Uz latviešu krēsla sēdēja 100 gadus

2016. gada 29. novembris 00:00

Kocēnu novada Vaidavas pagastā “Lejas Bregžos” ir krēslinieku sēta, kurā saimnieko Īrisa un Imants Vainovski. Tūristi tur var apskatīt keramikas izstrādājumus un slavenos Vidzemes jeb briedēniešu krēslus, kuri gatavoti 18. un 19.gadsimtā.
Kad Vainovski iegādājās šīs mājas, viņi par krēsliem vispār nedomāja un nezināja, ka tā ir bijusi krēslinieku sēta. “Man bija izgriezums no 1983.gada “Literatūras un Mākslas” par krēsliem. Pati nezinot, biju rakstiņu saglabājusi un nonācu tajā vietā, par ko es biju senāk interesējusies, bet jau aizmirsusi. Atbraucot šeit dzīvot, iepazinos ar vietējiem cilvēkiem, un tā interese atkal uzradās. Satiku vienu kundzi, kuras vecaistēvs bija gatavojis krēslus. Tad iepazinos ar Indru Čeksteri, kura bija pētījusi šo pusi. Pastāstīju viņai par savu ideju, ka es vēlos veidot krēslinieku muzeju. Viņa mani atbalstīja, iedeva dažādus materiālus. Ienākot šajās mājās, šeit bija jau trīs labi saglabājušies krēsli un viens tāds bēdīgs, kuram viduci vīrs atjaunoja. Tad mēs vēl nezinājām, ka veidosim muzeju. Vēlāk, kad jau muzejs veidojās, tad kaimiņi deva krēslus un paši braucām pa mājām un interesējāmies,” stāsta Ī.Vainovska.
Muzejā ir kādi astoņi krēslu veidi, bet kopskaitā apmēram divdesmit krēsli. “Šobrīd mēbeļu restaurators Jānis Ēvele Cēsīs ir atjaunojis šo amatu. Viņš pin ar auklām, bet vienu ķeblīti ir novijis ar purva grīsli, kas ir tāds ļoti interesants, smaržīgs materiāls. Meldrus ir diezgan grūti savākt, jo bieži vien ezeru krasti ir privatizēti,” saka Ī.Vainovska.

Vidzemes jeb briedēniešu krēsli
Gaujas abos krastos, starp Valmieru un Cēsīm, no 18.gs. beigām līdz 20.gs. 40.gadiem krēslus gatavoja apmēram 90 sētās - gandrīz katrā. Vienā gadā divos pagastos izgatavoja gandrīz 12 000 krēslu. Krēslinieki tos veduši uz vietējiem tirgiem gan Latvijā, gan arī uz Igauniju, Lietuvu, Somiju, Krieviju un citām tuvējām valstīm, kur tos saukuši par latviešu krēsliem. Krēslus tirgoja no ratiem. Lielākajos tirgos satikušies apmēram 40 krēslinieki. Viens krēsls maksājis 2-3 latus, oša koka – 4-5 latus. Arī bērniem taisīti speciāli krēsliņi ar ritenīšiem (2-2,5 lati), augstie bērnu krēsliņi ar ritenīšiem un galdiņu (4-5 lati), mazie krēsliņi bez ritenīšiem (1-1,5 lati).
Krēslus gatavoja pārsvarā ziemā, kad beidzās lauku darbi. Amatnieku darbos iesaistījās visa ģimene – vīri tēsa pagales un līdzināja krēslu detaļas, jaunie puiši virpoja uz dreijas, sievietes pina meldru sēdekļus, bērni attīrīja meldrus. Strādājot notika vakarēšana, kad tika pārrunāti piedzīvojumi no tirgus braucieniem, vietējās teikas, nostāsti, minētas mīklas un risināti atjautības uzdevumi.
Vasarā ap Jāņiem krēslinieki brauca uz tuvējiem ezeriem un Gaujas attekām plūkt meldrus. Iecienīts bijis Limbažu Dūņezers, kur kādā šķūnī meldri nolikti, lai caurvējā ātrāk izžūst un saglabā iezaļganu toni. No dažādu krāsu meldriem sanācis interesants raksts. Koka daļām krēsliem parasti izmantoja bērzu, bet priekš sevis un pēc pasūtījuma krēslus gatavoja arī no oša.
Krēslinieku sētas muzejā var apskatīt, kādi bija šie krēsli, un izmēģināt arī, cik ērti tie ir. Saimniece piedāvā noskatīties divas īsfilmas, kuras uzņemtas 1978./1979.gadā, kad šajā pusē veica ekspedīciju Gaujas Nacionālā parka etnogrāfe I.Čekstere. Vienā no filmām nedzirdīgais 82 gadus vecais krēslu meistars Eduards Tanne demonstrē, kā senos laikos ar pavisam vienkāršiem darbarīkiem gatavoja elegantus, gandrīz 100 gadus kalpojošus, visur pieprasītus krēslus. Filma vairākkārt apbalvota starptautiskos īsfilmu festivālos.

Vispirms bija keramika
Taču vispirms tika izveidota keramikas darbnīca, jo Ī.Vainovska mācījusies keramiku. “Sākumā mums bija dažādi lopiņi, līdz es sapratu, ka esmu mācījusies keramiku un man tas patīk. Izstāžu zālē iepriekš tika turēti lopi: govis, cūkas, kazas, vistas. Tikai tad izveidojām izstāžu zāli,” viņa stāsta.
Muzejā pie vienas sienas ir plaukti ar dažnedažāda lieluma un izskata pudelēm. “Kad es vēl Rīgā dzīvoju, mācījos keramiku, tad tante man uzdāvināja divas interesantas pudelītes. Tā nu tā kolekcija sākās no interesantām formām, līdz es sapratu, ka pudele ir arī vēstures lieciniece. Atnākot uz šejieni, mājas bēniņos atradām tādas interesantas pudeles ar grieztiem, vītiem kakliem, arī aptiekas pudelītes ar visām receptēm klāt. Lielākoties ir pirmskara pudeles,” stāsta Ī.Vainovska.
Vēl pie krēslinieku muzeja ir vēja jeb visa laba vēlējumu stabs, pie kura parasti cilvēki iet ar akmentiņiem. “Klusībā piedomājot, noliek to akmentiņu par savu vēlēšanos. Brauc arī jaunie pāri nolikt akmentiņu. Es iepriekš uztaisu kādu darbiņu, tad viņi uzraksta uz tā viens otram vēlējumu, piemēram, uz medus poda vai kāda šķīvja. Pēc kāda laika brauc saņemt gatavo produkciju. Ja ir vēlēšanās, tad viņiem pašiem iedodu mālu, lai viens otram uztaisa kādu mazu darbiņu piemiņai šajā svarīgajā dienā,” saka Ī.Vainovska.

+ 3

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Uz latviešu krēsla sēdēja 100 gadus

Kategorijas