Neliksim citiem ciest, nepazemosim nevienu!

2016. gada 2. decembris 00:00

106

Neliksim citiem ciest, nepazemosim nevienu!

Ir dažādi ceļi, kas cilvēkus ved uz baznīcu. Bieži iemesls ir kāda nelaime vai attiecību samezglojumi, taču ir arī tādi, kuri sajūt sevī aicinājumu.
“Cik es sevi atceros, vienmēr esmu ticējusi, ka Dievs ir. Tomēr tā esību apjautu tad, kad kādā naktī pirms Ziemassvētkiem turēju dēla roku un lūdzos, lai Dievs palīdz. Pēc pāris stundām notika brīnums – nāves briesmas bija garām, un dēls sāka strauji atveseļoties. Nedod, Dievs, nevienai mātei to piedzīvot! Acīmredzot ir kāds, kas mūs vada,” atzīst Sarmīte Krišāne. Visaugstākā klātbūtni Sarmīte izjuta arī tad, kad piedzīvoja avāriju, braucot uz Gulbeni. Uz slidena ceļa mašīnu sanesa, un tajā brīdī kāds it kā teica – parauj stūri. Viņa to izdarīja automātiski, neapzinoties, ko tas var dot. Mašīna noripoja no kraujas, bet Sarmītei un bērnam nebija ne skrambiņas. “Daži saka, ka ir sargeņģeļi. Es domāju, ka mani sargā Dievs,” ir pārliecināta Sarmīte.
Ja tā nebūtu, S.Krišāne nezina, kā būtu izturējusi visu, kas ar viņu notika Gulbenes novada domē. Tagad viņa secina, ka acīmredzot tobrīd kādu vajadzēja samīt dubļos, un tas arī izdevās. Par laimi, Sarmītei spēku deva ticība un viņa ir spējusi piecelties. Viņa ir tikusi galā ar pāridarījumu, nejūtot sevī rūgtumu. “Acīmredzot tas man bija pārbaudījums, cik daudz spēju izturēt, kurā brīdī mēģināšu pacelties pāri citiem. Paldies Dievam, tas man nebija lemts,” saka S.Krišāne. Viņa lūdza padomu mācītājam, vai doties uz tiesu. Pēc šīs sarunas bija sajūta, ka ceļā pie advokāta pavada Jēzus Kristus. Bet pēc labvēlīgā tiesas lēmuma, kas lika atjaunot Sarmīti darbā, bija cerība, ka deputāti apdomāsies. “Jā, biju attaisnota, bet nebija, par ko priecāties, jo nevarēju turpināt darbu. Pie manis atnāca divi deputāti un pateica, lai nebāžoties, kur nevajag,” uzsver S.Krišāne.

Patīk tiešas un atklātas sarunas
Sarmīte ne uz vienu nebija apvainojusies, tāpēc nav bijusi nepieciešamība piedot. “Ja toreiz man kāds teiktu: “Klausies, Sarmīt, tev ir jāiet prom no domes,” es neko neiebilstu un varētu vienoties, kā es aizeju. Tad nebūtu nekādu traču,” secina Sarmīte. Viņa joprojām nesaprot, kāpēc viss tā notika, jo nekādas sarunas nebija. Sarmīte nedomā, ka arī pati nav vainīga. Kādam domes darbiniekam viņa aizrādījusi, ka tā darba kvalitāte ir nepietiekama, tāpēc novada pašvaldībai var rasties zaudējumi. Ja šis darbinieks gribēja palikt savā vietā, tad viņam bija jātiek vaļā no Sarmītes, kura bija domes izpilddirektore. “Pēc tam sākās viss tas vājprāts, kas turpinājās ilgi – apmēram pusotru gadu,” norāda S.Krišāne. Nevienā citā darbā viņai nav bijis nekādu problēmu vai strīdu. Arī novada domē viņas iesāktie darbi tika pabeigti tā, kā Sarmīte tos bija iecerējusi. “Ne man kādu nosodīt, ne es pati vienmēr tik balta bijusi. Gadās, ka nevari pat iedomāties, ka esi kaut ko ne tā pateikusi vai izdarījusi,” spriež Sarmīte.
Tagad viņa meklē darbu, bet arī viņas saimniecībā un draudzē darbu netrūkst. Par laimi, visi pieci bērni ir izauguši lieli un var par sevi parūpēties, kā arī vajadzības gadījumā palīdzēt vecākiem. S.Krišāne neatzīst Ziemassvētku dāvanas, tomēr pieciem mazbērniem noteikti kaut kas tiks sagādāts. “Tie ir Kristus piedzimšanas svētki, tāpēc neesmu skaļu pasākumu un izpriecu piekritēja. Pāri visam svarīga ir mīlestība, tāpēc galvenais ir dalīties mīlestībā. Ja tā būs, tad briesmu lietas netiks sastrādātas. Neliksim citiem ciest, nepazemosim nevienu!” uzskata Sarmīte. Viņai patīk tiešas un atklātas savstarpējās attiecības, tāpēc vēl arvien ir sāpīgi atcerēties, kā domē viss notika aiz muguras, kad viņu atbrīvoja no darba. Varbūt var teikt, ka tā ir lielā politika?

