu viņš kā savu mūža maizes darbu esot izvēlējies divu iemeslu dēļ: “Tur var izpausties gan radoši, gan arī tehniski.”
Jaunais cilvēks apvieno sevī tiekšanos uz mākslu un aizraušanos ar eksaktajām zinātnēm, jauniem tehnoloģiskiem risinājumiem. Andim joprojām ir izaugsmes iespējas savā profesijā un arī vēlēšanās “mērķēt augstu un riskēt”, bet neveiksmes “ir tikai objektīvās realitātes interpretācija”. Vēl viņš saka, ka “ir ļoti maz problēmu, ja cilvēks zina, ko grib”. “Atkrīt šaubas, ja zinu, uz ko eju, soli pa solim. Viss izkristalizējas iešanas laikā. Zinu, ko vajag, tieku līdz tam un tad skatos uz nākamajiem mērķiem, kuri tiek apzināti pa ceļam,” Andis atklāj. Pats atzīst, ka laiks visu saliek pa plauktiem. Arī draugus. Paliek tie, ar kuriem “ir vērts vispār runāt”. Mīlestība esot svarīga, taču karjera šobrīd – svarīgāka. Par ģimenes veidošanu Andis vēl nedomā. Viņš auklē savas ambīcijas gan kā inženieris, gan kā reperis un par to, kas reiz dzims, saka: “Laiks rādīs.”


Runā reperis Stobrs
◆ Apkārt kā stereo dzirdu runājam dažādus tipus. Padomdevēji, kas tiražē klišejas un stereotipus.
◆ Ja patiesi gribi ko vairāk, tad negaidi, ka tas būs viegli. Nekad nepieļauj, ka tavi sapņi izplēn un izirst kā diegi.
◆ Jums ļoti patīk būt stilīgiem un izlikties bagātiem? Bet tas neiet kopā ar to, ka jūs dzīvojat pie vecākiem.
◆ Es laužu valodu kā kokus, stulbeni! Esmu tik traks, jo pārstāvu Gulbeni.
◆ Dažus pārņem VIP kults. Vientuļš, Izmisis un Pastulbs.
◆ Kā nolikt vaļīgu meiteni pie vietas? Pasaki, ka viņu ir vieglāk dabūt kā iesnas.
◆ Krāj naudu, ko varēs tērēt tavs dēls vai meita, bet atceries, ka nāvei ir otras atslēgas no seifa.
◆ Man garšo ikri, lasis un tuncis. No piektdienas līdz svētdienai es esmu runcis.
◆ Neizbēgami pienāks augstākais punkts un pēdējais dublis. Tāpēc man ir vienalga un es izturos it kā man nav pilns rublis.