Veido mediķes karjeru Lielbritānijā

2016. gada 9. decembris 00:00

3494

29 gadus vecā Svetlana Bēniņa ir bijusī gulbeniete, kura savu sapni par laimīgu ģimeni un ārstes profesiju ir piepildījusi Lielbritānijā. Būs brīdis, kad viņa mainīs uzvārdu, kļūs par Nolanu, jo mīļotais vīrietis Fils un kopīgās meitiņas Izabellas Lauras tētis vēlas, lai ģimenei būtu kopīgs uzvārds. Visa Svetlanas dzīve ir Lielbritānijā. Tomēr arī saikne ar Gulbeni nav zudusi.
Mīļus sveicienus adventes laikā un labus vēlējumus Ziemassvētkos Svetlana ar “Dzirksteles” starpniecību sūta saviem skolas gadu pedagogiem Sofijai Svikšai, Jānim un Ilzei Ļoļāniem! “Nekad neaizmirsīšu fizikas skolotāju Ēriku Bukovski. Viņš zināja, ka mani fizika neinteresē un man nepadodas, tāpēc nespieda mācīties, tikai teica: “Gribu, lai zini vienkāršas lietas, kas dzīvē noderēs.” Paldies viņam! Dažas skolas gados apgūtās formulas man vēlāk ļoti noderēja. Ar sirsnību atceros Lilitu Gobu, viņa man bija angļu valodas privātskolotāja. Nekad neaizmirsīšu viņas īpašo, foršo humoru. Labas atmiņas mani saista ar Gulbenes sporta skolu, kur iemīlēju basketbolu un volejbolu,” viņa saka.

Vissirsnīgākās atmiņas – par Gulbīša vidusskolu
Svetlana pirmās skolas gaitas sāka Gulbenes vidusskolā. Pēc 7.klases kļuva par ģimnāzisti. “Tolaik ģimnāzija bija populāra. Visiem gribējās tur mācīties. Man un daudziem likās, ka ar šo izglītības iestādi asocējas kas unikāls un prestižs. Es nomācījos ģimnāzijā līdz 9.klasei un tad tiku atsijāta. Tolaik nekādus īpašus sasniegumus mācībās neguvu. Vienīgi man veicās krievu valodas olimpiādēs, jo mana mamma pēc profesijas ir krievu valodas skolotāja. Turklāt man krievu valoda ir otra dzimtā valoda. Bet to ģimnāzijai nevajadzēja. Vajadzēja skolēnus ar labām angļu valodas zināšanām un panākumiem sportā. Tā nu man nācās atvadīties no savas sapņu skolas,” atminas Svetlana.
Mācīties viņa turpināja Gulbīša vidusskolā. Un tas esot bijis vislabākais posms viņas skolas gadu dzīvē. “Šī mazā lauku skola iedvesmoja mani un deva pozitīvo lādiņu visai turpmākajai dzīvei. Mani skolotāji bija brīnišķīgi, viņi mīlēja savu darbu! Ar prieku atceros, kā mēs gatavojāmies 12.klases eksāmeniem, un visi skolotāji kopā ar mums pavadīja daudz vairāk laika, nekā to paredzēja oficiālais stundu saraksts. Skolotāji mums atdeva visus savus spēkus un zināšanas,” stāsta Svetlana.
Pēc Gulbīša vidusskolas absolvēšanas viņa iestājās Rīgas Stradiņa universitātē, kur studēja audiologopēdiju. Nomācījās tur nepilnu gadu. “Dzīvē tā sanāca. Devos uz Lielbritāniju līdzi puisim, ar kuru tobrīd draudzējos. Strādāju lielveikalā, fabrikā. Tomēr neatmetu domu par medicīnu,” saka Svetlana.

