Zinātniece - tepat no mūsu vidus

2016. gada 29. novembris 00:00

5292

Gumijas zābakiem kājās un vēju matos mūsu novadniece Līvija Zariņa stāv tikko aparta tīruma vidū un dalās savās zināšanās ar lauksaimniekiem par augseku un citiem agronomijas jautājumiem. Agroresursu un ekonomikas institūta Priekuļos vadošā pētniece, agronomijas zinātņu doktore pirms dažām dienām atgriezusies no starptautiskas konferences ārzemēs, kur uzstājusies ar plašu referātu angļu valodā. Vienkārša un atsaucīga. Līvija atrada arī laiku, lai ar “Dzirksteles” strapniecību pakavētos ar bērnību un skolas gadiem saistītajās atmiņās.

Indiāņu vigvami Bočku līcī
“Mācījos skaistajā, baltajā Galgauskas astoņgadīgajā skolā pie lieliskiem, profesionāliem un prasīgiem skolotājiem. Pirmā audzinātāja bija Velta Krieva, taču mans paldies Veltai Līnei, Oļģertam Reselim, Intai Mūrniecei, Laimai Gavarei, bet jo īpaši - Jānim Gavaram. Man patika mācīties vārda vistiešākajā nozīmē. Patika sajūta, ka varu, saprotu, zinu. Varbūt arī tāpēc, ka gribējās iepriecināt mammu. Fermā viņai darbs bija grūts un vienai audzināt piecus bērnus noteikti arī nebija viegli. Es, tā vecākā, cik varēju, tik palīdzēju. Arī caur labu mācīšanos. Mamma ļoti priecājās, ka mēs, bērni, labi mācījāmies. Atceros, “Antiņos” dzīvojām četras ģimenes, kurās mammas strādāja fermā. Starp kaimiņiem nebija nekādu strīdu. Ikdienas dzīve bija pakārtota fermas darbu ritmam: trīs slaukšanas reizes, lopu barošana, kūts tīrīšana. Arī man tie nebija sveši. Atmiņā ir literatūrā aprakstītie ganiņu rīti, kad tik ļoti nāk miegs un rasā salstošās kājas labi var sasildīt siltā saules karašā. Un pārbīlis, kad meitēns, dzīdams govis no lielā kukurūzas lauka, apmaldījies,” stāsta Līvija. Uzliktos pienākumus bērni centušies padarīt ātri, lai varētu jozt uz Tirzas upi, kur Bočku līcis bijusi apkārtnes māju bērnu un jauniešu pulcēšanās vieta. Tur spēlēti indiāņi un kariņi, rīkotas sacensības, kurš tālāk, kurš augstāk, kurš ātrāk, kurš ilgāk, risinājušās sacensības niršanā pāri upei, makšķerēts. Vakaros, dienai satumstot, kurināti ugunskuri. “Dedzinājām riepas. To kolhozā netrūka. Sešdesmitajos gados par gāzu emisijām un reālu eitrofikāciju arī netika runāts,” piebilst Līvija.

Organizē metāllūžņu vācēju komandu
Bočku līča aktivitātes norūdījušas, jo Līvija aktīvi piedalījusies sporta sacensībās, vislabākos panākumus gūstot slēpošanā kā rajona izlases dalībniecei, arī galda tenisā. Iegūta arī trešā sporta klase šahā. “Tas gan vairāk ir mana brāļa Aivara nopelns, jo man viņam vispirms nācās iemācīt gājienus, bet, kad brālis paaugās, vajadzēja censties viņu pārspēt. Mācoties 7.klasē, iestājos Gulbenes bērnu sporta skolā, kur divas reizes nedēļā trenējos volejbolā. Bumbu spēles man ļoti patīk,” smejas Līvija.
Skolas gados Līvija sapņojusi kļūt par bibliotekāri. “Man patika lasīt, tāpat kā mammai un sīkajiem (tā viņa mīļi dēvē jaunākās māsas un brāļus). Nākot no skolas, bibliotēkā ņēmu grāmatas un apskaudu bibliotekāri, sak, kas nekaiš: sēž un lasa. Zina, kas visās tajās grāmatās sarakstīts. Diemžēl bibliotēkas grāmatas mēdzu sašmulēt, jo ņēmu azotē visur līdzi,” Līvija neslēpj. Jaunas intereses viņai skolā radušās tad, kad botānikas stundās rastas atbildes, kāpēc augi aug, kāpēc – neaug.

Bišu gana romantika viršu ganībās
“Vasarā pēc 7.klases kolhoza biškopis Elmārs Lāčgalvis mani izvēlējās par bišu ganu jeb sargu viršu ganībās Mālmuižas virsājos. Viņš mani bija ievērojis, kad vasarās gāju piepelnīties lauku brigādē. Kādas divas nedēļas augustā Mālmuižas virsājos mani un četrus gadus jaunāko māsu pirmajā nedēļā, bet sešus gadus jaunāko brāli otrajā nedēļā aizveda uz meža būdiņu, kur dzīvojām. Pāris reizes nedēļā biškopis atveda produktus. Tā mēs tur mežā saimniekojām - lieli viršu masīvi, daudz bišu, karsts, sauss, laiks, pašiem jāgatavo ēst, meža ogas, meža dzīvnieku tuvums... Romantika galīgi sajauca galvu,” atceras Līvija.
Pēc 8.klases, kad vajadzējis izvēlēties, ko darīt tālāk, Līvija sapratusi, ka mācības vidusskolā nevar atļauties. “Sapratu, ka jāmācās tur, kur maksā stipendiju. Domāju, ka varētu tomēr iestāties Murjāņu sporta internātskolā, tomēr svaru kausi nosvērās par labu amata apguvei. Iestājos Vecbebru biškopības tehnikumā. Man atkal laimējās: skaista skola muižas ēkā, jauki kursabiedri un brīnišķīgi skolotāji, kuri pēc tehnikuma beigšanas kļuva arī mani kolēģi. Laikā, kad absolvēju tehnikumu, viens biškopības specialitātes skolotājs devās pensijā, bet otrs uzņēmās liela uzņēmuma vadību citā rajonā. Bija vajadzīgi kadri. Jaunais tehnikuma direktors Vilnis Plūme uzrunāja mani. Piekritu. Apzinājos, ka skolotājai jābūt ar augstāko izglītību. Biju dzirdējusi, ka Kijevā iespējams studēt biškopību. Abi ar direktoru aizbraucām uz Kijevu. Noskaidrojām, ka Agronomijas fakultātē to padziļināti māca, bet tikai 3.kursā notiek specializēšanās šajā jomā. Spriedām, ja jau arī Jelgavā māca agronomus, kādēļ doties tik tālu. Izlēmām - Jelgava, Latvijas Lauksaimniecības akadēmija, Agronomijas fakultāte, neklātiene,” stāsta Līvija. Viegli nebijis, tāpēc no 42 studentiem tikai 6, tostarp arī Līvija, studijas pabeiguši bez pārtraukuma.

