Ar rokām izglāstīti, ar mīlestību izveidoti

2016. gada 16. decembris 00:00

3568

Ar rokām izglāstīti, ar mīlestību izveidoti

Sudrabotas krāsnis klusi glabā pārsteidzošu noslēpumu, kam tūlīt jāatklājas, kā milzīgas konfektes cits uz cita sagūluši māla kluči, klusi dūc virpa, ar cilvēka roku palīdzību no māla pikas uzburot kārtējo brīnumu. Palaikam, paraugoties iepretim virpai novietotajā spogulī, lai redzētu topošā trauka formas simetriju, keramiķe Ingrīda Magone ļaujas radošajam procesam. Jau sešus gadus Stradu pagasta “Garkalnos” Ingrīda katru dienu dodas pāri pagalmam uz savu darbnīcu, kas ir viņas pasaule.

Trauku komplekts 24 personām
“Aktīvs darba laiks man katru gadu sākas martā un beidzas decembrī. Tad aizmirstu par brīvdienām un atvaļinājumu. Katru dienu strādāju, jo māls ir tāds materiāls, kas neļauj atstāt pusdarītu darbu. Ja krūzītei osiņa ir jāpieliek, tad tā jāpieliek uzreiz. Tas ir līdzīgi kā šahistam, ka vienmēr vismaz viens gājiens jāizdomā uz priekšu. Šodien es trauku virpoju, tātad rītdien to pucēšu, tad likšu osas, tad pulēšu, veidošu rakstu, ļaušu žūt, tad likšu krāsnī, tad glazēšu un atkal likšu krāsnī, pēc tam vaskošu un pulēšu. Tikai tad šķīvis, krūze, bļoda vai kāds cits trauks nonāk kastē, kurā tiek kārtoti trauki pārdošanai. Galvenais, ka šo procesu nedrīkst pārtraukt. Tāpēc mēdzu jokojot sacīt, ka mana darbnīca aktīvajā darba periodā reizēm ir arī mana guļamistaba,” smaida Ingrīda.
No keramiķes darbnīcas gatavā produkcija aizceļo uz četriem ļoti lieliem mākslas saloniem Rīgā, kurus iecienījuši ārzemnieki: “Rija”, “Rīga Plaza”, “Mūsmājas” un “Pasāža”. Pa ceļam uz Rīgu trauki tiek vesti arī uz mākslas salonu Valmierā. Netrūkst arī Ingrīdas keramikas cienītāju, kuri paši ierodas “Garkalnos”, lai iegādātos kādu trauku vai veiktu pasūtījumu. Arī dienā, kad ciemojāmies pie keramiķes, viņa gaidīja ierodamies sava pagasta pārvaldes darbiniekus, lai tie nolūkotu dāvanas. “Ļoti daudz ir individuālo pasūtījumu. Tiek pasūtītas pat pusdienu servīzes. Ir iespējams izveidot trauku komplektu, lai uzklātu viesību galdu 24 personām. Tajā ietilpst šķīvji, bļodas, krūzītes, karotītes, kūku šķīvji un pusdienu šķīvji, lielās mīklu bļodas, cukurtrauki. Cilvēki labprāt mēdz rīkot piknikus, tāpēc esmu padomājusi arī par asajām mērcītēm domātajiem trauciņiem un servējamo karotīti,” stāsta keramiķe.

