Tu ar mani nerunā

2016. gada 6. decembris 00:00

- Kāpēc man ar tevi jārunā, ja tu ar mani nerunā! - viņš sparīgi vicināja slotu, un sniega driskas slaidā vēzienā aizlidoja uz ielas braucamās daļas. Virsjakas apakšējās pogas no straujās kustēšanās atkal bija attaisījušās, adītā cepure krietni aizslīdējusi virs ausīm, bet šķita – vīrietis to nemaz nemanīja. Acīmredzot viņu joprojām uztrauca tikai sievas nevērīgā attieksme. Palaikam manīju sievieti rosāmies mājas iekšpagalmā, tad – uz brīdi nozūdot un pēc laiciņa atkal atgriežamies pagalmā.
Arī man gribējās paņemt sniega lāpstu un doties notīrīt ietvi - tā vismaz iepriekšējā vakarā biju apsolījusies draudzenei. Viņa gan mani centās atrunāt – naktsmājas pie viņas esot bezmaksas, turklāt pa dienu gan jau vēl piesnigšot, taču šorīt abas nospriedām – šī doma nemaz nav tik slikta. Naktī sniega sega bija dubultojusies, bet viņai jau agri jābrauc uz darbu. Ar prieku apsolījos izlīdzēt – sen nebija nācies sniega lāpstu turēt rokā, un rīta vingrošana svaigā gaisā var nākt tikai par labu.
Draudzenes skapī piemeklējusi atbilstošu apģērbu, atcerējos par neizdzerto kafijas krūzi. Papildinājusi atlikušo pusporciju ar karstu dzērienu, izgāju uz lodžijas un dziļi ievilku elpu – cik skaists, balts un kluss rīts... Cik patīkami tā stāvēt un tam ļauties… Nesteidzīgi. Būt brīvai no domām par darbu, brīvai no citu cilvēku ambīcijām, kas nemitīgi dzen uz priekšu, no iedomības un nenovīdības. Vismaz kādu brīdi nedomāt par vāveres riteni, kurā joņojot pazūd laiks, spēks un veselība. Ļauties mieram…
Diemžēl ziemas baltuma apgarotais laika sprīdis izsīka neticami pēkšņi. Ielas pretējā pusē atvērās savrupmājas vārtiņi, un pa tiem iznāca pusmūža vīrietis ar sniega lāpstu. “Re, būs man kompānija,” pie sevis pasmaidīju. “Un iespēja apgūt jaunas darba prasmes,” pati sevi gudri papildināju, rēķinādamās ar kaimiņa darbošanās pavērošanu.
Kādu laiciņu sparīgi vēzējis lāpstu šurpu turpu, viņš skaļi nolamājās un atgriezās pagalmā. Kas tad nu? Nepareizā lāpsta? Varbūt apģērbs vai cimdi nepiemēroti?
Nepaspēju noskumt par viņa pēkšņo aiziešanu, kad vīrietis jau bija atpakaļ, tikai šoreiz viņam rokās bija slota. “Tad jau laikam sniega nav nemaz tik daudz,” pie sevis klusībā secināju. Vēl tikai pāris malciņi kafijas, un arī es ņemšu slotu un ķeršos pie darba.
Kaut kas skaļi nobūkšķēja pretējās mājas pagalmā, tad krita un dārdēdams aizripoja.
- Kas tev tur tagad notiek? – nometis slotu uz ietves, vīrietis iesteidzās pagalmā. – Mani pasaukt nevari? – viņš skaļi pukojās.
Atkal kaut kas būkšķēja un grabēja, vīrietis turpināja strostēt to otru, kas bija tērpusies pelēkrūtainā pusmētelī un, cik nu es varēju dzirdēt, neko nepaskaidroja.
- Kāpēc man ar tevi jārunā, ja tu ar mani nerunā! – vīrietis pēc brīža izsaucās un atgriezās pie pamestās slotas. Sparīgi vicinādams, viņš turpināja pusbalsī purpināt un palaikam izmest pār plecu kādu vārdu adresātei, kura to nemaz nedzirdēja.
“Šis laikam nebūs pats piemērotākais brīdis iet sastādīt sniega tīrīšanas kompāniju,” pie sevis nodomāju. Būs jāpagaida, kamēr pretējās puses trotuārs būs notīrīts. Cik tad tur tā gabaliņa! Pie tik sparīgas strādāšanas – desmit minūtes un viss būs tīrs.
