Soli pa solim – līdz uzvarai

2016. gada 25. novembris 00:00

3537

Sveķu internātpamatskolas direktors Aigars Lasis ir šīs mācību iestādes vienaudzis. Skolas ēka pēc arhitekta Paula Kundziņa projekta celta daudz senāk, bet pagājuši 53 gadi, kopš Sveķu vidusskola kļuvusi par skolu bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem.
“Tāpat kā Rīga arī skola nekad nebūs pabeigta. Ir daudz ieceru, lai, ieviešot mūsdienu tehnoloģijas un pedagoģijas atziņas, veicinātu mūsu audzēkņu attīstību. Dzīve vienmēr parāda, kas ir vai nav labi,” atzīst A.Lasis.
- Kāpēc, beidzot Fizkultūras institūtu, tika izvēlēta šī skola?
- Kad izstrādāju zinātnisko darbu, atklājās informācija, ka katrā valstī 10 procentiem iedzīvotāju ir intelekta attīstības problēmas. Tā tas ir visā pasaulē, tāpēc arī Latvijā nav citādi. Protams, katrā ģimenē tā ir nelaime un vecāki pārdzīvo par saviem bērniem, taču no tās izvairīties nav iespējams. Tas nozīmē, ka šādas mācību iestādes ir vajadzīgas. Diemžēl nereti nācies dzirdēt – ja nemācīsies, tevi sūtīs uz Adulienu. Lai no šī sabiedrības zīmoga kaut daļēji attālinātos, tika mainīts skolas nosaukums, kā arī tika noņemts speciālās internātskolas statuss. Šeit ir atvieglota mācību programma, bet nav būtisku atšķirību no vispārizglītojošās skolas. Tomēr stereotips ir saglabājies, tāpēc daudziem negribas atzīt, ka bērns mācās Sveķu internātpamatskolā. Esmu novērojis, ka no vispārizglītojošajām skolām pārnākušie bērni te atveras, jūtas labi starp sev līdzīgiem, jo ir spējīgi konkurēt. Iepriekš viņi ir sēdējuši pēdējos solos, cenšoties būt iespējami mazāk pamanāmi. Bērni ir nežēlīgi, it sevišķi pret tiem, kuriem kaut kas nepadodas vai neveicas mācībās. Mūsu skolā katram tiek dota iespēja sevi parādīt, sajust, ka var vairāk nekā citi sportā, vizuālajā mākslā vai dziedāšanā.
- Vecāki droši vien domā par laiku, kad skola būs pabeigta un nāksies iekļauties sabiedrībā. Varbūt Sveķu skolas beidzējiem tas ir grūtāk?
- Pēc skolas beigšanas viņi spēs par sevi pastāvēt. Savukārt 5. un 6.klases audzēkņiem tādu spēju vēl nav, bet šajā vecumā viņi vienaudžu un sabiedrības negatīvu attieksmi izjūt visvairāk. Nav brīnums, ka tieši pusaudži no vispārizglītojošajām skolām pie mums pārnāk visvairāk. Viņi vairs negrib klusu sēdēt pēdējā solā, tāpēc protests nereti izpaužas agresivitātē. Diemžēl tad audzināšanas process jau ir ielaists, turklāt ir ietekmējis arī zināšanu apguvi. Gadījies, ka šādā vecumā uz mūsu skolu pārnācis pusaudzis vēl neprot lasīt.
- Vairums cilvēku nesaprot un nezina, ko darīt, tāpēc baidās un izvairās no saskarsmes ar šādiem pusaudžiem.
- Pirms apmēram 10 gadiem Latvijā tika pārņemta Norvēģijas iekļaujošās izglītības pieredze, taču ne pilnībā, bet tikai daļēji. Tās būtība ir nodrošināt iespēju mācīties skolā bērniem ar īpašām vajadzībām. Latvijas Izglītības un zinātnes ministrijā atzina, ka mūsu valstī ir sava specifika, tāpēc uzskatīja, ka bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem ir jāmācās vispārizglītojošajās skolās. Savukārt aizmirsa par bērniem ar kustību traucējumiem, kuri nevar iekļūt skolās. Tagad tiek atzīts, ka tika pieļauta kļūda, un sāk rūpēties par uzbrauktuvēm un pacēlājiem skolās. Statistika liecina, ka Rīgā apmēram 2000 bērnu nemācās, bet klaiņo pa ielām. Tas nozīmē, ka ir izvēlēts vieglākais ceļš. Tagad ir pieņemti Ministru kabineta noteikumi, kas liedz vispārizglītojošajās skolās uzņemt bērnu ar garīgās attīstības traucējumiem, lai tikai nodrošinātu pietiekamu bērnu skaitu. To var darīt tad, ja ir nodrošināta rehabilitācijas prasībām atbilstoša vide, kāda tā ir mūsu skolā. Turklāt šiem bērniem ir jāizveido atsevišķa klase, nevis vienu vai dažus audzēkņus iekļaut kādā no klasēm.