Diplomdarba tēmu sagādā vīrs
Līvija smejas, ka diplomdarba tēmu viņai sagādājis vīrs Jānis. Es - Vecbebru tehnikuma skolotāja, viņš – Priekuļu lauksaimniecības tehnikuma skolotājs. Abi iepazināmies ikgadējā skolotāju konferencē. Sadraudzējāmies, iemīlējāmies un pēc gada 1979.gadā apprecējāmies. Tā es no tehnikuma Vecbebros nokļuvu tehnikumā Priekuļos, kur vajadzēja Lauksaimniecības kadru kvalifikācijas celšanas skolas metodiķi. Kad augstskolai vajadzēja izvēlēties diplomdarba tēmu, vīrs ieteica doties uz blakus esošo selekcijas staciju aprunāties, vai ir iespējams pētīt kādu tēmu, saistītu ar kartupeļiem. Tolaik jau biju 3.kursa neklātienes studente. Protams, bija iespējams. Un kur nu vēl labāka izdevība, kā izstrādāt diplomdarbu zinātniskā iestādē! Izdevās labs tas diplomdarbs par dažādu kartupeļu šķirņu audzēšanas tehnoloģijām, tāpēc profesori ieteica stāties aspirantūrā, lai tēmu izvērstu un turpinātu. Bija interesanti, jo šobaltdien man patīk meklēt atbildes nezināmajam. Iestājos klātienē, lai laiks nav jātērē darbam tehnikumā un varu mobilizēties zinātnei. 1986.gada septembrī disertāciju aizstāvēju. Vajadzēja braukt uz Minskas Kartupeļu zinātniskās pētniecības institūtu, jo Latvijā izvēlētajā specialitātē - selekcija un sēklkopība - tajā laikā nebija konsilija. Disertāciju rakstīju un aizstāvēju krievu valodā.”
Līvija smaida, ka pa aspirantūras laiku “sabiruši” arī trīs bērni, kuri jau paspējuši izaugt. “Nez pa kuru laiku,” viņa brīnās. Dēls Jānis Zariņš ar ekonomista izglītību ir TV žurnālists, meita Dace - sertificēta arhitekte, Līga studējusi matemātiku, bet pirms gada ieguvusi zinātņu doktores grādu ģeoloģijā. Līvijai ir pamats lepoties.

Tur īkšķi, lai izdodas labs gads
Līvija specializējusies agroekoloģijas un laukaugu audzēšanas tehnoloģiju jomā. Šobrīd aktuālie projekti, pie kuriem tiek strādāts, saistās ar nezāļu pētniecību, pākšaugu audzēšanas tehnoloģijām, augsnes auglības jautājumiem un bioloģisko lauksaimniecību. Pētnieciskais darbs saistās ar dažādiem starptautiskiem projektiem un Zemkopības ministrijas pasūtītajiem projektiem. Visus ir grūti uzskaitīt. “Kad jau tik daudz pieredzēts, mani grūti pārsteigt. Tomēr es vienmēr brīnos par to, ka cilvēki lauksaimniecībā pieļauj vienas un tās pašas kļūdas. Ļoti cienu visus, kuri reāli strādā praktiskajā ražošanā. Kopā ar viņiem man sāp sirds, kad sezonā labi izaudzēto neizdodas pasargāt no klimata untumiem. Vienmēr turu īkšķi par to, lai padodas labs gads,” pauž zinātniece.
Lai kaut uz brīdi atliktu malā pētniecisko darbu un izbaudītu kādu brīvāku brīdi, lai gan Līvijai brīvais laiks ir nosacīts, viņa kopā ar vīru dodas kādā tālākā ceļojumā, min krustvārdu mīklas vai atpūšas, rušinoties dārzā.

Par Līviju Zariņu

◆ 1987.gadā sākusi strādāt Priekuļu selekcijas stacijā par zinātnisko līdzstrādnieci Agrotehnikas nodaļā. Kopš 1992.gada šī nodaļa darbojas viņas vadībā.

◆ 2006.gadā ievēlēta par Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas īsteno locekli.

◆ Bijusi Latvijas Biškopības biedrības Cēsu nodaļas vadītāja.

◆ Joprojām ir Latvijas Agronomu biedrības biedre, vienu periodu bijusi Cēsu nodaļas vadītāja.

◆ Darbojas Ziemeļvalstu lauksaimniecības zinātnieku asociācijā.

+ 1

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Zinātniece - tepat no mūsu vidus

Kategorijas