Ziemassvētki Latvijā ar Gruziju sirdī

2016. gada 23. decembris 00:00

3781

“Gaidot ciemos, izlēmu jūs pacienāt ar tradicionālo gruzīnu ēdienu - hinkali,” smaidot saka Indra, rosīdamās pie katla, bet Lasha, ienākot virtuvē, sasveicinās skaidrā latviešu valodā, ko, pēc viņa domām, neesot grūti iemācīties. Viņš lieliski runā ne tikai latviski, bet arī krieviski, zviedriski un, protams, gruzīniski. Arī Indrai gruzīnu valoda problēmas nesagādā, tomēr, lai runātu šajā valodā, vēl esot jāskolojas pie vīra. “Lasha krievu valodu iemācījās manis dēļ. Sākumā zināja pāris vārdus, bet nu runā pat labāk par mani. Vīrs valodas apgūst ļoti ātri,” uzslavē Indra.

Iepazīstas Kiprā pie jūras
““Pieti” ir manu vecāku mājas. Sākumā ar Lashu nebijām domājuši, ka paliksim uz dzīvi Lizumā, jo atbraucām tikai ciemos. Pirms tam gadu nodzīvojām vīra dzimtajā pilsētā Tbilisi, kur piedzima arī mūsu dēls Merabi Lukass. Sapratu, ka Gruzijā es varētu dzīvot vienmēr. Es pati sevi iekšēji uzskatu par gruzīnu meiteni, jo ārēji esmu mazliet līdzīga gruzīnietēm. Esot tur, domāju kā gruzīni, esot Latvijā, domāju kā latviete,” stāsta Indra.
Viņas un Lashas mīlas stāsts sācies Kiprā, uz kurieni Indra pēc mācībām Rīgā frizieru-stilistu skolā devusies kopā ar savu klasesbiedru - labāko draugu. “Tajā pašā ielā, kur Kiprā dzīvoju es, jau kādu laiku bija dzīvojis Lasha. Mēs pirms divpadsmit ar pusi gadiem iepazināmies ļoti skaisti – pie jūras. Man Kiprā beidzās darbs. Par labu strādāšanu darba devējs bija gatavs nopirkt biļeti uz jebkuru pasaules valsti, tikai man bija jāizvēlas. Teicu, ka braukšu uz Gruziju. Viņam tas bija šoks, jo lielākā daļa izvēlējās Ameriku. Biju pirmā un droši vien arī vienīgā, kas izvēlējās Gruziju. Pirms tam ar Lashas vecākiem biju sarunājusies tikai pa telefonu. Viņi bija galvenie iniciatori tam, lai braucam uz Gruziju, jo tolaik jau gaidīju dēlu. Braucu un bažījos, kā viss būs. Lashas vecāki mani uzņēma fantastiski! Viņu ārkārtīgā labestība un viesmīlība bija pārsteidzoša. Nebiju radusi, ka par mani tā rūpējas. Arī latvieši cenšas cits par citu rūpēties un sirsnīgi izturēties pret saviem tuviniekiem, tomēr vīra dzimtenē tas ir daudz izteiktāk. Es iemīlējos Gruzijā, iemīlējos Tbilisi. Visus šos gadus braucam šurpu turpu no Latvijas uz Gruziju,” stāsta Indra. Kad Lashas vecāki pirmo reizi atbraukuši ciemos pie dēla uz Lizumu, viņi nebeiguši brīnīties, kāds visapkārt plašums! “Mana vīramāte Lizumā jūtas kā mājās. Viņas ciemošanās laikā es, savukārt, jūtos gluži kā princese,” smejas Indra. Viņa ar sajūsmu stāsta par gruzīnu dziedāšanas tradīcijām, ciešajām dzimtas saiknēm.

