Kur tu esi, Salatēti, Salatēti...

Malda Ilgaža, Gatis Bogdanovs, Tamāra Ulase

2016. gada 23. decembris 00:00

134

Mācījos Blomes pamatskolas 8.klasē. Mana dziedāšanas skolotāja bija izdomājusi, ka es varētu saposties Salatēva tērpā un iepriecināt viņas radu bērnus. Satraukta stūķēju mugurā Salatēva mēteli, ko būtu varējusi aptīt vismaz divkārt sev apkārt, tāpēc zem tā apaļīguma ieguvei nācās pavilkt aitādas puskažoku. Vīrieša kājai domātajos velteņos mans 34. kājas izmērs pazuda kā bezdibenī. Ar lielu rūpību pielaikoju garo pakulu bārdu, prātojot - varbūt to vajadzētu piešūt vai piespraust pie cepures malām. Degunu rotāja vēl viens deguns, savienots ar tukšiem briļļu rāmjiem. Uzmetu plecos maisu ar dāvanām un, domājot, kā nepazaudēt velteņus, steidzos no Blomes muižas cauri parciņam uz norādīto svinību vietu. “Tikai nevienu nesastapt ceļā!” Atlika tā nodomāt, kad ieraudzīju, ka no labās puses pa ceļu tuvojas trīs puiši. “Skat, skat, reku Salavecis jož! Kas i’, ķeram ciet, paskatīsimies, kas šim tai maisā!” To izdzirdot, jozu vēl ātrāk, lādēdama milzīgos velteņus. Tik tikko spēdama ievilkt elpu, sasniedzu mājas durvis, kur jau tiku gaidīta. Tiku apsēdināta uz krēsla pie eglītes, mazuļu vecāki un vecvecāki smaidīja, bet es – nesmaidīju, jo jau pēc pirmās pieliekšanās pie maisa, lai izņemtu saldumu paku, sākās nedienas ar pakulu bārdu. Bārda aptinās ap spieķa apaļo galu, un, tiklīdz atliecos no maisa, spieķis karājās bārdā, kas ar katru reizi zaudēja savu biezumu. Maiss tukšojās, bārda pinās, es svīdu, nespēdama sagaidīt, kad viss beigsies. Misiju beigusi, teciņiem metos laukā no istabas, neatcerēdamās, ko visiem novēlēju. Tomēr par algu – lielu saldumu tūti – biju priecīga. Pirmā debija bija beigusies.

- Malda Ilgaža

Kas viņš ir? Grūti pateikt. Bet visi mēs zinām, ka viņš ir, ka viņu visi mīl. Par viņa mājvietu domas dalās. Taču reālajā pasaulē viņš dzīvo mūsu prātos un sirdīs un ienes prieka sajūtu katrā mājā un katrā vietā, kur ierodas. Personīgi es viņu iemīlēju kopš pirmās reizes, kad satiku, un jau pēc dažiem gadiem sapratu, ka nevar tikai ņemt, bet vajag arī dot. Tāpēc, vēl diezgan jauns būdams, izmēģināju smago dāvanu dalītāja nastu. Tiesa, tad vēl es biju Salavecītis un man neveicās ar Sniegbaltītes meklēšanu, jo omi, kura piekrita pildīt indiāņu ciltsmātes lomu cīņās ar kovbojiem, pierunāt kļūt par Sniegbaltīti man tā arī neizdevās. Taču ar dāvanu sagādi man gāja labi un elfu un rūķu palīdzība man nebūt nebija vajadzīga. Mantas, kuras tobrīd nebija aktuālas, un dažas bārkstainas konfektes no eglītes zariem ātri piepildīja dāvanu maisu. Mājiniekiem droši varēja dāvāt visu, kas atradās maisā, jo nedaudz vēlāk mantas brīnumainā kārtā jau bija atgriezušās savās ierastajās vietās. Tā, gadiem ejot, no Salaveča es izaugu līdz Ziemassvētku vecītim un sapratu, ka būt par viņu ir nevis dzīvesveids, bet smags darbs. Sviedri līst, kad jātur dejās līdzi mazajiem ķipariem, jāatrod pareizie vārdi, lai bailīgākie pietuvotos izstieptas rokas attālumā, un pat jācīnās ar ķēdē piesietu Bāskervila suni, kurš par katru cenu tev cenšas no rokām izraut dāvanu maisu. Taču tas viss aizmirstas, kad dzirdi, kā smejas mazākie, kā smaida lielākie un kā kāda meitene mammai ausī čukst: “Mammīt, beidzot pie manis ir atnācis īstais Salavecis!”

- Gatis Bogdanovs

Kārtējo reizi pārcilājot vecās fotogrāfijas, atmiņā nāk tas laiks, kad auga mani bērni. Tas bija laiks, kad gatavošanās eglītes svētkiem mūsmājās bija kaut kas īpašs. Bijām nodarbināti ar istabu rotāšanu, kas finālā pārvērtās par pasakaini baltu ainavu ar goda vietā izpušķotu egli visā augumā. No griestiem uz leju virpuļoja sniegs, ko čaklās rociņas veidoja no vates piciņām un no balta papīra izgrieztām sniegpārsliņām. Redakcijai bija tradīcija, ka bērniem dāvanas dalīja Salatētis, kurš devās pie katra uz mājām. Toreiz mēs dzīvojām Stāmerienā. Svētku vakarā katrs troksnis aiz loga vai durvīm lika saausīties: Salatētis nāk! Un tad viņš nāca – zilā garā tērpā, baltu bārdu un ar brillēm uz sarkana deguna, galvā uzstūmis spīguļojošu cepuri. Salatētis tika vedināts uz svētkiem saposto istabu pie krāšņās egles, kur tika skandināti dzejolīši. Salatētis ar saldumu tūtām neskopojās. Jau pirms tam bija norunāts, ka nedrīkst aizmirst pacienāt arī Salatēti. Tajā brīdī, kad pastiepu večukam kūpošu kafijas tasi, atskanēja izmisis sauciens: “Nē! Viņš taču izkusīs!” Citreiz piedāvājumu iedzert kaut ko stiprāku siltumam arī pārrāva bērnu izbrīns: “Vai tad Salavecīši dzer?” Bērni bija tie, kas neļāva pasakā iejaukties realitātei. Ja tā ir pasaka, tad tādai tai ir jābūt līdz galam!
- Tamāra Ulase

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kur tu esi, Salatēti, Salatēti...

Kategorijas