Domāti lietošanai arī ikdienā
“Nezinu, kā tas ir citiem keramiķiem, bet man personīgi vispirms bija jāapzinās, kurai cilvēku grupai un kādā stilā strādāšu, jo visiem izdabāt nekad nav iespējams. Katram māksliniekam ir savs klientu loks. Tie ir cilvēki, kuriem ir līdzīga domāšana, tāda pati kā man, cilvēki, kuriem patīk tas pats, kas patīk man. Tad strādāt ir ļoti viegli. Jau galvā esmu izrēķinājusi, uz kuru grupu strādāšu, tāpēc sāku atstrādāt piedāvājamo preču sortimentu, kas nemitīgi paplašinās. Parādoties sabiedrībā ar plašo sortimentu, novēroju, ka atnāk cilvēks uz gadatirgu un sākumā neko daudz nepērk. Nopērk bļodiņu, varbūt divas. Izmēģina. Pārliecinās. Nākamajā gadā viņš atkal ir klāt, sakot, ka gaidījis šo gadatirgu, lai rastu iespēju iegādāties vēl kādu trauku. Mani trauki ir koši, tāpēc pirmajā brīdī cilvēkiem, iespējams, šķiet, ka šīs krāsas var būt kaitīgas, ka trauks domāts tikai kā interjeru papildinošs elements, nevis praktiskam pielietojumam. Visi mani trauki ir lietojami arī praktiski, jo tos glazēju tikai ar sertificētu vācu glazūru, kurai nav svina piejaukuma, tāpēc tajos droši var likt pārtikas produktus.”

Populāra ir krāsu terapija
Savulaik Ingrīda bijusi gandrīz vienīgā keramiķe, kas strādā ar krāsainajām glazūrām, bet tagad tās izmanto arī citi meistari. “Manas darbības sākumā tirgū pie manis pienāca kāda kolēģe, sakot, ka esmu ļoti drosmīga, jo izmantoju dažādu toņu glazūras. Tagad gandrīz katra keramiķa sortimentā ir kāds trauks, kam izmantota košā glazūra. Atceros, Rīgā manus košos traukus uzlūkoja kāda tantīte, būdama diezgan pikta. Viņa norādīja, ka mēs taču esam latvieši, tāpēc mūsu krāsas ir jūras zilais, sūnu zaļais un arī pelēkais tonis. Bildu, ka neviens latviešu tautiskais bruncis nav austs tikai no sūnu zaļajiem un jūras zilajiem toņiem. Tajos ir gan oranžie un sarkanie, gan dzeltenie toņi. Brīdi pastāvējusi un padomājusi, tantīte atzina, ka man ir taisnība. Ja tajā laikā, kad sāku nodarboties ar keramiku, tehnoloģijas būtu tādas, kādas tās ir šodien, jau tad būtu keramikas trauki ar košajām glazūrām. Ļaudīm ir vajadzīgs šis krāsu prieks. Īpaši tad, kad iestājas tumšais laiks, tad tieksme pēc krāsu košuma ir ļoti izteikts. Populāra ir krāsu terapija. Pie manis ir nākuši cilvēki, bilstot, ka viņiem dakteris ieteicis veselības uzlabošanai oranžo toni. Cilvēki izdomājuši, ka brokastīs dzers tēju vai kafiju no oranžas krūzītes ar oranžu apakštasīti. Nedomāju sevi salīdzināt ar dziednieku, bet strādāt kā keramiķim tomēr ir meditācija, jo visas domas vairāk vai mazāks ir saistītas ar mālu. Domāju, kāds snīpis būs krūzei, kurā vietā likšu osu, lai viss būtu proporcionāli,” uzskata Ingrīda.
Viņas ģimenē esot maz pašas veidotu trauku, toties visas trīs meitas savās ģimenēs lietojot tikai mammas košos traukus. Tas ļauj krāsu prieku izbaudīt arī keramiķes pusotru gadu vecajam mazdēliņam. “Viņš ir īsts omulītis,” mīļi saka Ingrīda.

