Vislabāk patīk strādāt ar priedi

2016. gada 25. novembris 00:00

3448

Māris Kļaviņš no Beļavas uzskata, ka galdnieks nav strādnieks – robots, galdnieks ir kas vairāk, dziļāk un pamatīgāk

Beļavietis Māris Kļaviņš bija starp tiem novada cilvēkiem, kas Latvijas valsts svētkos saņēma Gulbenes novada Pateicības rakstu. Ikdienā viņš strādā Beļavas pagasta pārvaldē, atbildot par visiem saimnieciskajiem darbiem.
Beļavā sastaptie cilvēki visi kā viens atzina, ka bez Māra lietišķās palīdzības būtu grūti iztikt. “Uz Māri vienmēr var paļauties. Viņš vienlīdz labi tiek galā gan ar telpu remontdarbiem, gan galdniecības darbiem. Ja rodas arī kāda santehnikas problēma, vēršamies pie Māra. Šobrīd viņš mums pagastā tiešām ir neaizstājams. Pat tad, ja notiks komunālās saimniecības reforma, tāds cilvēks kā Māris pagastam noteikti būs nepieciešams. Viņš neprot darbu veikt pa roku galam, jo viss tiek darīts pamatīgi. Ja kaut kas ir jāizgatavo no koka, tad pirmais gājiens visiem ir pie Māra,” ar labiem vārdiem neskopojas Beļavas pagasta pārvaldes vadītājs Aivars Rakstiņš.
Rokdarbu pulciņa “Dzīpariņš” vadītāja Herunda Zuša vārdos Mārim piešķir pulciņa goda biedra titulu, jo bez viņa palīdzības pagasta rokdarbnieces diezin vai sanāktu kopā. Mārim mums jāpateicas par steļļu salikšanu, par tītavu spārnu un saivu gatavošanu,” saka H.Zuša. Viņš izgatavojis arī lielās tītavas, kas tagad rotā Rijas kalnu Jaungulbenes pagastā.

Interesi pārmantoja no tēva
“Kāpēc nepalīdzēt sava pagasta cilvēkiem, ja es to varu,” bilst Māris un ar lepnumu stāsta, ka viņa tēvs arī Beļavā bijis galdnieks. Savulaik tēvam pirmās brīvvalsts laikā bijusi pašam sava galdniecība, bet, nodibinoties kopsaimniecībai, galdniecība pārgājusi tās īpašumā. “Tēvs prata izgatavot visu. Piemēram, Beļavas tautas namam un bērnudārza ēkai taisīja logus un durvis. Tautas namā vēl ir viņa izgrieztās karnīzes, arī ap lielajām griestu lampām tēvs tika izgriezis rotājošo daļu. Būdams puikas gados, cītīgi skatījos, kā tēvs strādā. Mani tas interesēja. Ģimenē augu kopā ar trim māsām, tāpēc gribēju būt gudrāks, kā jau puika. Tēvs man nespieda pievērsties galdnieka amata noslēpumiem, bet, kad skolā sākās vasaras brīvdienas, palīdzēju tēva izgatavotajām durvīm iekalt atslēgas un tamlīdzīgi. Tēvs bija cilvēks, kurš vispirms paveica līdz galam iesākto un tikai tad ķērās pie jauna darba. To esmu mācījies no viņa. Arī tagad gribētu nodarboties tikai ar galdniecību, bet dzīve tā ir iegrozījusies, ka nākas pielāgoties dažādiem darbiem,” stāsta Māris.
Meistars pauž neizpratni, kāpēc tagad visi tā steidzas, ka, domājot par logu, durvju vai vēl kā cita izgatavošanu, neļauj kokmateriāliem kārtīgi izkalst. “Tad jau nav brīnums, ka pēc kāda laika rāmji sāk šķobīties. Atceros, kad bijušais kolhoza “Pilskalns” priekšsēdētājs grasījās būvēt māju, tēvs viņam stingri noprasīja, cik ilgi kokmateriāli ir žuvuši. Saņemot atbildi, ka žuvuši divus gadus, tēvs norādīja, ka tiem jāžūst vēl divus trīs gadus. Viņš zināja visu par katru koku, jo bija Rīgā piecus gadus skolojies par galdnieku. Piemēram, ozolam, lai tas būtu kārtīgi sauss, jāžūst vismaz desmit gadi.”

