Eiropa laikmetīgu pārmaiņu priekšā

2016. gada 13. decembris 00:00

“Eiropa pamazām irst!” nesen viesojoties Gulbenes novada bibliotēkā, atzina Latvijas Universitātes profesors filozofs Rihards Kūlis.
“Šobrīd iespējams izvirzīt divas galvenās problēmas. Tā ir globalizācija, kas skar ne tikai Eiropu, bet visu pasauli, un migrācija jeb bēgļu problēma, kas atšķirībā no globalizācijas visu pasauli gluži neskar. Migrācija visai tiešā veidā skar tieši Eiropu. Īpaši Vāciju. Pēdējā laikā bēgļu problēma jeb migrācija ir nedaudz pierimusi, bet tā nekur nav pazudusi. Domāju, ka mums ar migrāciju saistītajām jau zināmajām norisēm turpinājums vēl sekos,” uzskata R.Kūlis.

Visi esam planētas cilvēki
Runājot par pamazām irstošo Eiropu, filozofs atsaucas uz franču sociologu-filozofu Edgaru Morēnu, kurš uzskata, ka visi pasaules ļaudis ir planētas cilvēki. R.Kūlis šo domu ilustrē ar faktiem no E.Morēna teiktā, ka rītos mēs dzeram kafiju, kuras pupiņas audzētas Centrālamerikā Abesīnijas plato; malkojam tēju, kuras lapas plūktas Ķīnā; velkam mugurā kreklus no Indijā audzētas kokvilnas, kas ražoti Taivānā; slaukām degunu salvetēs, kas tapušas no koksnes, kas iegūta Kanādas mežos; klausāmies informāciju pa Japānā ražotiem tranzistoriem; lietojam amerikāņu makintošus.
“Mūsos ir iedzīvojusies sen sapņotā paradīze. Reāli Eiropa jau ir saaugusi vienotā veselumā. Veidojas vienota pasaule. Man šāda pasaule nepatīk! Negribu tādā dzīvot, lai gan sevi vienmēr esmu uzskatījis par kosmopolītu un globālisma piekritēju. Iekļaušanās pasaules procesos – zinātne, ražošana, sociālās un kultūras aktualitātes – neizbēgami producē pasaules pilsoni. No tā nav iespējams izvairīties, jo visa pasaule ir saausta ar dažādiem sakariem, interesēm un citu, tomēr šis globalizācijas process varētu īstenoties pamazām, vismaz tuvāko piecsimt gadu laikā, ja tas notiktu dabiskā veidā,” ir pārliecināts R.Kūlis.
Uz kosmopolītismu viņš raugās arī mazliet citādākā rakursā. “Nākotnes kosmopolisi varētu iztēloties kā vietu, kur dialoģiskā procesā tiekas nevis nacionālo savdabību zaudējoši klaidoņi, bet gan nacionālās un reģionālās kultūras kā kolektīvas personības. Savulaik ļoti daudz nodarbojos ar Ķīnas un Indijas kultūru. Lasīju plašus lekciju ciklus līdz brīdim, kad sapratu, ka neko par šīm kultūrām nesaprotu. Daudz kas šajās kultūrās man šķita pievilcīgs, jo varētu papildināt arī mūsu pieredzi. Šādā izpratnē kosmopolītisms nozīmētu centienus smelties no pasaules kultūras mantojuma, kā arī to bagātināt, piedāvājot specifisko un labāko, kas radies gadsimtos un gadu tūkstošos, briedināts nacionālajās kultūrās. Vai tā uz to šodien skatās mūsdienu vienotās pasaules slavinātāji? Domāju, ka nē. Jautājums, kādas funkcijas varētu piešķirt nacionālajām valstīm? Izrādās, vajadzētu radīt postnacionālus jeb pārnacionālus institūtus, kas pārvaldītu Eiropu, bet vislabākajā gadījumā - pasauli,” prāto R.Kūlis.