Meži vien un nav žoga
Toties Lasha, būdams pilsētas puisis, pirmo reizi braukdams uz Indras dzimto pagastu, bijis nobijies. Izkāpdams no lidmašīnas Rīgas lidostā, viņš nebeidzis brīnīties, ka visapkārt tālumā redzami meži. Arī vēlāk, no Rīgas braucot uz Gulbeni, vairākkārt jautājis: “Kur mēs braucam? Tikai arvien vairāk mežā un mežā!” Lasha sākumā bijis neizpratnē arī par to, kāpēc visapkārt “Pietu” īpašumam nav žoga. Viņaprāt, pat ja ap māju būtu piecdesmit hektāri zemes, tie būtu jāiežogo, jo Gruzijā tā notiek.
Abiem diemžēl nācies pārdzīvot arī dažādo cilvēku attieksmi, jo ne visiem bijis viegli pieņemt citas tautas pārstāvi. “Varat iedomāties, kā mums veicās ar darba meklēšanu! Lasha gāja pie uzņēmējiem, kuri, protams, viņu nepazina, skatījās ar aizdomām uz ārzemnieku. Bez tam Latvijā ir arī tāda tendence -, ja kaut kur kļūdās latvietis, tad nekas, ja citas tautības pārstāvis, tad uz to raugās citādāk. Beidzot vīrs saņēma darba piedāvājumu SIA “Dimdiņi”. Es strādāju “Skrīveru saldumu” Lizuma filiālē,” stāsta Indra.
“Kaut rīt būtu gatavs kopā ar ģimeni braukt uz Gruziju. Kad šī diena pienāks, nezinu. Man pietrūkst visa tā, ar ko kopā esmu izaudzis,” bilst Lasha. “Ja es vēl labāk prastu gruzīnu valodu, labprāt tur mācītos skolā,” piebalso Merabi Lukass, kurš prot arī krievu, angļu un zviedru valodu.
Arī Indra nenoliedz, ka būtu gatava kopā ar vīru pārcelties uz dzīvi Gruzijā. “Mēs uzskatām, ka Latvijā nav sakārtoti daudzi jautājumi, bet Gruzijā šī nesakārtotība ir vairākkārt lielāka. Gruzijā cilvēki ir pieraduši tā, ka strādā vasarā dažus mēnešus - tajos iespējams nopelnīt tik daudz, lai ar to varētu iztikt visu atlikušo gadu, lai uzturētu savu ģimeni un arī vēl palīdzētu bērnu ģimenēm. Arī Lashas vecāki tā dzīvo,” stāsta Indra.

Eglīti aizstāj ar priedīti
Lashas dzimtenē Ziemassvētkus neviens nesvin, toties gadu mija ir svētki ar vērienu. “Jaunais gads tiek sagaidīts mājās, bet pēc pusnakts cilvēki dodas ciemos cits pie cita no mājas uz māju. Visu nakti staigājam. Visur esam gaidīti. Skan dziesmas. Ziemā Tbilisi sniegs ir ļoti liels retums, bet svētku svinēšanai tas netraucē. Tiesa, eglītēm pie mums ir pasakaina cena, jo Gruzijā svētku eglīšu vietā visbiežāk tiek izrotātas priedītes, kuru tur ir vairāk. Gruzijā 14.janvārī tiek svinēts arī vecais jaunais gads,” stāsta Lasha.
Viņa dzimtenē svētkos tiek klāts arī bagātīgs mielasta galds. Izrādās, ka Lasham no latviešu ēdieniem vislabāk garšo aukstā zupa un cūkgaļas karbonāde. Tiesa, šajā laikā aukstās zupas nebūs, bet par karbonādi Indra sola padomāt. Lasha ar labiem vārdiem vērtē sievas prasmi gatavot gruzīnu ēdienus, piemēram, hinkali, hačapuri, kas ir mīklā tīts gruzīnu siers, un dolmu, kas ir mums labi zināmie kāpostu tīteņi, tikai vīnogu lapās. Tiek gatavots arī gruzīnu iecienītais šašliks, kas iepriekš netiek marinēts, tikai apkaisīts ar sāli un pipariem. Protams, ir sarūpētas arī dāvanas.

Dāvina māju vai mašīnu
Tās nebūs tādas, kādas mēdz būt Gruzijā, kur, piemēram, stingri tiek ievērotas tradīcijas - cik ģimenē dēlu, tik mājvietu viņiem sarūpē vecāki. Arī Lasham ir savs dzīvoklis, viņa otram brālim ar ģimeni – māja. Tikai jaunākais brālis vēl dzīvo pie vecākiem. Lasha stāsta, ka viņam četrpadsmit gadu jubilejā tēva draugs uzdāvinājis vieglo automašīnu. “Gruzīni ir ļoti lepni, ja pirmais mazbērns ir puika. Viņi lepojas ar Merabi Lukasu. Dēlam ļoti patīk futbols. Ja vien Gulbene būtu tuvāk, vestu viņu uz treniņiem,” prāto Indra.
Lasha piebilst, ka dēls futbola mīlestību pārmantojis no viņa, vectēva un onkuļiem, kuri arī spēlē futbolu. Savukārt Marika nolēmusi dienās kļūt par dizaineri, jo viņai ļoti patīk zīmēt, tāpēc viņa apmeklē Gulbenes mākslas skolas Lizuma filiāli. Mājās bijusi sarīkota pat Marikas zīmējumu izstāde. “Zīmēju to, ko redzu,” saka Marika.
Interesanti, ka Merabi Lukasam un Marikai abiem vienā dienā - 17.novembrī - ir dzimšanas dienas. Jubileju ballītes, kas arī tiek rīkotas vienā dienā, norisinoties katram savā istabā kopā ar saviem draugiem. “Tāpēc jau mājās nācās veikt telpu pārdali. Labi, ka Lasha tiek galā ar visiem pārbūves darbiem,” smejas Indra.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ziemassvētki Latvijā ar Gruziju sirdī

Kategorijas