Neņemas ar sīkumiem
Māris ir profesionāls ceturtās kategorijas galdnieks, jo mācījies Cēsu arodvidusskolā. Viņš nav galdnieks, kam patīk noņemties ar ļoti sīkiem izstrādājumiem. “Ir galdnieki, kuriem patīk dažādi līki zari, izgrebti durvju rokturi, mazi svečturi un tamlīdzīgi. Es labāk gatavoju durvis, logus, galdus, solus. Pat lielais svečturis tautas namā ir liels un stabils. Arī mēbeles esmu taisījis. Tās gan pašu vajadzībām. Būtībā viss, kas mājās ir no koka, ir manis paša izgatavots. Virtuves iekārta ar skapīšiem, plauktiem, galdu un soliem, lielā gulta, sienu apdare ar koku, dekoratīvās ārdurvis un iekšdurvis, pagalmā uztaisīju vasaras lapeni ar sabīdāmām durvīm un lielu grozāmu galdu lapenes vidū. Ieejot veikalos, no skata mēbeles ir nekas. Var jau pirkt, bet to vairākkārtēja izjaukšana un salikšana ne pie kā laba nenovedīs. Nesaprotu, kas tas par lauku veci, kurš atnāk pie manis un prasa ielikt cirvim kātu! Smieklīgi, ja cilvēks dzīvo laukos un neko neprot. Viens otrs tā saka, lai maskētos, ka nevēlas neko iemācīties. Pirmajā reizē var nesanākt, arī otrajā, bet trešajā jau sanāks. Pieredze no grāmatām nerodas. Ir vajadzīga prakse,” uzskata Māris.
Lai varētu nodoties galdnieka darbiem, viņš mājās bijušo saimniecības ēku pārveidojis par plašu darbnīcu, kas aprīkota ar dažādām iekārtām. Daļa no tām saglabājušās kopš padomju laika, bet kalpo labāk par vienu otru šodienas moderno iekārtu. Māris atzīst, ka galdnieks pat ar pieredzi visu nevar zināt, jo šajos gados mainījušās tehnoloģijas, modernāki kļuvuši galdniecības instrumenti, izturīgākas līmes. “Mūžu dzīvo, mūžu mācies! Tagad, protams, strādāt ir daudz vieglāk. Atceros, kā tēvs nemitīgi spēja tikai nomainīt nazi pret kaltu. Tagad ir visvisādas frēzes, garināmie zāģi, ēveles. Tas ļauj ievērojami ātrāk tikt ar visu galā. Īpaši, ja ir kāds pasūtījums, lai gan pasūtījuma darbiem daudz laika neatliek.”

Beļavu pret ārzemēm nemainītu
Beļavas pagasts ir Māra dzimtā vieta. Šodien viņš to nekādā gadījumā nemainītu pret ārzemēm, jo savulaik vairāk nekā četrus gadus tur bijis kopā ar ģimeni un strādājis celtniecībā. Arī no dzīves lielpilsētā galdnieks atteiktos. Viņš stāsta, ka uzreiz pēc arodvidusskolas beigšanas gribējis atgriezties Beļavā, bet nebijis darba iespēju, tāpēc kādu laiku strādājis tapsētāju darbnīcā Gulbenē kopā ar Imantu Eniku. Tā atkal bijusi laba skola, jo iemācījies izgatavot mīkstās mēbeles, tapsēt automašīnu sēdekļus un citu. Māra dzīvesbiedre Solveiga arī ir radoša persona. Viņas gleznas rotā ne tikai Beļavas tautas namu, bet arī daudzus mājokļus. Solveiga vada arī gleznotāju studiju “Krāsu prieks”, kas iekārtota tautas nama otrajā stāvā. Arī studijā pamanāms Māra roku darbs, jo molberti un arī gleznu rāmji ir viņa gatavoti.
“Mēs viens otram netraucējam. Man patīk sievas gleznas. Tikai dažkārt, kad pamanu, ka uzgleznotajai ēkai nav pareizas proporcijas, atļaujos uz to norādīt,” smejas Māris un atklāj, ka vislabprātāk viņš strādājot ar priedi, jo patīkot tās šķiedrainība un pakļāvība. Labs esot arī osis un ozols. Galdnieks novērojis, ka arvien vairāk cilvēku vēlas mājas būvēt no koka. “Mans znots arī grib celt māju. Tad nu cenšos pārliecināt, ka ļoti laba būtu guļbūve no priedes - tāda māja elpo. Pašam arī tādu gribētos, bet man ir tāpat kā kurpniekam, kuram nav kurpju. Pagaidām neesmu arī nevienu galdnieku apmācījis, jo man nepatīk, ja kāds stāv aiz muguras, kad kaut ko daru. Tāpēc nevarētu strādāt arī mēbeļu rūpnīcā. Tie, kas tur strādā, nav uzskatāmi par galdniekiem, bet par strādniekiem - robotiem. Galdnieks ir kaut kas daudz vairāk, dziļāk un pamatīgāk,” tāda ir Māra pārliecība.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Vislabāk patīk strādāt ar priedi

Kategorijas