Pati sev – visstingrākā priekšniece
Viņa vienmēr ar lepnumu un mīlestību uzsver, ka ir Ojāra Sirmā meita, tāpēc ar pilnu pārliecību bilst, ka māksliniecisko talantu pārmantojusi no tēva, kuram labāk paticis darboties ar koku un ādu. Vēl šodien daudziem gulbeniešiem mājās ir Ojāra gatavotās ādas medaļas. Ingrīda atceras, ka tolaik vēl mācījusies pamatskolā Gulbenē, kad tētis viņu kopā ar māsīcu pirmo reizi aizvedis uz keramikas cehu “Samiņos” un atstājis tur visu dienu. Abas veidojušas nelielus trauciņus un darbojušās arī ar podnieka virpu. Pirmais pašas izveidotais trauks – neiecentrēta māla piciņa ar caurumiņu vidū - joprojām esot saglabājies. Trauks ticis apdedzināts un glazēts.
“ Šis trauciņš bija visa sākums. Tētis vienmēr priecājās par maniem darbiem. Kad darbnīca atradās “Purvājos”, tētis vienmēr stāvēja man blakām un vēroja, kā veidoju zīmējumus uz traukiem. Tēva izveidotie “Purvāji” arī bija pirmā vieta, kur sāku strādāt patstāvīgi darbnīcā, ko kopā ar tēti abi iekārtojām bijušajā kūtiņā. Jau kopš skolas gadiem skaidri zināju, ka būšu tikai keramiķe, ka man būs pašai sava darbnīca. Nekad neesmu pat domājusi par kādu citu profesiju. Ideju man tolaik bija pilna galva. Tajās ne ar vienu nedalījos. Domāju, kad būšu savā darbnīcā, ko tikai tad neveidošu! Darbnīca tapa. Apsēdos pie podnieka virpas, un iestājās apjukums: ar ko tad sākt? Darbnīca “Purvājos” pamazām kļuva par mazu. Tajā, ka neviena no meitām neturpina manis iesākto, laikam pati esmu vainīga. Savulaik, strādājot Valmieras rajona Vaidavas keramikas cehā, sapratu, ka tos fiziski smagos apstākļus, kādi tur bija, es meitām nenovēlu. Citādāk, ja būtu dēls. Darbs cehā un savā darbnīcā nav salīdzināms. Strādājot cita vadībā, tu skaties pulkstenī un gaidi darba laika beigas, rēķini, cik brīvu dienu būs, kad sāksies pusdienlaiks, kad varēšu iet atvaļinājumā. Strādājot savā darbnīcā, es stundas neskaitu, jo daru to, kas man ļoti patīk, par to vēl saņemot atalgojumu. Man tas ir peļņas un sirds darbs kopā.”

Tikai Raunas māls
Trauku gatavošanai Ingrīda izmanto gan podnieka ripu, gan veido tikai ar rokām. Pēdējā laikā virpa tiekot darbināta ļoti bieži. Lielākas un mazākas krūzes, sviesta traukus varētu veidot arī ar rokām, bet tad tam būtu jāpatērē vairāk laika. Keramiķe uzskata, ka vāze nav tikai dekoratīvs priekšmets. Tai jābūt arī funkcionālai. Bijis laiks, kad visus traukus gribējies vecināt un veidot zīmējumus, kas raksturīgi ļoti seniem traukiem. “Neprotu pat atbildēt, kā iztēlē veidojās šie raksti. Roka pati tos veidoja. Prāts pieslēdzās tikai vēlāk. Bija laiks, kad man nebija trauku apdedzināšanas krāsns, tāpēc visus vedu uz ”Samiņiem”. Liela nozīme ir mālam, kas tiek izmantots, jo ir jābūt māla un glazūras saderībai. Ja tās nav, nekas nesanāks. Izmantoju tikai Raunas mālu. To esmu pārbaudījusi dažādos veidos. Man nepatīk Lietuvas māls, jo tas atgādina gumiju. Esmu strādājusi arī ar Lodes mālu, bet tas deformējās. Man ir svarīgi, lai māls būtu plastisks. Ir bijuši gadījumi, kad, atverot apdedzināšanas krāsni, trauks ir saplīsis. Atceros, gatavojoties izstādei, veidoju milzīgu podu. Ieliku krāsnī apdedzināt, šķita - viss ir kārtībā. Tomēr nebiju dzirdējusi paukšķošu troksni. Kad atvēru krāsni, podu nācās no tās izņemt ar šaupeli - viss bija sabirzis. Padusmojos pati uz sevi, ka neesmu pamanījusi kādu gaisa burbuli, un tad ķēros pie visa atkal no sākuma.” Ingrīda tikai tagad sapratusi, ka, Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolā mācoties, vairāk uzmanības vajadzējis pievērst fizikai un ķīmijai, jo šīm zināšanām ir liela nozīme arī keramiķa darbnīcā.