Novilku virsjaku un apsēdos pie virtuves loga – no turienes visērtāk pārskatīt notiekošo. Tad atklāju, ka no šīm pozīcijām labi redzams arī pretējās mājas pagalms. Vasarā gan to aizsedz ielas malā un dārzā augošo koku lapotnes, bet šobrīd – daļa pagalma atradās kā uz delnas: malkas šķūnītis, kāda nojume, šūpoles… Sieviete pelēkrūtainā pusmētelī, kas palaikam iznāk pagalmā, lai izpurinātu gan lielāku, gan mazāku galdsegu. Vēlāk kādu gultas vai krēsla pārklāju, strīpainu lupatdeķi, kas gan jau koridorā no visiem ienācējiem iekasējis smiltis. Tad pagalmā sāka izvējot visvisādi apģērba gabali… Savādi, tie jau tādi kā agra pavasara darbi…
Tikmēr vīrietis darbojās savā ritmā – sparīgi vicināja slotu, jau kuro reizi šurpu turpu mērodams ap četrdesmit metrus garo ietves posmu. Pagalma vārtiņu tuvumā viņa darba temps gan nedaudz mainījās, jo vīrieti nepārprotami interesēja, kāds drēbes gabals tagad tiek vēdināts. To sapratu pēc replikām, kas palaikam bija sadzirdamas no ielas pretējās puses:
- Un kāpēc tu tagad šito aiztiki? Tas arī pēc pīpēm smird? Nu jau gan tu par daudz atļaujies! Tev nav ko teikt, ja? Tad kāpēc man ar tevi jārunā, ja tu ar mani nerunā? Kurā ellē tu to atradi? Bēniņos arī uzlīdi? Manam vecajam mētelim gan liec mieru! To jau tu pati pagājšvasar ar pretkožu līdzekli apstrādāji! Aizmirsi jau? Ak, nu kāpēc man ar tevi vēl par to jārunā, ja tu ar mani nerunā!
Sieviete acīmredzot daudz neuztraucās par neganto purpināšanu, jo arī nākamie vēdināšanā iznestie drēbju gabali bija no vīriešu garderobes.
- Ak, tad mana jaunā cepure arī tagad smird? Kad pati liki galvā, tad gan laba bija? Vai tad uzreiz, kaimiņiem par apsmieklu, mieta galā jātupina? Kāpēc uzreiz prom nemet? Visas manas mantas krāmē nost un mani arī pie viena, ja jau viss pēc pīpēm smird! Ak, ko gan es ar tevi vēl muti dzisinu, tu tāpat ar mani nerunā…
Pēc tam uz kādu laiciņu no viņu attiecībām attālinājos, bet varbūt tur viss arī nedaudz pieklusa vai nogura. Tomēr, kad pēc pusstundas atkal iznācu uz lodžijas, vīrietis joprojām slaucīja ietvi. Tuvojoties pagalma vārtiņiem, slota kustējās arvien platākiem vēzieniem, skaisti iepauzējot augstākajos lidojuma brīžos. Domāju, ka ikvienam skatītājam no malas tas izskatītos uzkrītoši teatrāli. Arī sieviete pelēkrūtainajā pusmētelī, pārtraukusi savus vēdināšanas darbus, izbrīnīta vēroja vīrieša žestus, tomēr neteica ne vārda. Viņš laikam jau ar to bija rēķinājies vai varbūt ar acs kaktiņu pamanīja viņas apstāšanos, jo kārtējo reizi skaļi izsaucās:
- Kāpēc man ar tevi jārunā, ja tu ar mani nerunā!
Sieviete, joprojām klusēdama, steidzīgi atstāja pagalmu. “Varbūt tagad tas teātris beigsies, un es mierīgi varēšu notīrīt ietvi,” jau sāku klusībā pukoties. Trotuārs pretējā pusē izskatījās tik tīrs! Ko tur vēl slaucīt? Sniegs gan vēl turpināja snigt, tomēr tās bija tikai dažas retas pārslas. Vīrietis acīmredzot tā nedomāja. Brīdi apstājies, lai pie kakla sakārtotu svītera apkakli, pavilktu uz ausīm augšup sakāpušo mici, aizpogātu virsjakas apakšējās pogas, viņš nesteidzīgi uzvilka cimdus un atkal satvēra slotu.
Paskatījos pulkstenī. Vai tā varētu būt, ka viņš jau vairāk nekā stundu pulēja savus četrdesmit metrus? Vēl pēc stundas man būs jādodas uz autobusu. Sapratu, ka kaimiņu strīda beigas varu nesagaidīt. Nāksies ņemt slotu un doties uz ielas ar cerību, ka nenokļūšu viņu attiecību krustugunīs. Ieraudzījis iznākam mani, vīrietis izbrīnīts apstājās. Šajā pozīcijā es viņu spēju saprast: iznāk pilnīgi sveša sieviete, tērpusies kaimiņienes jakā, un sāk slaucīt ietvi, kas nemaz nav viņas ietve. Nekādas ierastās kārtības, vai ne. Interesanti, kāds varētu būtu viņa ierastais rituāls attiecībās ar manu draudzeni? Draudzīga vai atturīga sasveicināšanās? Kādi abiem pieņemti jautājumi un standartatbildes? Iespējams arī - kopīga dažādu sadzīvisku jautājumu risināšana, kā tas mēdz notikt ar labiem un izpalīdzīgiem kaimiņiem.