Nebar būt lielāks un varenāks par Dievu
Ziemassvētku laikā uz baznīcu dodas daudzi, kuri ikdienā nedomā ne par ticību, ne Dievu. S.Krišāne pieļauj, ka baznīca visus vieno, vismaz viņai tāda sajūta ir radusies, vērojot politiķus svētku dievkalpojumos. “Ja tu ej baznīcā un pēc tam dari to, kas ir pretrunā ar visu, ko sludina dievkalpojumos, tad ir grūti to pieņemt. Ne man kādu nosodīt, bet saprast to nevaru. Ja tu tomēr ej baznīcā, tad vajadzētu arī padomāt par savas rīcības sekām,” saka Sarmīte. Nereti dzirdēts, ka ticīgie tāpat grēko un nav ne labāki, ne baltāki. “Kuri nāk baznīcā, tie apzinās, ko viņi ir darījuši, un cenšas saņemt piedošanu. Savukārt tie, kuri nenāk baznīcā, tie arī neapzinās savas rīcības sekas, tāpēc viņiem piedošana nav vajadzīga. Bet vai tāpēc viņi mazāk grēko? Vai tie, kas nāk baznīcā, grēko vairāk? Es nezinu,” spriež S.Krišāne. Viņasprāt, noteicošais ir tas, vai sajūt aicinājumu doties uz baznīcu. Ziemassvētku dievkalpojumā Dieva mīlestību var sajust gan ticīgie, gan neticīgie. Dievs visus mīl vienādi, nevis tāpēc, ka kāds apmeklē vai arī neapmeklē baznīcu. “Svarīgi ir tas, vai es dzīvoju ar ticību Dievam. Ja tās nav, tad šķiet, ka pats ir vislielākais, visvarenākais un pats visu var. Patiesībā pats nemaz tik daudz nevar,” atzīst Sarmīte.

Ticība cilvēkam ir kā gaišs starojums
Reti gadās sastapt cilvēkus, kuru ticību var sajust kā īpašu starojumu. S.Krišāne par tādu uzskata bijušo Gulbenes katoļu baznīcas prāvestu Pāvilu. Ar viņu Sarmīte tikās, kad likās – nav spēka izturēt un sabruks. “Viņš neteica, ka man ir jātic Dievam, bet ieteica izlasīt noteiktas vietas Bībelē, tā ienesot dvēselē apskaidrību. Nekad un nekur citur tādu neesmu sajutusi. Fantastisks cilvēks ar savu attieksmi un sapratni, nevis pamācot! Viņš palīdzēja sadziedēt dvēseli,” atklāj S.Krišāne.
Ejot uz dievkalpojumu Tirzas baznīcā, viņa nedomā un nevērtē, kāds ir mācītājs, jo dodas pie Dieva. Tā Sarmīte iegūst mieru dvēselē neatkarīgi no tā, kas tiek dzirdēts dievkalpojumā. Pēc tam ir vieglāk dzīvot. “Reizēm šķiet, ka esmu slikta ticīgā, jo neizdaru visu tā, kā vajadzētu. Daudzus gadus man baznīcu nevajadzēja, jo uzskatīju, ka tāpat varu sarunāties ar Dievu bez baznīcas un citu klātbūtnes. Grūti izskaidrot, bet arī tagad gadās, ka neaizeju uz baznīcu,” atzīst S.Krišāne.
Tagad viņa secina, ka droši vien daudz ko būtu darījusi citādi, ja jau krietni agrāk būtu dzīvojusi ar Dieva vārdu. Saskarsmi ar Dievu viņu sajuta pirms desmit gadiem, kad tika kristīta. Sarmīte saka, ka kristībās izraudāja tik daudz asaru kā nekad dzīvē. “Pēc tam bija tāda gaiša, gaiša sajūta. To nevar izstāstīt, to var tikai izjust,” saka Sarmīte. Viņa secina, ka bieži sakām: “Ak, Dievs, ko lai es daru!” Kad mums ir grūti, jautājam: “Ak, Dievs, par ko man tas?” Bet, ja klājas labi un viss kārtībā, pat nedomājam pateikties Dievam. “Kāpēc vienā gadījumā Dievu kritizējam, bet otrā aizmirstam teikt paldies?” rosina vērtēt S.Krišāne.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Neliksim citiem ciest, nepazemosim nevienu!

Kategorijas