Ar laiku taps ekspozīcijas telpa
Keramiķe ir pārliecināta, ka ar laiku “Garkalnos” tiks izveidota arī trauku ekspozīcijas telpa. Ingrīda ārkārtīgi labus vārdus velta dzīvesbiedram Ivaram, kurš viņas darbā ir milzīgs atbalsts. “Tas, ka esmu satikusi pareizo cilvēku savā dzīvē, ļauj attīstīt arī manu radošumu. Ivars nevar manā vietā izvirpot traukus, toties var palīdzēt tos ievaskot, lai es pati varētu darīt kaut ko steidzīgāku, jo vasaras mēnešos ir bijis pat tā, ka nav laika, lai brīdi apsēstos. Ivars palīdz traukus aizvest uz mākslas saloniem un tirgiem. Vīrs kādu laiku dzīvoja un strādāja Anglijā. Pa ziemu, kad te ir auksts, dzīvoju Anglijā, bet agri pavasarī atgriezos, lai strādātu ar pilnu jaudu. Esmu sapratusi, ka man vieta ir šeit, Latvijā, “Garkalnos”. Man vajag Latvijas pavasari, rudeni. Vīrs ir arī pirmais mana veikuma vērtētājs, lai gan nekad neko nav kritizējis, bet izteicis tikai pa kādām ierosinājumam. Tā ir liela vērtība, ja ar otru cilvēku, kas ir blakām, valda sapratne un, protams, mīlestība.” Šo vērtību Ingrīda sargā kā dārgumu.

Meitas prot mani pārsteigt
Kad dota atpūta podnieka virpai un krāsnīm, Ingrīda ir atklājusi, ka brīžos, kad, kā pati saka, galvā griežas domu karuselis, vislabāk to apstādināt izdodas tamborējot, jo šī nodarbe ir saistīta ar skaitīšanu, lai no cilpiņām taptu galdauts vai sedziņa. “Tad iestājas miers un cilvēks sāk domāt par to, kas ir jādomā. Es adu un arī šuju, bet tamborēšana ir iepatikusies tāpēc, ka vismazāk esmu tai savulaik pievērsusies. Mazdēliņam adu jau trešo jaku. Ir brīži, kad jūtos nogurusi. Visbiežāk šīs sajūtas ir janvārī, bet tās pāriet. Kopā ar vīru atrodam laiku arī aizbraukt kādā ceļojumā,” stāsta Ingrīda.
Ziemassvētkos negaidītus pārsteigumus vienmēr sagādājot meitas. “Viņas man dāvina romantiskas lietas, piemēram, šūpuļtīklu, lai varu to iekārt starp ābelēm dārzā. Viņas prot ar savām dāvanām radīt emocijas. Kad uzzināju, ka gaidāms mazdēls, domāju – es pat pīrāgus neprotu izcept. Ko meitas izdarīja? Uzdāvināja man tortes formu, priekšautu un gada abonementu žurnālam “Četras sezonas”. Kas cits atlika? Mācījos. Tagad, kad braucu pie viņām ciemos uz Rīgu, vienmēr vedu ciemakukulim siera vai kādu citu kūku. Man šķiet, ka izcept kūku man nācās daudz grūtāk, nekā izveidot no māliem trauku, jo tās ir citas – garšas – izjūtas. Nekas jau dzīvē tāpat vien nenotiek. It visā pastāv kaut kāda jēga un sakarība,” saka Ingrīda.

Par Ingrīdu Magoni

◆ Dzimusi 1951.gada 30.maijā.
◆ Mācījusies Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolā.
◆ Pirmā darbavieta - Valmieras rajona Vaidavas pagasta keramikas cehs, kur nostrādāti 23 gadi.
◆ 2007.gadā Gulbenes Vēstures un mākslas muzejā atklāja pirmo personālizstādi.
◆ Latvijas Amatniecības kameras meistare kopš 1999.gada 15.decembra.
◆ Precējusies, vīrs - Ivars Magons.
◆ Izaudzinājusi trīs meitas.

+ 1

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ar rokām izglāstīti, ar mīlestību izveidoti

Kategorijas