Globalizētu pasauli vieglāk pārvaldīt
Cilvēki vēlas uzzināt, kam pieder pasaule. Šobrīd notiek pāreja no vecā klasiskā kapitālisma uz absolūti jaunām kapitālisma formām, kas varētu būt bīstamas. “Klasisko kapitālismu, ko pārstāvēja Rotšildi, Rokfelleri un citi, kuri ieguva naudu un ieguldīja to reālos pakalpojumos, priekšmetos, precēs, tagad nomaina pārvaldnieku kapitāls, starp kuriem, piemēram, ir visiem labi zināmais Soross. Pasaulē ir grandiozas firmas, kas pārvalda pensiju fondus. Grandiozs pensiju fonds ir Norvēģijā, Ķīnā un citur, bet šie fondi laikā, kad visā pasaulē stingrāk kontrolē banku darbību, sāk veikt banku funkcijas, ar saviem līdzekļiem darbojoties visai nekontrolēti. Amerikā pēdējos gados veikti mēģinājumi ierobežot šo fondu darbību. Tas izsaucis asu reakciju. Firma, kas atrodas Ņujorkā viena cilvēka - Lerija Finka - rokās, pārvalda īpašumus par aptuveni pieciem biljoniem dolāru. Šī summa atbilst aptuveni piecsimt ASV lielāko uzņēmumu biržas vērtībai un pārsniedz Vācijas iekšzemes kopproduktu. Tikai pieci lielākie pasaules īpašumu pārvaldītāji globālajos tirgos iepludina 15 biljonus dolāru. Viņu spēkos ir iemest visas pasaules ekonomiku haosā. Šī grandiozā grupa ir kļuvusi tik spēcīga un neatkarīga, ka pilda pasaules valdības funkcijas. Jaunais pārvaldes kapitāls būtiski nosaka virzienus, kuros attīstīsies pasaules ekonomika. Tas ietekmē arī Eiropu un ASV. Hilarija Klintone ir tieši saistīta ar šo spekulatīvo kapitālu. Lielie investori, redzot, ka nav izaugsmes, lielu daļu savu uzņēmumu pārceļ uz citām valstīm. Piemēram, Fords autorūpniecību pārcēlis uz Meksiku, jo tas ir nesalīdzināmi lētāk. Šīs izmaiņas lielā mērā skar kvalificēto strādnieku slāni, kuru tas neapmierina, lai gan tiek maksāti pabalsti. Veselīga ekonomika prasa pieaugošu nedrošību,” skaidro R.Kūlis, uzsverot, ka pasaules mērogā ir iedzīvotāju slāņi, kuri nekavējoties gribētu globalizēt pasauli, lai to būtu vienkāršāk pārvaldīt.

Nauda neatrisinās migrantu problēmu
“Eiropas nākotne ir tīta miglā. Grūti šobrīd ir saprast, kas ir D.Tramps, kurš ir absolūti egocentrisks. Amerikā ir cilvēki, kuri viņu uzskata par ģeniālu, vienreizēju. Tomēr ir cilvēki, kuri sliecas uz Trampa atstādināšanu. Es vairāk domāju, ka tas varētu būt pat atentāts. Domāju, ka Trampam nebūs pa spēkam izrauties no pasauli pārvaldošo korporāciju tīkla,” piebilst profesors. “Šobrīd notiek absolūti vardarbīga globalizācija. Latvija arī ir piesieta pasaulei. Ir teorijas, kas realizējas bēgļu krīzes apstākļos. Kādā vācu medijā jau ir apspriesti varianti, kā pārveidot Vāciju - Vācijā nepieciešams ievest pāris miljonus jaunu vīriešu, kas Vāciju padarītu “brūnganu”, to sakot, domāju cilvēku ādas krāsu. Viņu ievešana nenozīmē darbaspēka ievešanu, bet ģimenes kā cietokšņa izjaukšanu,” norāda filozofs.
R.Kūlis ir pārliecināts, ka Latvija bēgļiem nešķiet pievilcīga. “Nenoliedzu, ka viņiem ir jāpalīdz, bet man nav saprotami tie jaunie vīrieši, kuri tā vietā, lai ņemtu rokās ieročus un aizstāvētu savu zemi, bēg no savas valsts. Te var būt runa tikai par “brūngano” ādas toni. Migrantu problēma saistās ar citas valsts izlaupīšanu visādā ziņā. Piemēram, sīriešu pārvešana uz Vāciju ir uzskatāma par Sīrijas izlaupīšanu,” saka R.Kūlis.
Viņš atkal atgriežas pie Eiropas Savienības tuvākās nākotnes, tajā saskatot tās sairšanas procesu. “Kā šo procesu pārvarēt? Viena versija ir lielā unifikācija, kas nekādā gadījumā nenozīmētu nacionālo valstu likvidāciju. Varētu būt runa par stingrākiem pārvaldes institūtiem un aizsardzību. Otra versija ir, ka Eiropas Savienība sairst vispār, lai tad mēģinātu veidot kaut ko no jauna. Kodols tad būtu Vācija, Francija un Polija,” domā profesors.

