Dzīvot laimīgi – šodien, te un tagad

2016. gada 23. decembris 00:00

131

Labdarības maratonā “Dod pieci” Latvijas iedzīvotāji sešās diennaktīs saziedoja gandrīz 191 000 eiro, atbalstot vēža skartos cilvēkus, palīdzot savākt naudu psihosociālās rehabilitācijas nometnēm, kuras rīko biedrība “Dzīvības koks”. Rīgā, Stacijas laukumā, darbojās īpaša “Latvijas Radio 5” - “Pieci.lv” stikla studija, kurā visas diennaktis dzīvoja trīs puiši - Toms Grēviņš, Magnuss Eriņš un Aleksis Vilciņš, atskaņojot tikai klausītāju izvēlētu mūziku. Maratona sākumā durvis stikla studijai atvēra un trešdienas vakarā aizvēra kampaņas seja - Iveta Biezā. Iveta ir mūsu novadniece, galgausniete, dzimusi te un mācījusies Galgauskas pamatskolā, pēc tam Gulbenes vidusskolā, tagad dzīvo Ikšķilē. Iveta pati ir satikusies ar šo bīstamo slimību - vēzi. “Un es zinu, cik ļoti vajadzīgs ir psiholoģiskais atbalsts vēža skartajiem cilvēkiem,” viņa uzsver. Ar Ivetu sarakstījos e-pastā, un, tāpat kā sekojot labdarības maratonam šonedēļ, man bira gan asaras, gan bija liels lepnums un prieks par Ivetu. Viņa ir ļoti stipra un ļoti drosmīga sieviete! Bet tieši šīs īpašības vēzim tā patīk deldēt cilvēkā, tāpēc Iveta ar savu milzīgo optimismu iedvesmo un spēj palīdzēt atgriezt ticību dzīvei arī citiem cilvēkiem.
- Kā iesaistījies sadarbībā ar radio, kā kļuvi par labdarības maratona “Dod pieci” seju, kas aizkustināja un iedvesmoja tik daudz cilvēku? Kas tevi pašu visvairāk aizkustināja šajā akcijā?
- Bija mirklis manā dzīvē, kad sapratu, ka man, lai dzīvotu ar prieku un laimīgi, jāmet visu varošās Ivetas maska nost un jālūdz palīdzība. Es zināju, ka tad, kad man atklāja vēzi, daudzi vēlējās man palīdzēt, bet ne es, ne viņi zināja – kā. Palūdzot konkrētu atbalstu manas veselības nodrošināšanai, es iekustināju milzīgu labestības un palīdzības viesuli sev apkārt. Es aizsūtīju e-pastā ziņu radiem, draugiem, paziņām, publicēju arī draugiem “Facebook”, kur drīz vien man palūdza ziņu ielikt publisku - “es zinu, ka mani draugi arī grib Tev palīdzēt”. Ar manu ziņu padalījās 1350 reizes.
Es pat nebiju paskatījusies, kas šogad tradicionālajam labdarības maratonam par tēmu. Kad es nodzinu matus, saņēmu milzum daudz komplimentu, cik drosmīgi es parādos sabiedrībā bez parūkas vai lakatiņa – skaista. Ugunsskolas drošajā vidē (Ugunsskolu dibināja latviete Laura un šveicietis Michels, un tā ir vieta, kur cilvēki gūst praktiskus risinājumus laimīgākai dzīvei un atbalstu – red.) mana skolotāja Laura aicināja uztaisīt brīnišķīgu fotosesiju, kurā attēlotu manu dzīves gaitu šodien – bez matiem un ar skaistu rētu. Uzreiz pieteicās viena no mūsu ugunsdāmām – Baiba Tarziera, kura mani sajuta un ar kuru kopā pilnīgā mierā izbaudījām brīnišķīgu fotosesiju. Fotogrāfes Baibas radītās bildes uzrunāja, iedvesmoja un aizkustināja ļoti daudzus – arī „Dod pieci” reklāmas veidotājus. Tā viņi mani uzrunāja, uzaicināja uz filmēšanos. Es pat nepajautāju, cik vēl pretendentu piedalīsies, bet rezultātā biju es viena. Tad tapa maratona fotogrāfijas, tad stikla studija ar manām bildēm.
Un godīgi – tā patiesi līdz kaulam tas, ka esmu šī labdarības maratona seja, man aizgāja tikai tā atklāšanas dienā, kad Toms Grēviņš tiešraidē mani tā nosauca. Aizkustinošākais ir tas, ka ne tikai es personīgi esmu iepazinusi, kas ir nesavtīga palīdzība, bet visi, kuri bija klātesoši šim labdarības maratonam – katrs palīdz tik, cik viņš var, bet palīdz.
- Daudzi par vēzi negrib publiski runāt, tas ir smagi, arī sabiedrība, iespējams, nav gatava uzklausīt. Godīgi sakot, man arī bija spiediens nerakstīt, lai saudzētu tavus tuviniekus, tēti. Kā tu spēj būt drosmīga un publiski runāt par savu slimību?
