Runā ar mani

2016. gada 20. decembris 00:00

Ligijai, vēl stāvot šaipus durvīm, kāpņu telpā, bija skaidri zināms: vīrs kā vienmēr būs mājās, sēdēs savā ierastajā vietā uz dīvāna, rūtainajās čībās ieautās kājas uzslējis uz žurnālgaldiņa, lasīs savu ierasto avīzi, lai gan būs to jau sen izlasījis, un pat galvu nepagriezīs uz viņas pusi. Izliksies, it kā neko nebūtu nedz dzirdējis, nedz manījis. Neizrādīs to ne ar skatienu, ne ar galvas mājienu. Izliksies, it kā viņas nemaz tur nebūtu.
Lai gan - kas gan tur būtu ko redzēt… Bezgala garās stundas veikalā strādājot, mūžam nogurusi, cīnoties ar dažādām neapmierinātības izpausmēm, visu sakāmo pircējiem izteikusi, mājās pārnākusi bez spēka un bez vārdiem. Un varbūt pat labi, ka tā, citādi, kas zina, gribētos balsi pacelt, aizrādīt, bārties. Saņemties un beidzot izteikt visu sakāmo, kas tik ilgi jau krāts un klusēts. Lai gan – kas no tā mainītos? Un vispār – vai viņai jau sen nav vienalga?
Ielikusi atslēgu slēdzenē, Ligija ieklausījās: varbūt tomēr šodien kaut kas būs citādāk?

* * *
Klusi noklikšķēja ārdurvju atslēga, kādu brīdi koridorā bija dzirdama klusa rosība, bet tad tā pārcēlās uz virtuvi, drīz vien norima un dzīvoklī iestājās agrākais klusums. Monvīds uz īsu brīdi novērsās no avīzes, lai ieklausītos, vai virtuvē nenočaukst iepirkumu maisiņš – varbūt šodien ceptajiem kartupeļiem gaidāmas kādas piedevas? Kaut vai ātri pagatavojamā desas mērce… Šovakar viņš jutās to pelnījis. Nē, pilnīgs klusums. Laikam jau arī šodien Ligija par vakariņām nebija padomājusi. Noslāpējis sevī klusu nopūtu, Monvīds nolika avīzi malā un ieslēdza televizoru.

* * *
“Atkal cepti kartupeļi,” atslīgusi virtuves krēslā, Ligija smagi nopūtās. “Vai tad saldētavā grūti ieskatīties?” viņa bezkaislīgi nodomāja. Nesen pārslimotais vīruss vēl joprojām atsaucās ar nespēku un aukstiem sviedriem pie mazākās piepūles, tāpēc viņai nebija spēka vēlreiz piecelties un ieskatīties ledusskapī. “Rīt jau būs labāk,” viņa sevi mierināja un atspiedās pret vēso virtuves sienu.
Cik labi tā, neko nedomājot, mierīgi pasēdēt… Ja Monvīds nebūtu izgāzies uz dīvāna, viņa ietu uz viesistabu un iekārtotos pasnaust pie televizora, kā kādreiz, pirms - cik gadiem? Desmit, piecpadsmit? Ieliktu galvu viņam klēpī, atrastu programmā kādu viegli paredzamu melodrāmu un ātri aizmigtu.
Bet šobrīd Ligijai negribējās sarunāties ar vīru. Arī ne šodien. Tad jau labāk guļamistabas platajā laulības gultā klausīties vienmuļos pulksteņa tikšķus. Savu statusu gan gulta sen bija zaudējusi – Ligija labi atcerējās to pēdējo nakti, kad veltīgi gaidīja vīru apguļamies blakus. Todien viņš tika atbrīvots no darba – firma uz pusi samazināja darbinieku skaitu, un visi neveiksminieki vienojās kopīgai bēdu slīcināšanai. Neizpalika arī Monvīds, kurš līdz tam vakaram bija kaislīgs alkohola pretinieks. Mājās viņš atgriezās tikai nākamās dienas pusdienlaikā un pat necentās paskaidrot, kur pavadījis nakti. Tolaik Ligija visgudri izlēma, ka nemaz nevēlas to zināt, tomēr viņu laulības dzīvē šī nakts iedzina pamatīgu ķīli. Monvīdam tika dota izvēle uz laiku pārvākties uz blakus istabu.
Šobrīd Ligijai to visu negribējās atcerēties, tāpēc, klusi aizvērusi durvis, tāpat ar visām drēbēm apgūlās platajā gultā. Tikai drusku atpūtīsies un gan jau pēc tam arī noģērbsies.