Ar galvu pamāju vīrietim labrītu, tomēr – viņa atbildi nesagaidīju. Laikam jau pārāk lielu apmulsumu būšu sagādājusi ar savu parādīšanos. Izlēmu izmantot šo mirkli, pagriezu viņam muguru un ietves slaucīšanu sāku no viduspunkta, soli pa solim attālinoties no iespējamās sarunas. Nez kāpēc biju pārliecināta, ka viņš izmantos iespēju vismaz ar kādu parunāties. Šajā brīdī tā varētu būt es. Tā kā nekādu īpašo metodiku kaimiņa darba stilā nebiju nolūkojusi, cerēju, ka pamācību no aizmugures nebūs. Slotu vēzēju kā ierasts, viegli un bez piepūles. Četrus, piecus centimetrus biezā sniega kārta vēl nebija piemīdīta, tāpēc slaucīšana īpašu spēku neprasīja. Naski strādājot, divdesmit metri ietves notīrījās ātri. Tīrāmās ietves galapunktā pagriezos atpakaļvirzienā, lai noslaucītu trotuāra pretējo malu. Vīrietis vēl joprojām stāvēja tajā pašā vietā, kur iepriekš, un skatījās. Klusiņām izpūtu elpu, – kuram gan nav zināms, cik reizēm var būt nepatīkami, redzot kādu svešinieku no malas tevi atklāti vērojam… Turklāt tagad ar katru nākamo vēzienu es tuvošos viņam. Biju pilnīgi pārliecināta, ka saruna būs neizbēgama. Gribējās cerēt, ka pa šo laiku vīrieša sapīkums būs rimies un man no tā nenāksies ciest.
Pēc neilga laiciņa es atkal atrados viduspunktā - pie ieejas vārtiņiem, un tikai tad es ievēroju sievieti pelēkrūtainajā pusmētelī. Viņa bija pārtraukusi savus vēdināšanas darbus, piestājusi pie sētas stūra un ziņkāri vēroja mani. Vai varbūt tomēr vīrieti? Uzsmaidīju viņai un pamāju ar galvu sveicienu, bet viņa tikai stāvēja un skatījās. Tad uzlika plaukstu dārza vārtiņiem un tos aizvēra. Skaidrs, viņa nerunās arī ar mani. Satvēru ciešāk slotu un turpināju ietves tīrīšanu. Vīrietis priekšā joprojām nebija izkustējies no vietas. Soli pa solim tuvojos viņam un prātoju: ko gan viņš man varētu teikt? Varbūt vismaz pajautāt, kas es esmu un ko te daru, un kur palikusi mājas saimniece. Bet varbūt viņš gribēs pajautāt kaut ko par sievietēm un sarunāšanos, kas būtu tikai loģiski pēc iepriekš dzirdētā monologa. Pavisam nemanot biju sasniegusi ietves robežpunktu. Uz mirkli atliecu muguru un neuzkrītoši palūkojos uz vīrieti. Atspiedies uz slotas, viņš aizdomīgi pētīja mani. Varētu jau izlikties to nemanām, tomēr es atklāti palūkojos viņam pretim un pasmaidīju:
- Labrīt! Labu veiksmi darbā!
Biju pārliecināta, ka vismaz pieklājības pēc viņš atbildēs ar “paldies!”, bet - vīrietis turpināja klusēt. Viņš gan arī nenovērsa skatienu, tomēr arī smaidu viņa sejā es nesagaidīju. Sieviete pie vārtiņiem tikmēr bija paspērusi pāris soļus uz ietves un cieši lūkojās vīrieša virzienā. Pēkšņi it kā sadzirdēju sevi sakām: “Kāpēc man ar tevi jārunā, ja tu ar mani nerunā?” Un tikpat pēkšņi sapratu, cik patiesībā šī situācija ir bērnišķīga... Kā spēle, kurai divi spēlētāji izdomājuši paši savus noteikumus. Trešais tur nemaz nav gaidīts, drīzāk – var būt pat traucējošs.
Satvēru slotu un, cik nu ātri spēju, noslaucīju atlikušo trotuāra malu. Tikmēr arī sniegs bija pārstājis snigt, bet abi kaimiņi nemanāmi pieklusuši savā teritorijā.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Tu ar mani nerunā

Kategorijas