Žakete

2016. gada 22. novembris 00:00

Tikai atskanot pēdējiem aplausiem, attapos, ka aiz loga jau klājas krēsla. Liriskajām izjūtām bagātais vakars bija aizritējis nemanot. Gaisā vēl arvien tikko samanāmi virmoja aromātisko sveču vīraks, it kā spītējot neatvairāmajai liliju smaržai. Pasākuma apmeklētāji – kurš dziļdomīgi klusējot, kurš raiti daloties domās – pamazām atstāja telpu.
Nelielā koncerta dalībnieki, apmierināti par paveikto, mājup nesteidzās. Mūziķi lēnām sakārtoja izraibinātās nošu lapas, dzejas deklamētāji savā starpā klusiņām pārrunāja pieļautās un, iespējams, citiem nepamanītās kļūmes, bet aktīvākās pasākuma rīkotājas steidza vārīt kafiju pēcpasēdēšanas brīdim. Dažas no koncerta apmeklētājām vēl steidzās nofotografēties uz gleznu izstādes fona, dažas – pie ziedu pušķu izstādes, dažas – vienkārši parunāties. Nevaļīgākajām apmeklētājām pateicos par klātbūtni, koncerta dalībniekiem atgādināju par lūgumu aizkavēties, bet pašiem atsaucīgākajiem devu padomus telpas pārkārtošanā. Cik nu spēju, centos pabūt visur. Mani čaklākie palīgi jau naski nēsāja krēslus un kārtoja krūzītes, vēl kāds piedāvāja savas palīdzīgās rokas un aizgūtnēm stāstīja par jauniegūtajām idejām, kad man garām paspraucās Valdis, un es tā arī nesapratu – tīšām vai netīšām aizķēra plecu. Nestabilā krūzīšu piramīda manās rokās bīstami sazvārojās. Brīnumainā kārtā to attapīgi nobalansējusi līdzsvara stāvoklī, uzsaucu pār plecu:
- Valdi, kur tad tu? Neuzkavēsies?
- Nav laika, pēdējais autobuss aiziet, veikals taisās ciet, – viņš nevaļīgi izmeta pār plecu un jau nākamajā acumirklī izgaisa no mana redzesloka.
Kaut kad vēlāk sev jautāšu – vai viņa balsī gadījumā nebija saklausāma slikti slēpta aizvainojuma deva? Kopīgiem spēkiem visu ātri sakārtojuši, sasēdām lielā lokā ap apaļo galdu. Līdzi atnestie cepumi un plātsmaizes ceļoja jau otro loku, kad es beidzot atradu mirkli pajautāt Ramonai:
- Tu varbūt zini, kāpēc Valdis tā pēkšņi aizsteidzās?
- Es viņam jautāju – vai viņš nepaliks, bet atbildi nesaņēmu – ne dzejā, ne prozā, - draudzene čukstus atbildēja.
Nekādu objektīvu versiju par šo tēmu nebija arī Daigai. Dziļākos meklējumos pagaidām nedomāju doties, cerot, ka gan jau ar laiku viss noskaidrosies. “Varbūt man tagad jājūtas vainīgai?” paspēju uzdot jautājumu savam iekšējam “es”, bet padziļinātu izjūtu analīzi atstāju vēlākam laikam. Pašlaik vēl biju namamāte, un manu uzmanību gaidīja kupls jauno mūziķu un dzejnieku pulciņš. Kā jau tas mēdz notikt kompānijās ar līdzīgām interesēm, arī šoreiz drīz vien aizrāvāmies ar sarunām par šīvakara priekšnesumiem, par iecerēm tuvākā un tālākā nākotnē, par iespējamām jaunām koncertprogrammām. Kāds atcerējās piemērotu anekdoti, cits papildināja – bija jautri.
Ik pa brīdim mūsu pulciņu papildināja arī tie, kas uz īsāku vai garāku brīdi bija izgājuši vestibilā parunāties pa telefonu vai ārpusē ieelpot svaigu gaisu. Tā kā katra jaunpienācēja krēslam tika atrasta godpilna vieta līdzās, loks ap galdu pakāpeniski brieda un pletās, līdz divreiz pārauga sākotnējos izmērus. Nemainīgi savā vietā palika tikai viens krēsls – tas, kuram pilnīgi nejauši blakus biju apsēdusies es. Krēsls neapšaubāmi bija aizņemts. Uz tā sēdekļa bija uzlikts aizlocīts gaiša audekla maisiņš, bet uz atzveltnes karājās tumšpelēka, sīksvītrota žakete. Kādu īsu brīdi gan pievērsos minējumiem – kam tas viss pieder, pat apjautājos Ramonai – varbūt viņa ir kādu ievērojusi, tomēr atbilde neradās.
