Skudras nekad neguļ

2016. gada 13. decembris 00:00

- Opā! Skudras nekad neguļ! – kāds skaļi izdvesa man tieši pie auss un iztraucēja manu miegu. Pavēru acis, lai konstatētu, ka aiz loga vēl joprojām ir tikpat tumšs, cik pusē piecos no rīta. Tātad – neko daudz man nebija izdevies pasnaust. Autobusa elektroniskais displejs mirgoja 05:50. Ieskatījos ainavā aiz loga, bet tā vēl aizvien rādījās visai vienmuļa – autobusa starmešu izgaismoti, palaikam no tumsas iznira te ceļmalā augošo koku stumbri, te pabiezi kārklu puduri. Plānā sniega sega tik tikko nosedza zemi, tāpēc tai piegulošais baltums vēl nespēja dot gaismu agrajai rīta stundai. Autobusa vienmuļā rūkoņa un patīkamais siltums mudināja ērtāk iekārtoties sēdeklī, atlaist galvu pret atzveltni un aizvērt acis. Varbūt izdosies iemigt vēlreiz.
- Kaut kas neiedomājams! Sirds gada laikā izdara 35 miljonus sitienu! – pēkšņi iesaucās vīrietis aizmugures sēdeklī. – Tas taču ir pilnīgi neaptverami!
Viņa sarunu biedra atbildi gan nedzirdēju, varbūt arī tas mēģināja pasnaust, tāpat kā es, bet varbūt vienkārši nevēlējās komentēt. Turklāt – ko gan tur daudz var iebilst, ja zinātnieki tā izpētījuši.
Vīrietis aizmugures sēdeklī nerimās – pilnībā aizrāvies ar informāciju, kas redzama autobusa televizora ekrānā, viņš pusbalsī komentēja gan tūrisma maršrutu reklāmas, gan citas ziņas, bet īpaši sajūsminājās par dažādajiem interesantajiem faktiem. Tā kā viņa dīdīšanās un runāšanās bija iztraucējusi arī manu miegu, kādu brīdi pasekoju informācijai ekrānā. Patiešām labi izdomāts! Tiem, kuriem nenāk miegs, šī ir lieliska iespēja paplašināt savas zināšanas. Īsā laika sprīdī arī es uzzināju, ka Latvijā trešajā ceturksnī bijusi zemākā ekonomikas izaugsme ES, ka cilvēka mutē atrodas tikpat daudz baktēriju, cik cilvēku uz Zemes, varbūt pat vairāk, ka skudras nekad neguļ. Tā gan šodien jau dzirdēta ziņa. Tas nozīmē, ka televizorā demonstrētais ziņu rullītis uzsācis atkārtojumu.
Man par laimi, to bija pamanījis arī aizmugurē sēdošais vīrietis, jo pārsteiguma izsaucieni kādu laiku nebija dzirdami. Pārtrauktais nakts miegs tomēr prasīja savu, tāpēc pat nemanīju, kā atkal iesnaudos.
Pamodos pēkšņi – kāds sāpīgi paplēsa mani aiz matiem. Uztrūkusies no snaudas, instinktīvi ķēru pie pakauša – laikam kāds neveikls garāmgājējs. Autobusam iebraucot grambā, balansējot salona tumsā katram var gadīties zaudēt līdzsvaru.
- Oho! Pieauguša cilvēka ķermenī ir apmēram 75 kilometri nervu! – skaļi izsaucās aizmugurē sēdošais un strauji pakratīja mana krēsla atzveltni. Tad kādu brīdi čabinājās pa somu, grūstījās un dīdījās, to visu pavadot ar komentāriem par to, cik šauri, cik neērti, cik tumši un cik nesaskatāmi.
“Viņa blakussēdētājam gan nav paveicies,” pie sevis nodomāju. “Ne mirkli miera. Tas cilvēks laikam labi izgulējies mājās.” Autobusa elektroniskais displejs mirgoja 6:40. Pievērsos logam, aiz kura blāvo tumsu gaišāku padarīt steidzās retas, bet biezas sniega pārslas. Izgaismotie māju logi un pagalmi vēstīja par Ziemassvētku gaidām. Drīz kļūs pavisam gaiši.
Mana krēsla atzveltne atkal spēji sakustējās, un es sajutu, kā aizmugurē sēdētāja pirksti aizskar manu vaigu. It kā nejauši, tveroties pie atzveltnes, tomēr – man radās šaubas. Paskatījos pār plecu, lai saprastu, ko tas nozīmē, un ieraudzīju, ka vieta pie loga blakus vīrietim ir brīva. Gluži tāpat kā man, jo autobuss bija pustukšs, kā tas bieži mēdz gadīties nedēļas vidū.
- Es tikai gribēju pārbaudīt, vai tā ir taisnība, ka nervu impulss cilvēka ķermenī virzās ar ātrumu 90 m sekundē, - pieliecies man tuvāk, vīrietis nevainīgi smaidīja.