- Kā ir mainījusies Sveķu internātpamatskola?
- Kad kāda bijusī audzēkne te atveda savu bērnu, viņa no pārsteiguma nespēja uzreiz parunāt. Ne tikai skolas vizuālais izskats, bet arī kabinetu sistēma, kas aprīkota ar moderniem tehniskajiem līdzekļiem, dod pavisam citas iespējas. Audzēkņi var dzīvot internātā, bet katru dienu mazākos bērnus vedam arī uz mājām, ja vecāki to vēlas. Skolā ir viss, kas šiem bērniem ir vajadzīgs. Tās ir speciālas spēles un rotaļas, arī tehniskie līdzekļi, kas palīdz apgūt mācību priekšmetus. Ir izveidota sajūtu telpa, lai līdz ar sajūtām attīstītu domāšanu. Atpūtai labi noder bumbu vanna. Ir jābūt arī iespējai izlādēties. Klases nav lielas, tāpēc skolotāji var strādāt ar katru bērnu individuāli.
- Šādā skolā noteikti nevar strādāt jebkurš pedagogs.
- Pie mums īsāko laiku – divas nedēļas – ir strādājis skolotājs, kurš pēc tam uzrakstīja atlūgumu. Kad pieņemu darbā, vienmēr jautāju, vai skolotājs ir gatavs pacelties, nevis nolaisties līdz bērna līmenim, un runāt viņam saprotami. Dažiem, uzsākot darbu, nav priekšstata, ko tas nozīmē. Pēc tam nākas atzīt – nē, es to nevaru. Ir labi, ja pats to saprot. Mūsu skolā nevar strādāt tikai ar pedagoģisko izglītību, ir vajadzīga arī speciālā izglītība, kas ietver gan psiholoģiju, gan sociālās zināšanas. Turklāt ir nepieciešama liela pacietība, izpratne un savaldība. Ja audzēknis afekta stāvoklī izdara pārkāpumu, tad uzreiz ar viņu risināt konfliktu nav vērts. Tas tikai saasinātu situāciju. Ir jādod laiks nomierināties, un tad ar viņu var izrunāties. Esmu secinājis, ka negatīvās īpašības un to izpausmes audzēkņos parasti veidojas sabiedrībā un arī ģimenē.
- Dzirdēts apgalvojums, ka Sveķu skola saņem valsts finansējumu, tāpēc par tās uzturēšanu direktoram galva nesāp.
- Valsts finansējumu saņem visas skolas. Tiesa, mūsu skolotāji saņem 20 procentus pie algas. Agrāk bija tā, ka audzēkņiem viss pienācās no valsts, tāpēc finansējums bija lielāks. Tagad bērni ir nepilnā valsts apgādībā. Tas nozīmē, ka viņi saņem internāta pakalpojumus, ēdināšanu un personīgās higiēnas līdzekļus par brīvu. Nekas vairāk nav paredzēts, bet skolas attīstībai un izaugsmei nekad nav prasīts finansējums no novada pašvaldības budžeta. Esmu sagādājis humāno palīdzību no ārzemēm, lai nodrošinātu apģērbu un citas lietas, kas no valsts vairs nepienākas. Tas ir iespējams, jo man ir personiski kontakti, kas veidojušies speciālo olimpiāžu laikā, tā ir atrasti sponsori un sadarbības partneri. Protams, neviens nenāk un nepiedāvā atbalstu. C līmeņa audzēkņiem visiem ir planšetdatori, kurus viņi lieto daudz labāk nekā grāmatas. Ātri visu var atrast, izdarīt un vēl pamācīt skolotāju.
- Jums tika piedāvāta iespēja vadīt sporta dzīvi novadā. Kāpēc atteicāties?