Gribēja vien vairāk par pārtikušu dzīvi
“Mana mamma Valentīna ļoti vēlējās, lai kļūstu par ārsti. Patiesībā jau vidusskolas gados biju pieņēmusi šo domu. Lielbritānijā iestājos Pīterboras koledžā. Strādāju naktīs un dienā mācījos. Mācību valoda bija angļu. Divu gadu laikā tiku ar visu galā un turpināju mācīties augstskolas sagatavošanas kursā, pabeidzu to. Iestājos Rietumlondonas Universitātē, kas ir pati modernākā Londonā. Kā man tas izdevās? Esmu tikpat uzcītīga kā mani vecāki – Valdis un Valentīna Bēniņi, kuri vienmēr man ir bijuši labais piemērs dzīvē. Protams, bija grūti. Tas bija izaicinājums. Man bija bail. Bija tādas dienas, kad jutos fiziski slikti. Līdz tam savā dzīvē es neko tik grūtu nebiju piedzīvojusi,” atzīstas Svetlana.
Vecāku un draugu morālais atbalsts bijis ļoti svarīgs. Viņa pabeidza augstskolu. Tagad sākotnēji ir ieguvusi tiesības strādāt par ķirurga un anesteziologa palīdzi. Meitas piedzimšana nebūt nav bijusi par šķērsli Svetlanas karjeras ceļā. Šobrīd viņa vēl atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā, bet pēc tam turpinās strādāt Hinčingbrukas hospitālī netālu no Pīterboras un atkal katru dienu pavadīs operāciju zalē, rūpējoties par pacientu labklājību pirms operācijām un to laikā. Būs dienas, kad viņa strādās kopā ar anesteziologu, sagatavojot pacientus pirms operācijas, kā arī dienas, kad būs ķirurga asistente. “Mūsu slimnīcā ir vismaz 20 operāciju zāles un katrai sava specializācija. Es pārsvarā strādāju plastiskajā ķirurģijā, laparoskopijā. Mans pienākums ir vienmēr būt darbā līdz brīdim, kad pacients pēc operācijas ir atgriezies savā palātā un ir skaidrs, ka viņa dzīvība nav apdraudēta. Tas ir mediķu komandas darbs. Mani kolēģi profesionālā ziņā ir ideāli cilvēki. Es mīlu savu darbu,” saka Svetlana.

Angļu valoda ir kļuvusi par ģimenes valodu
“Kad pirms septiņiem gadiem sāku dzīvot un strādāt Lielbritānijā, angliski zināju dažus galvenos vārdus un frāzes, kas bija iesēdušās prātā skolas laikā. Angliski saprast, brīvi runāt, domāt sāku, kad Lielbritānijā mācījos koledžā. Palīdzēja arī saskarsme ikdienā, jo ar darbabiedriem bija jāsarunājas angliski. Visi mani Lielbritānijā iegūtie draugi runā angliski. Gandrīz vai liekas, ka šī valoda kļuvusi par trešo dzimto valodu. Mājās, ģimenē mēs sarunājamies tikai angliski. Kad man šogad piedzima meitiņa, Fils teica - man obligāti ar mazo jārunā arī latviski un krieviski. Esmu to apņēmusies darīt,” saka Svetlana.
Ar Filu viņa iepazinusies pirms pieciem gadiem darbā. “Mēs kopā strādājām. Pat nevaru iedomāties, kā es būtu Lielbritānijā tik daudz sasniegusi, ja man nebūtu viņa. Mēs kopā smejamies un raudam. Viņš ir tas, kurš mani mudināja nepadoties, cīnīties par savu sapņu piepildīšanu. Mums ir kopīgas intereses. Abiem patīk ceļot. Pagājušajā gadā bijām Grieķijā un Beļģijā. Plānojam jau nākamos ceļojumus,” saka Svetlana. 4.septembrī abi ir kļuvuši par meitas Izabellas Lauras vecākiem. “Mūsu bērns ir dzīvespriecīgs un smaidīgs, ar savu mazo raksturiņu un personību. Tagad es tā īsti sāku saprast, ko tas nozīmē – būt atbildīgam par kādu. Daudz labāk esmu sākusi saprast savus vecākus, to, kā viņi mūždien ir uztraukušies un pārdzīvojuši par mani. 14.novembrī, manā dzimšanas dienā, Fils mani bildināja, un mēs plānojam apprecēties Latvijā 2018.gadā. Tas būs vēl viens skaists notikums mūsu dzīvē. Es, protams, skumstu pēc vecākiem, brāļa Igora, kurš ir Latvijā. Ceru, ka nākotnē mēs ar maniem vecākiem varēsim būt kopā - vienā valstī. Taču pats galvenais - lai visiem maniem mīļajiem ir laba veselība! Lai mums, jaunajiem, ir darbs un izturība! Visādi citādi ir jāpaļaujas uz likteņa labvēlību,” domā Svetlana. Viņa zina latviešus, kuri Lielbritānijā nav varējuši iedzīvoties. Ilgas pēc saviem piederīgajiem Latvijā, pēc savas dzimtenes, valodas viņus pamazām salaužot. Svetlanas pieredze ir citāda, un tā ir iedvesmojoša. Viņa pati par to saka: “Dzīvot tālu projām no mājām nav nemaz tik viegli. Es esmu izturējusi šo spriedzi. Lielbritānija man ir sniegusi ticību sev, mīlestību, izglītību un jaunu māju sajūtu. Latvijas medicīnas sistēma mani nevilina. Nedomāju, ka kādreiz es varētu atgriezties Latvijā uz palikšanu. Taču, kā saka, nekad nesaki - nekad!”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Veido mediķes karjeru Lielbritānijā

Kategorijas