Viņa teiktais mani pārsteidza, jutos miegaina un neizgulējusies, tāpēc uzreiz neattapu, ko atbildēt. Autobusa pustumsā vīrieša seja šķita neizteiksmīga, īpašu ievērību neizraisīja arī acu skatiens un pārspīlēti laipnais smaids, lai gan bija jūtams – viņš tajā cenšas ielikt visu šarmu. Iespējams, to pamanīt liedza biezās uzacis un sirmie mati, kā arī tumšie robi priekšējo zobu rindās. Tobrīd attapos, ka, autobusā iekāpjot un izvēloties sēdvietu, man priekšā un aizmugurē redzēju tukšas sēdvietas. Vēlāk it kā dzirdēju kādu no aizmugures pārsēžamies tuvāk, bet es tam nepievērsu uzmanību. Tātad – vīrietis visu laiku tur bija sēdējis viens. Vai tiešām viņš bija sarunājies pats ar sevi? Vai varbūt – ar mani?
- Tu zināji, ka cilvēka mats var izturēt ābola svaru? – vīrietis steidzināja notikumus, apejot iepazīšanās procedūru un manis akceptētu piekrišanu pāriet uz familiāro “tu”.
Piecēlies no krēsla, viņš nostājās man blakus, ar strupu galvas mājienu norādot uz brīvo sēdvietu pie loga. Man tas izskatījās pēc komandas: škic, pavirzies! Kas vēl nebūs! Izlikties viņu neredzam bija par vēlu, tāpēc tikai slinki papurināju galvu un aizgriezos pret logu.
Sniga. Lielas, biezas pārslas jau lidojumā saķērās skāvienā un, lēni planēdamas, nogūla uz zemes un automašīnu priekšējiem stikliem. Šaurais lodziņš uz šoseju aizķepēja vienā mirklī. Zibēja pretim braucošo mašīnu logu tīrītāji, pieturās stāvošie cilvēki padevās liktenim un vairs necentās nopurināt sniegu no pleciem un cepurēm. Es tik ļoti centos pievērsties ainavai aiz loga, ka nemanīju, pa kuru laiku vīrietis bija apsēdies savā vietā.
- Re, kā! Cilvēka termoregulācijas centrs atrodas galvas smadzenēs! - vīrietis aiz muguras priecīgi izsaucās. – Ja tu sev neiestāstītu, ka tev ir silti, tad sajustu, cik te patiesībā ir auksti.
Vētīju viņa izteiktās domas kā graudus no pelavām, cenšoties atsijāt lieko un cerot, ka atradīšu atbildi. Neatradu. Turpināju vērot sniegu, kas nu jau aizķepināja arī autobusa sānu logus.
Vīrietis aizmugurē nervozi dīdījās. Dzirdēju, kā viņš atvelk somas rāvējslēdzēju, pārcilā tās saturu un pavisam nekulturāli dusmojas par pazudušām mantām. Nesapratu – kas, bet kaut kas bija pazudis pavisam neatgriezeniski, jo vīrietis nebeidza šķendēties par pasaules galu, kas teju tepat ir pienācis. Vai viņš domāja, ka es būšu tas žēlsirdīgais samarietis, kas pacels pusmirušo, kops un dziedinās?
Autobuss piestāja kārtējā pieturā, tā vadītājs izziņoja piecpadsmit minūšu pauzi, bet vīrietis aizmugurē nebeidza knosīties. Tikai tad, kad daļa pasažieru jau bija izkāpuši laukā, nostājies man blakus, viņš slikti tēlotā dramatismā lūdzās:
- Tikai tu vai mani izglābt! Tikai tu ar saviem smalkajiem sievietes pirkstiņiem!
Jau ievilku elpu, lai palūgtu viņam nomainīt savu interešu objektu, bet, ieraugot lūdzēja pozā saliktās rokas, tomēr padevos:
- Kas noticis?
Vīrietis atviegloti nopūtās un pastiepa man savas krietni pavalkātās mākslīgās ādas virsjakas stūri:
- Tur ir visa mana bagātība! Tikai tu ar saviem smalkajiem pirkstiņiem vari mani glābt! Kabata caura, odere atirusi, nauda nogrimusi.
Patiešām jakas lejasmalā viegli varēja sataustīt dažāda lieluma monētas. Iespējams, tur nogrimusi arī kāda papīra banknote, bet to tik viegli neatgūt.
- Vismaz tās divu eiro monētas dabū ārā! Traki gribas pīpēt! – viņš lūdzās.
Ierosināju, ka ātrāk un ērtāk būtu, ja jaku novilktu un tad mēģinātu ko glābt, bet vīrietis strikti atteicās, turklāt vēl sāka steidzināt:
- Ātrāk, ātrāk, laiks negaida!
Teicu, ka caurums būs jāpaplēš lielāks, lai varu iebāzt roku un pavisam ātri visu izcelt ārā.