* * *
Monvīds jau sen vairs negaidīja, ka sieva garāmejot ieskatīsies istabā un it kā starp citu pajautās: “Sveiks! Kā pagāja tava diena?” Ja tā labi padomātu, tad varbūt atcerētos, ka pēdējo reiz tas izskanēja pirms kādiem septiņiem gadiem, dienā, kad viņam darbā paziņoja: “Diemžēl, mēs vairs nevaram atļauties četrus autofurgonus.”
Tai dienai sekoja ilgs meklējumu periods – apsverot dažādas iespējas tepat Latvijā, kā arī ārzemēs. Tad pilnīgi negaidot izdevās iekārtoties preču pārvadātāju firmā, kas sadarbojās ar Vāciju, un sākās braukāšana šurpu turpu. Mājās viņš bija ļoti reti – grafiks bija blīvs, un iespējas nopelnīt labas. Tās pāris dienas starp reisiem pagāja, truli zvilnot uz dīvāna un blenžot televizorā. Ja sākumā vēl gribējās sievai kaut ko pastāstīt par ceļā redzēto, tad vēlāk arī tā bilde kļuva par bezkrāsainu rutīnu. Kādā no braucieniem caurvējš tik ļoti sapūta muguru, ka divas nedēļas nācās izlaist no spraigā grafika. Cenzdamies nedomāt par vēl smeldzošo sāpi krustos, Monvīds atgriezās darbā, bet vairāk par vienu reisu nespēja paveikt. Tad atklājās, ka trulajām sāpēm ir krietni nopietnāks cēlonis – nāksies operēt ieplīsušo starpskriemeļu disku. Viens otrs autovadītājs gan mierināja: “Viss būs labi! Salāpīs un brauksi tālāk!” Tomēr optimistiskās prognozes nepiepildījās – pēc operācijas no autovadītāja darba nācās atteikties uz ilgu laiku. Labi, ka taupīgā dzīvošana bija ļāvusi šo to iekrāt, jo no Ligijas algas abiem nepietiktu.
Nu jau labu laiku lokoties mugura vairs nesmeldza, varētu atsākt strādāt, tikai – kurš vairs ņems atbildīgā darbā turpat pensijas vecuma vīrieti? Labi, ka palaikam atradās šādi tādi izpalīdzēšanas darbiņi, bet tie, protams, nespēja nodrošināt stabilus ienākumus. Lai arī Ligija atklāti nenosodīja vīra bezdarbību, viņas klusēšanā Monvīds sajuta nepatiku. Viņš saprata, ka sievai nav viegli, tāpēc centās nemaisīties pa kājām un vismaz reizēm kaut ko vienkāršu pagatavot vakariņām.
Kad vasarā ciemos atbrauca dēls, viņš aicināja vecākus pārcelties uz Norvēģiju, kur pats, būdams labs celtnieks, sev uzcēlies guļbaļķu māju. Vietas pietikšot visiem. Ligija par to pat dzirdēt negribēja un apvainojās uz abiem ne pa jokam. Dēls gan vēl mēģināja viņu pārliecināt, iedrošināt un mierināt. Arī Monvīds iekarsa par šo ideju, jo Linards solīja viņam darbu celtniecībā. Ligija tikai skatījās uz abiem ar lielām acīm un nopietni klusēja. Kopš tā laika Monvīds no viņas mutes vairs nebija dzirdējis ne vārda. Nu jau četrus mēnešus.

* * *
Pulksteņa tikšķi šovakar traucēja vairāk nekā citas reizes. Lai arī muskuļi šķita svina pielieti, Ligija nespēja aizmigt. Haotiskas domas dzenāja cita cita, un viņa neprata tās izslēgt. Saslimusī kolēģe, kura tik drīz vēl neatgriezīsies darbā; lēnīgā praktikante iesācēja, kura pagaidām radīja tikai problēmas; nelāgā pašsajūta; sāpošās kājas, kas vakarā pietūka kā baļķi; vīra ignorējošā attieksme, kas reizēm bezgala kaitināja, bet reizēm – šķita pašā laikā; tie graši, ko viņš atnesa par malkas skaldīšanu kādā privātmājā; vīra operētā mugura; sen nesaņemtās ziņas no dēla…
“Interesanti, viņš atbrauks šajos Ziemassvētkos?” Ligija minēja. Augustā viņi tik strupi atvadījās… Linards ļoti gribēja, lai vecāki pārceļas uz Norvēģiju. Ligija vēl joprojām atcerējās, kā viņai asaras sariesās acīs, kā viņa baidījās tās mirkšķināt, lai pār vaigiem neizlītu tērcītes. Vīrieši viņu nesaprastu. Ne viņas pieķeršanos šim dzīvoklim, kuru savulaik ar tādu mīlestību abi ar vīru bija iekārtojuši, ne skumjas par iekoptā dārza atstāšanu, ne bažas par iedzīvošanos svešā vietā… Kā viņi vispār ko tādu spēja viņai piedāvāt? Viņai, kura citus nemitīgi mudina izkopt māju sajūtu! Atcerēties savas saknes un turēties pie tām. Un, ja nu viņa tur nespēs justies kā savās mājās? Sen zināms teiciens: vecu koku nepārstāda...
Pirms pāris mēnešiem dēls rakstīja, ka plānojot precēties, un tad gan viņai būšot jābrauc mazbērni auklēt. “Nu, tad jau arī par to domās,” Ligija sevi mierināja un pagriezās uz otriem sāniem. Aiz balkona loga redzamajā gaismas starā planēja biezas sniega pārslas. “Būs labi,” nodomāja Ligija un pati pie sevis pabrīnījās: “Kam es to saku?”