- Gan jau tepat kaut kur viņš ir, - abas nospriedām, pārlaidām vērtējošus skatienus pāri klātesošajiem un, nevienu atsaucīgu acu pāri nesastapušas, uz kādu laiku aizmirsām par brīvo un vienlaikus aizņemto krēslu.
Lai kopīgā parunāšanās neizrunātos sausa, Gregs pasniedzās pēc savas malā atliktās ģitāras, un tējai tasēs neatlika nekas cits, kā tikai atdzist… Lai gan – kā teiktu dzejnieks: pārtapt dziesmā. Laiks izkūpēja kā sveces dūmi… Tad kāds cēlās un atvadījās, vēl kāda tam pievienojās. Tikai tad attapos, ka uz krēsla, kas atradās man blakus, tā arī neviens nebija apsēdies.
- Varbūt tās ir Valda mantas? – piebikstīju Daigai. – Viņš tā negaidīti aizsteidzās…
Pasniedzos līdz saritinātajam maisiņam – tas nebija tukšs. Vismaz kāda grāmata vai klade un ūdens pudele tur noteikti bija ievīstīta.
- Varbūt tiešām Valda? – manas aizdomas pastiprināja Daiga. – Viņš bija tik savāds. Kāds tur brīnums, ka aizmirsa…
- Ja šovakar vairs neatnāks, būs pirmdien jāpiezvana, - pusbalsī sev nosolījos.
Tikmēr ap galdu sēdētāju skaits turpināja sarukt. Kādā brīdī atvadījās arī Arvis. Pasniedzies pāri galdam, viņš norādīja uz krēslu man blakus:
- Pasniegsi?
- Ā, tad re, kur vainīgais! – atviegloti izsaucos, jo tagad bija skaidrs – tā nav Valda aizvainojumā atstātā žakete! – Kāpēc uzreiz neatzinies?
Pastiepos pēc audekla maisiņa, lai pasniegtu īpašniekam, tad cēlos kājās, lai ērtāk no krēsla atzveltnes paņemtu žaketi, bet Arvis mani apsauca:
- E-ei, žakete nav mana!
Izbrīnīta apstājos un pārlaidu acis klātesošajiem. Kurš tad ir tās īpašnieks? Starp atlikušajiem klātesošajiem bija tikai trīs vīrieši, un viens no tiem tikko noliedza savu saikni ar šo apģērba gabalu. Otram mugurā bija biezi adīts džemperis, bet Gregam uz krēsla atzveltnes karājās melna ādas jaka. Kā apliecinot manu nojautu patiesumu, abi noliedzoši pagrozīja galvas:
- Nav mana, nav.
“Tātad – tomēr Valda,” pie sevis nodomāju. Nāksies tomēr viņam pirmdien zvanīt. Atgādināt par žaketi, pie viena apjautāties, kas noticis. Nez kāpēc arvien uzmācīgākas kļuva aizdomas, ka, tīri negribot, būšu viņu kaut kādā veidā aizvainojusi. Varbūt sagatavošanās darbu steigā neparunājos… Varbūt neizteicu gaidīto pozitīvo vērtējumu vai komplimentu. Varbūt vēl kaut kas, šobrīd neatskārsts. Dzejnieki reizēm mēdz būt tik jūtīgi…
- Vai tu mani arī pa ceļam varētu aizvest? – dzirdu jautājam Rudīti, kura gandrīz visu vakaru pavadījusi, stāvot pie molberta – zīmējot, iekrāsojot, izlīdzinot, pielabojot mūsu veidoto kopīgo gleznu, kurā gan saulespuķu dzeltenums, gan kaut kas no dzejas un mūzikas.
- Jā, braucam, - kaut kur no gleznas otras puses atsaucās Arvja balss. – Nāc, es lejā gaidīšu.
- Es tūlīt, - attrauca Rudīte, un mēs dzirdējām, kā viņa žigli savāc darbā izmantotos materiālus un instrumentus.
Savākusi tos kastē, jau pēc brīža viņa aizsteidzās nomazgāt rokas, tad ātri atgriezās un atvadījās no mums. Piestājusi cieši man blakus, viņa vēl sniedza īsus norādījumus par nepabeigto darbu, tad pārliecās pāri plecam un paņēma uz krēsla atzveltnes novietoto žaketi.
- Tā ir tavējā? – abas ar Daigu gandrīz vienbalsīgi izsaucāmies.
- Jā-ā, - Rudīte lēnīgi novilka, ar aizdomām skatoties uz mums. – Un kas tad ir?
- Nē, nē, nekas, - mēs saskatījāmies un pārsteigtas vērojām, cik ērti žakete uzgulst šaurajiem īpašnieces pleciem, turklāt – nemaz nepadarot tos vīrišķīgus.
- Tagad viss ir pie vietas, - es atviegloti nopūtos un pasmaidīju. – Žakete izrādījās sieviešu dzimtes.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Žakete

Kategorijas