- Ja tu pati pēc tam salāpīsi, tad dari, ko vēlies, - vīrietis smīkņāja.
- Nu, man jau tās cigaretes nevajag, - sabozos un atslīgu krēslā.
Nākamajā mirklī notirkšķēja audums, un jakas stūris atvērās kā šķība, smejoša mute. Noklīdušās monētas izbira pa grīdu, un vīrietis, skaļi dusmodamies uz mani un visu sieviešu dzimumu, rāpoja pa grīdu, tās uzlasīdams. Pēc cigaretēm viņš gan tā arī netika, jo autobusam bija laiks doties tālāk un pasažieri ātri ieņēma savas vietas.
Biju pārliecinātā, ka pēc šī atgadījuma aizmugurē sēdošais vīrietis liks mani mierā, tomēr izrādījās, ka visi interesantie fakti no televizora ekrāna vēl nebija skaļi apspriesti.
- Vai tu re! Roku nagi aug četras reizes ātrāk nekā kāju! Laikam tāpēc es tevi ar roku aizķēru, - viņš neveiksmīgi centās jokot.
- Skat, kā! Katrs pirksts dzīves garumā saliecas apmēram divdesmit piecus miljonus reižu, – vīrietis skaļi prātoja.
- Iespējams! Rādītājpirksts noteikti! – viņš izsaucās, un pāri manam plecam pastiepās plauksta ar saliektiem pirkstiem. Tikai otrais pirksts – apbrūnējis un platu netīrumu joslu aiz naga – ātri kustējās tieši manu acu priekšā visiem zināmā aicinošā žestā “panāc šurp!”.
Neviļus noskurinājos. Iespējams, no vēsuma, kas autobusā bija iesprucis pa atvērtajām durvīm. Pagriezos vairāk pret logu, uzslēju mēteļa krāgu, lai skaidri parādītu savu norobežošanos, un atkal pievērsos logam. Vēl joprojām sniga. Pievēru acis, lai ātrāk atgūtu iekšējo mieru.
- Re, re, atkal! Skudras nekad neguļ! Labi būtu, ja sievietes būtu skudras! – vīrietis aizmugurē ķiķināja. Laikam jau patiešām iedomājās, ka ir ļoti asprātīgs.
Vēl vairāk nekā iepriekš centos iztēloties, ka viņu nedzirdu. Ka esmu iesnigusi. Guļu. Manis te vispār nav. Lielas pārslas lēnām klājas man pāri. Ir tikai bieza sniega sega, un zem tās ir tikai miers.
– Ja tu pavirzītos dziļāk, mēs jauki pavadītu laiku, - viņa balss mani pēkšņi izrāva no sniega un miera.
Nekā nebūs! Es vēl arvien centos gulēt, saglabāt vienmērīgu elpu, neļaut notrīsēt plakstiņiem. Ap mani ir tikai sniegs un miers. Jutu, kā vīrietis nostājās man blakus, pieliecās tuvāk manai sejai un ieklausījās elpā. Ieskatījās sejā. Tīri neviļus man gribējās aizturēt elpu, lai norobežotos no nepatīkamās lēto papirosu un iezīdušās netīrības dvingas. Tad pēkšņi sajutu, kā viņa roka piesardzīgi sniedzās pāri manam klēpim. Pāri rokām, kas turēja sakļautās mēteļa malas. Pāri elkonim, uz kura tālredzīgi uzāķēti kārtīgi aizvērtās rokassomas rokturi. Ļoti gribējās atvērt acis, lai redzētu, ko vīrietis dara, bet - es tikai ieklausījos. Viņa elpu es nedzirdēju. Tikai savus sirdspukstus, kas nu jau dunēja kakla apvidū. Vēl dzirdēju savas somas rāvējslēdzēju, kas īsu mirkli iečirkstējās un – pamira gaidās. Pārliecies man pāri, ieklausījās arī viņš. Vērīgi ieskatījās man sejā – to sajutu pēc nepatīkamās elpas plūsmas, un atkal pieķērās somas rāvējslēdzējam. Atkal kluss tirkšķis, un es vairs neizturēju. Atvēru acis un dziļi ievilku elpu. Ko darīt? Kliegt? Spert? Gāzt pa galvu, kas tobrīd bija tik ērti izdarāms? Kāds būs mūsu spēka samērs? Laikam jau sajutis manu satraukumu, vīrietis pacēla skatienu. Blāvi pelēkas acis. Joprojām neizteiksmīgas un tukšas. Nogurušas. Bezcerīgas.
- Skudras nekad neguļ, - es klusām noteicu un atvēzēju elkoni, lai dotu labu belzienu ribās. Neticami veikli atliecies, vīrietis pakampa savu pie kājām nomesto somu un aizsteidzās uz autobusa priekšu. Tūlīt jau arī bija pietura, kurā izkāpis viņš veikli iejuka ļaužu pūlī.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Skudras nekad neguļ

Kategorijas