Otrā sezona kā Ziemassvētku vecītim

2016. gada 23. decembris 00:00

2261

Tiklīdz ir uzvilkts mugurā Ziemassvētku vecīša tērps, uzlikta bārda un pazemināts balss tembrs par kādu toni, noslēpumains un pilns brīnumu kļūst arī Gulbenes Tautas teātra aktieris Atis Barinskis, kurš otro gadu kopā ar Tautas teātra aktieriem dodas pie tiem, kuri viņu Ziemassvētkos gaida.

Nekad īsti neesmu ticējis
Dīvaini, ka mēs, pieaugušie, jau sen esam atklājuši Ziemassvētku vecīša noslēpumu, bet no visas sirds cenšamies iespējami ilgāk šo noslēpumu saglabāt mūsu bērnos. Arī Atis joprojām atceras savu pirmo tikšanos ar Ziemassvētku vecīti. “Manuprāt, tas arī bija Tautas teātra aktieris. Visticamāk, Druvis Brenčs. Tikšanās notika Stāmerienas pagasta Kalnienas tautas namā. Man tolaik varēja būt pieci vai seši gadi. Īsti neatceros, bet domāju, ka nebiju nobijies. Vecāki man bija iemācījuši kādu vieglu Ziemassvētku dzejoli, lai varētu saņemt saldumu paku. Skolā, kurā mācījos, Ziemassvētku vecītis bija sieviete, bet arī tas nebija slikti. Būdams pirmklasnieks, es to tā nemaz vēl īsti neapzinājos. Ja godīgi, tad es tā īsti nekad neesmu noticējis Ziemassvētku vecītim, jo tā tomēr ir maza izrāde,” uzskata Atis. Viņš pieļauj, ka, mazs puika būdams, rakstījis vēstuli Ziemassvētku vecītim, kurš vienmēr izpildījis gandrīz visas vēstulē izteiktās vēlmes. Jau tad viņam šķitis, ka nevis Ziemassvētku vecītis, bet gan vecāki ir šo vēlmju īstie piepildītāji.

Iekšējs konflikts pašam ar sevi
Pirmo reizi, lai dotos pie septītklasniekiem, Atis par Ziemassvētku vecīti pārtapis, mācoties tagadējās Gulbenes valsts ģimnāzijas 12.klasē. “Audzinātāja sarunāja mani, lai padalu dāvaniņas pie eglītes. Toreiz nebija nekādas lielas gatavošanās. Man jau aptuveni viss bija skaidrs, kā rīkoties, jo biju vērojis, kā šādos pasākumos darbojas citi Ziemassvētku vecīši, jo kādu laiku biju Ziemassvētku vecīša palīgs Rūķis, Zaķis vai kaut kas vēl cits. Tagad jāteic, ka esmu pakāpies pa karjeras kāpnēm,” smejas Atis. Tikai pagājušajos Ziemassvētkos viņš pats kļuvis par galveno personāžu – Ziemassvētku vecīti, tāpēc ar īpaši lielu pieredzi pagaidām lepoties vēl nevarot. “Privāti nekur neeju kā Ziemassvētku vecītis. Tikai kopā ar teātri. Pagājušajā gadā, manuprāt, varētu būt astoņi pasākumi, kuros darbojāmies visi kopā,” rēķina Atis.
Viņš necenšas savā tēlā kaut ko īpaši mainīt, jo Ziemassvētku vecītim visos gadījumos tomēr ir viena un tā pati misija. Atis novērojis, ka pat bērni, kas stājas viņa priekšā, lai norunātu dzejoli, dažkārt ir vieni un tie paši, tikai kļuvuši par gadu vecāki. “Viņi arī mani bieži vien jau atpazīst, lai gan mēģinu pazemināt balss tembru. Man vienmēr ir bijis iekšējs konflikts pašam ar sevi tāpēc, ka jāizliekas vecākam, nekā patiesībā esmu, jo visiem šķiet, ka Ziemassvētku vecītis ir cienījams vīrs cienījamos gados. Ja ciemos ierodas slaids, sirms Ziemassvētku vecītis, tad bērniem uzreiz rodas aizdomas, ka kaut kas tomēr nav kārtībā.”