- Laikam esmu šajā sistēmā ieaudzis. Man ir tuvs viss, kas ar to saistīts. Sevišķi bērni un speciālais sports, no kura tādā gadījumā būtu jāaiziet. Kamēr vien varēšu, strādāšu līdz pensijai, bet ilgāk gan ne. Tagad Saeimā trešajā lasījumā ir likumprojekts, kas paredz, ka speciālo skolu un sporta skolotāji, kā arī bērnudārzu audzinātāji 60 gadu vecumā, ja ir 30 gadu darba stāžs, var doties pensijā. Gulbenes novadā esmu vienīgais sporta skolotājs, kam ir piektā kategorija.
- Kādi sporta veidi pašam ir tuvākie?
- Varu teikt lielu paldies savam pirmajam sporta skolotājam Jānim Ančam, kurš mani ievilka sportā. Esmu startējis dažādos sporta veidos, bijis valsts čempions slēpošanā. Pasaules līmeņa sasniegumus neesmu guvis, bet priekš sevis – pilnīgi pietiekami. Pēc Fizkultūras institūta nu jau 30 gadus strādāju Sveķu skolā, kur esmu gan sporta skolotājs un treneris, gan direktors. Mūsu skolas specifika ir tāda, ka audzēkņi gūst panākumus radošās izpausmēs. Ne tikai sportā, bet arī mūzikā, teātra mākslā. Dažreiz ir pārsteidzoši, kā viņi to dara. Tagad tiek rīkoti konkursi arī informātikā, matemātikā, dabaszinībās. Pildu Latvijas speciālās olimpiādes nacionālā direktora pienākumus, jo Sveķu skola ir starp aktīvākajiem tās dalībniekiem. Esam izcīnījuši, ka skolas komanda brauks uz Pasaules spēlēm florbolā Austrijā. No 3. līdz 11.decembrim Latvijā notiks Pasaules čempionāts florbolā. Otrā pusfināla starpbrīdī būs paraugspēle, kurā mūsu skolas komanda spēlēs pret Latvijas komandu. To parādīs visai pasaulei.
- Kā iespējams sasniegt panākumus?
- Neviens sporta veids nevar iztikt bez galvas. Protams, katrām sacensībām ir savs līmenis. Speciālās olimpiādes devīze ir: “Ļaujiet man uzvarēt, bet, ja es nevaru uzvarēt, ļaujiet man būt drosmīgam šajā mēģinājumā!” Tajā ir ietverta visa būtība jeb sāls. Nav katrā ziņā jāuzvar, bet ir jāmēģina. Tas ir pirmais solis uz attīstību, jo katrs mēģinājums ļauj pakāpties. Starp 42 internātskolām mūsu skolas audzēkņiem ir īpaši panākumi – pagājušā gada sporta spēlēs ir izcīnīti visi iespējamie kausi. Turklāt mums ir vienīgais vokāli instrumentālais ansamblis, jo skolā strādā ļoti labs mūzikas skolotājs Jolands Andževs.
- Cik veiksmīgi izdodas audzēkņiem veidot darba iemaņas?
- Pie mums profesiju var iegūt arī vispārizglītojošo skolu audzēkņi, kas mācījušies pēc speciālās izglītības programmas. Sagatavojam remontstrādniekus, pavāra palīgus, tirdzniecības zāles darbiniekus un mājstrādniekus. Pēc arodapmācības darbu atrast ir viegli. Sevišķi veikalos “Maxima” pieprasīti ir tirdzniecības zāles darbinieki, jo tikai vēl vienā skolā tādus gatavo. Arī celtniecības uzņēmumi labprāt pieņem darbā Sveķu skolu beigušos, jo viņi ir gatavi fiziski strādāt un prot to darīt. Parasti praksi audzēkņi iziet uzņēmumos, kuros pēc tam varētu strādāt. Tad darba devējam rodas priekšstats, ko katrs spēj.

Par Aigaru Lasi

Trīs vienā – tā īsi var raksturot Aigaru Lasi. Viņš ir Sveķu internātpamatskolas direktors, sporta skolotājs un Latvijas speciālās olimpiādes nacionālais direktors. Pēc Fizkultūras institūta beigšanas A.Lasis jau 30 gadus strādā skolā, kurā savulaik skolotāja bija viņa māte.

Viņš ir vienīgais sporta skolotājs Gulbenes novadā, kam ir piektā kategorija.

A.Lasis pratis izveidot mācību iestādi, kurā pedagogi ir gatavi pacelties līdz bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem, lai saprastu viņus.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Soli pa solim – līdz uzvarai

Kategorijas