Par Rihardu Kūli

◆ Ir Latvijas Universitātes Filozofijas vēstures katedras vadītājs.
◆ Galvenās intereses un darbi filozofijā saistās ar kultūras filozofiju, Eiropas un Latvijas filozofijas un kultūras vēsturi.
Vairāk nekā 30 gadus veltījis filozofiskās klasikas tulkošanai latviešu valodā.
◆ Piedalījies starptautiskās konferencēs Turcijā, Austrijā, Indijā un citur.
◆ 1996.gadā saņēmis Spīdolas balvu par labāko darbu humanitārajās zinātnēs par grāmatu “Filosofija” kopā ar dzīvesbiedri Maiju Kūli.
◆ Publicējas Latvijas zinātniskajos izdevumos.

Lejasciems nav Austrijas vai Vācijas ciemats
“Rietumeiropa ir ieguldījusi Austrumeiropā, tajā skaitā arī Latvijā, miljardus. Zinām, ka arī Latvija maksā savu daļu Eiropas fondos, bet tas nekādā ziņā nav salīdzināms ar to, ko Eiropa dod Latvijai. Nav grūti pamanīt, ka šie miljardi ne vienmēr tiek ieguldīti racionāli. Tajā vainojama gan Eiropa, gan Latvija.
Vienkāršs piemērs - slimnīcu problēma. Man nejauši nācās nonākt Alūksnes slimnīcā, kur biju pārsteigts, cik spoža tā izskatījās – izremontēta, sakārtota, droši vien arī medicīniskie pakalpojumi bija pieņemami. Cik zinu, arī “Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienībā” un vēl citur daudz kas ir pārveidots un remontēts. Tāpēc man kā absolūts absurds šķiet izteikumi, ka tas viss ir nepareizi, ka ir jāslēdz, jālikvidē, jāsamazina šīs iestādes. Protams, vajag veidot ekselentus medicīnas centrus, bet kur bija prāts pirms pāris gadiem iztērēt miljonus, remontējot to, kas bija jāslēdz! Brīžiem šķiet, ka Eiropai nav, kur likt naudu, ka tā tiek tērēta dīvainos pasākumos.
Lejasciema piemērs. Ūdenssaimniecības sakārtošana pagastā bija vajadzīga, lai uzlabotu dzeramā ūdens kvalitāti. Ar Eiropas naudu tagad ūdens ir lielisks! Tajā pašā laikā prātošana, ka visam Lejasciemam vajadzētu vienotu kanalizācijas sistēmu, manuprāt, bija pārspīlēta. Lejasciems nav Austrijas vai Vācijas ciemats, kas ir uzbūvēts ļoti kompakti. Lejasciemā kanalizācijas problēmu droši vien varētu risināt arī citādi. Daudzos gadījumos rūpīgāk ir jādomā, kā šī Eiropas nauda tiek kaisīta. Problēma ir arī tā, ja ir šis Eiropas naudas piešķīrums, mēs nevaram diktēt savus noteikumus, ka šo naudu izlietosim pēc saviem ieskatiem, lai gan mēs labāk zinātu par Eiropu, kur šos līdzekļus izlietot. Mums viss tomēr tiek diktēts - ko vajag, ko nevajag,” uzskata R.Kūlis.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Eiropa laikmetīgu pārmaiņu priekšā

Kategorijas