* * *
Televīzijas piedāvājums Monvīdam šovakar šķita bezcerīgs. Ātri pārskatījis virkni kanālu, viņš izlēma par labu klusumam: “Kad jau klusē, tad lai klusē viss.” Ligija acīmredzot bija devusies pie miera. “Saslimusi vai, ka tik ātri aizmiga?” Monvīds nodomāja, bet viņš jau nu neies pie tās tiepšas pirmais. Viņa iesāka to klusēšanas maratonu, lai tad nu arī cieš! Būtu kaut mirkli paskatījusies vīra virzienā, tad redzētu, ko viņš šodien paveicis. Tādu pārsteigumu viņai sagādājis! Atlocījis dīvāna galā salocīto segu, Monvīds kārtojās uz gulētiešanu. Tikai noslēdzis istabā gaismu, viņš ieskatījās tumsā aiz loga: biezām, lielām pārslām visu pelēko pamazām pārklāja sniegs. “Būs skaisti Ziemassvētki!” viņš smaidīdams nodomāja.
Iemigt gan īsti neizdevās: nesaprotams troksnis viņu pēkšņi izrāva no snaudas. Kāds kaut kur vēra durvis vai logu, kāds kaut ko sauca, vai tiešām sauca viņu? Vai tā gadījumā nebija Ligijas balss? Brīdī, kad Monvīds izlēca no gultas, istabā ielauzās aukstums. Satinies ciešāk segā, viņš iemeimuroja Ligijas istabā. Plaši atvērtās balkona durvis viņa sirdij lika apmest kūleni.
“Kas noticis?!” viņš skaļi sauca un, nometis segu, izsteidzās balkonā. Nesaprotamā leņķī pieliektā Ligijas mugura lika domāt, ka viņai patiešām ir slikti. Apskāvis sievas plecus, Monvīds centās viņu piecelt stāvus, bet Ligija kaut ko nesaprotamu uzsauca un atgrūda viņa rokas. Saliekusies kā bārdas nazis, viņa turpināja kaut ko meklēt zem kājām.
“Es tev palīdzēšu!” izsaucās Monvīds un noliecās blakus sievai.
“Kaķēns,” Ligija aizelsusies stumdīja balkona kastes. “Mazs kaķēns nokrita no augšas balkona. Balts.”
“Ej istabā, saaukstēsies,” Monvīds saudzīgi pastūma sievu. ”Es sameklēšu.”
“Tu pats esi vienā kreklā,” Ligija aizrādīja un pamāja ar roku uz atvērtajām durvīm. “Paskat, viņš jau istabā!”
Mirkli vēlāk balkona durvis jau bija aizvērtas, un abi turpināja kaķēna meklēšanu istabā.
“Re, kur viņš, zem gultas!” - “Ai, palīda zem kumodes!” - “Viņš skrien uz virtuvi!” - “Taisi ciet durvis!” viņi sauca viens otram un apstājās tikai tad, kad visi trīs atradās lielajā istabā – tajā, kur nakšņoja Monvīds. Ieslēgusi istabā gaismu, Ligija pārsteigta apstājās – stūrī pie loga zaigoja kupla eglīte, izrotāta mirdzošiem, sudrabainiem zvaniņiem un lentītēm. Pasniedzies pāri plecam, Monvīds ieslēdza gaismiņu virteni, un eglīte uzmirdzēja kā īsts brīnums – tāda smalka un ēteriska. Vēja pūsmas iekustinātas, mirdzošās baltās pārsliņas uzsāka līganu deju. Monvīds nekļūdīgi sadzirdēja - to pavadīja īsta zvaniņu melodija. Kā tas iespējams?
“Paskat,” Ligija pieskārās vīra elkonim. Pietupies zem eglītes, kaķēns bija noskatījis kādu zemāk esošu zaru un ieķēries tajā ar ķepām. Viņa rotaļai līdzi kustējās ne tikai egles zars, bet arī virkne zvaniņu.
“Skaisti,” čukstēja Ligija un pieglaudās vīra plecam. “Piedod. Un paldies tev. Arī par tām citām reizēm, kad es tev to nepateicu.”
“Būs jau labi,” Monvīds apskāva sievas plecus. “Galvenais – runā ar mani. Tad es zināšu, ka tu esi kopā ar mani.”
Klusinātā gaisma abu sejām piešķīra maigumu un šķita – tas skan. Tāpat kā mazie zvaniņi.
“Varbūt to kaķēnu varam paturēt līdz rītam?” Ligija ieminējās. Monvīds viņu saprata – tik ļoti gribējās saglabāt ilgāk šo īpašo – maiga mīļuma un teiksmaina miera apdvesto noskaņu. Lai vēl nepazūd! Lai noglāsta un sasilda.
“Bet, ja nu izrādās, ka viņš vēl kādam ir ļoti vajadzīgs?” iebilda Monvīds. “Es domāju, ka viņu vajadzētu aiznest mājās.”
“Tad iesim abi,” ierosināja Ligija. “Mēs taču tagad atkal esam kopā.”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Runā ar mani

Kategorijas