- Es pamanīju, ka ik reizi, kad es ar kādu padalos, kas ir ar mani noticis, man kļūst vieglāk, tā kā patukšotu to pilno trauciņu. Gribas jau smaidīt, gribas kustēt un dzīvot. Arvien vairāk. Man ir pieejams milzīgais ugunsmūris, kas mani atbalsta no “ugunsskola.lv”. Un citas sievietes redzēja, kā es eju cauri savam dzīves izaicinājumam – drosmīgi un iedvesmojoši – darot. Es ar savu stāstu iedvesmoju viņas, viņas man pateicās un sāka dzīvot laimīgi. Un tas būtu negodīgi pret daudziem citiem cilvēkiem, kuri mani pazīst – es nolēmu dalīties tālāk.
Un tētis man ir mans dvēseles dimants, kuru vajag spodrināt, nevis saudzēt. Jā, viņš ir vienu reizi jau gājis līdzās vēzim ar manu mammu, tagad ar mani. Un bēdās ģimenes saites nostiprinās. Atveras mīlestības vārti. Tēt, es tevi mīlu! No visas sirds!
Ar dalīšanos es palīdzu citiem – uzlieku viņu dzīvi uz pauzes, lai padomā, ko viņi nedara savā labā, lai būtu laimīgi. Mēs visi esam mirstīgi – agrāk vai vēlāk. Un būtiski ir dzīvot laimīgi šodien – te un tagad.
- Cik lasīju, tad olnīcu vēzi tev atklāja ceturtajā stadijā, tātad īsti sūdzību pirms tam nekādu nebija? Ko tu tagad no savas pieredzes cilvēkiem vari teikt, kādām niansēm tomēr vajadzētu pievērst uzmanību?
- Man vēzis uzsprāga ātri - bija veselības problēmas parādījušās pusgadu pirms diagnozes, taču nebija aizdomu par vēzi. Es iesaku katru gadu taisīt „tehnisko apskati” savam fiziskajam ķermenim tāpat kā auto: pilnu asins ainu, sievietēm veikt dzemdes kakla vēža analīzes, pārbaudīt krūtis. Nodrošināt savu ikdienu ar maksimāli mazu stresa devu, ēst veselīgi, kustēties, domāt pozitīvi, meklēt risinājumus, nevis attaisnojumus, mīlēt sevi, priecāties un iepriecināt citus. Domām ir milzīgs spēks!
Man ir brīnišķīga ģimenes ārste! Es pati ignorēju pirmos simptomus, kas varēja liecināt par vēzi, jo es taču, kā ikviens, esmu pilnīgi vesela. Es biju vislabākajā fiziskajā un garīgajā formā.
- Kā tu tagad ikdienā sadzīvo ar slimību, kā tavi bērni ar to sadzīvo? Noteikti tu aizdomājies arī par mammu!
- Meitas man ir dārgums – viņas redzēja, cik stipra un visu varoša var būt mamma, cik ātrā laikā var nonākt uz operāciju galda, pazaudēt 15 kilogramus, izskatīties pēc mirstoša cilvēka un tomēr atdzimt no jauna. To var izdarīt, tikai daudz strādājot ar sevi – gan ar domām, gan ar enerģijām, gan fiziski. Šodien es sajutu, ka esmu piekususi no sava “pusgada veselības maratona”. Gribas atpūsties, taču nedrīkst, jo balva ir mana dzīvība. Es protu tagad sevi uzlādēt dienai, es zinu, ko man vajag, lai justos labi. Ar slimību sadzīvoju es, bet bērni dzīvo kopā ar mammu, un darām to kvalitatīvi katru dienu – mēs daudz priecājamies, daudz esam kopā ar pozitīvu skatu. Mēs katru dienu skaitām pateicības un sakām sev atzinības, ko labu esam izdarījušas gan citiem, gan sev. Atceroties mammu, es redzu sevi un savas meitas kā patiesi laimīgus cilvēkus. Es nevelku līdzi slimību. Ģenētiku pārbaudīsim, taču slimības pēctecība ir pārtraukta.
- Tev ir arī ideja braukt pie Baikāla šamaņu dziedniekiem uz meditācijām - sakārtot galvu. Tātad tu uzskati, ka svarīgi sakārtot domas, lai slimību aizbaidītu, lai pret to cīnītos?
- Par Baikālu es jau zināju bērnībā, kad man bija seši gadi. Kad par to pirmo reizi uzzināju, bija skaidrs, ka es uz turieni savā mūžā aizbraukšu. Šogad šī informācija atkal atnāca pie manis. Parādījās tuvumā arī cilvēki, kuri nesen bija tur un izbaudīja Baikāla spēku. Jā, domas un iekšējais spēks ir dzīves kvalitātes pamats, uz kā balstīties. Tas piesaista situācijas un iespējas dzīvot tā, kā vēlos. Un es necīnos ar slimību, jo mans ķermenis nav karalauks. Es pieņemu savu slimo daļu, mīlu to un pateicos par mācību, un sadarbībā atvados no tās. Tas arī ir domu spēks.

* * *
Ikviens, kas vēlas palīdzēt Ivetai īstenot sapni aizbraukt uz Baikālu vai vienkārši parunāties, var sazināties e-pastā “iveta.bieza@gmail.com” vai Ivetas “Facebook” profilā.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Dzīvot laimīgi – šodien, te un tagad

Kategorijas