Tu neesi īsts Ziemassvētku vecītis
Arī Atim nākuši klāt bērni, lai bilstu: “Tu neesi īsts Ziemassvētku vecītis! Tu esi tikai kāds onkulis vai aktieris.” Lai atbildētu uz šo bērnu tiešumu, Atim katrā situācijā ir jādomā, ko sacīt. “Ja bērni ir mazi, tad apgalvoju, ka esmu īsts. Ir gadījumi, kad esmu godīgs, sakot, ka esmu aktieris. Esmu skaidrojis, ka Ziemassvētku vecīšu ir daudz, tāpēc cits citu vēl neesam iepazinuši, ka esam dažādi. Mēģinu iziet no situācijas. Labi, ka vēl neviens mani nav parāvis aiz bārdas, lai gan ir novērtējuši, ka tā tomēr nav īsta, bet mākslīga bārda,” stāsta Atis. Lai ko arī bērni jautātu, Atis savu lomu spēlē līdz galam. Iet kopā rotaļās, kā arī cenšas aprunāties ar katru dāvanas saņēmēju, izjautājot par blēņām un labajiem darbiem, noskaidrojot, vai vecāki klausījuši bērnus un otrādi. Šad un tad līdzi tiekot ņemta arī neliela žagaru bunte, kas dažiem esot negaidīts pārsteigums.
“Parasti bērni ir ļoti koncentrējušies uz viņiem uzdoto uzdevumu noskaitīt dzejoli vai arī bez tā nāk, lai saņemtu dāvanu. Bieži vien viņi pat kārtīgi uz mani nepaskatās, tikai domā, kā ātrāk norunāt dzejoli. Tiklīdz dāvana ir rokās, prom ir. Viens no trīsdesmit bērniem ir tāds, kurš ilgāk uzkavējas Ziemassvētku vecīša tuvumā un ir gatavs parunāties,” saka Atis. Viņš atzīst, ka Ziemassvētku vecīša loma tomēr ir ļoti īsa un arī vienkārša. “Nav jau viegli noklausīties simts dzejolīšus. Viss šis laiks ir pacietīgi jānosēž un jāklausās. Telpās parasti ir silts, tērps arī silts, tāpēc nākas pasvīst,” smaida Atis.

Pieaugušajiem – bērnu rotaļas
Atim ir pieredze dažādu pasākumu vadīšanā, tāpēc viņš pārliecinājies, ka arī pieaugušo cilvēku sabiedrībā var izmantot tās pašas bērniem domātās rotaļas. Pieaugušajiem par tām ir trīskārt lielāks prieks nekā bērniem. “Jo rotaļas bērnišķīgākas, jo pieaugušajiem jautrāk. Kopā ar Tautas teātra aktieriem katru gadu pirms Ziemassvētkiem spriežam, kādas konkrētas rotaļas izvēlēties, un nonākam pie problēmas, ka visiem labi zināmais rotaļu kopums ir izmantots tā, ka pašiem mazliet sāk apnikt, tāpēc jāizdomā kaut kas jauns. Tad nu cenšamies,” stāsta Atis. Viņš labprāt vēro, kā Ziemassvētku vecīši strādā citās valstīs vai kaimiņu novados, jo uzskata, ka no katra kaut ko var mācīties. Ir iespējams atklāt arī jaunas rotaļas vai spēles.
Atis bilst, ka Ziemassvētkos pats lielas dāvanas negaida. “Laikam esmu laimīgs cilvēks, ka neko nevajag.” Arī Ziemassvētkus īpaši nesvin. Vecāku mājās, protams, kopā ar māsu un brāli ir svētku mielasta galds un apmainīšanās ar dāvanām. Viņš uzsver, ka Ziemassvētki ir ģimenes svētki - klusi un mierīgi, toties gadu miju var sagaidīt pavisam citādāk - kopā ar draugiem.

Fakti

Mūsdienās pazīstamais vārds Santa Klauss pirmo reizi parādījās 1773.gadā kādā Ņujorkas laikrakstā.
Ziemeļbrieži radās no Klementa Mūra 1822.gada dzejoļa.
Moderno Santa Klausu radīja “Coca-Cola”. 1931.gadā to materializēja mākslinieks Hedons Sandbloms kompānijas “Coca- Cola” dzēriena reklamēšanai Ziemassvētku laikā.
20.gadsimtā Ziemassvētku vecītis no aukstā Ziemeļpola pārcēlās uz dzīvi Somijas lielākajā reģionā Lapzemē, kur nav mūžīgā sala un ziemeļbriežiem ir ko ēst.
1950.gadā Santa Klauss pārcēlās uz Napapiri ciemu netālu no Lapzemes administratīvā centra Rovaniemi, kur oficiāli sāka pieņemt apmeklētājus, bet 1985.gadā tur atvēra speciālu biroju, uz kuru sāka pienākt vēstules vecītim no visām pasaules malām.
No interneta

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Otrā sezona kā Ziemassvētku vecītim

Kategorijas