Kāzu jubileju svin 31.decembrī

2016. gada 30. decembris 00:00

2141

Katru gadu 31.decembris gulbeniešiem Verai un Jurim Mikiem ir īpaša un neaizmirstama diena, jo pirms piecdesmit gadiem viņi šajā dienā apliecināja savu mīlestību viens otram. Kā viena diena ir pagājuši gadi, tāpēc šis Vecgada vakars Verai un Jurim ir zelta apvīts, jo viņi svin savas Zelta kāzas. Par mīlestību ne viens, ne otrs daudz nerunā. To apliecina savstarpēja sapratne, spēja vienam otru uzklausīt un atbalstīt dažādos dzīves mirkļos, kā arī kopā nodzīvotie gadi. “31.decembris mums tiešām ir īpašs datums, lai gan kā zeltkāznieki šogad tikām godināti jau krietni agrāk kopā ar citām novada ģimenēm,” saka Vera.

Viss sākas ar pirmo deju
“Abi esam Gulbenes novada cilvēki, kuriem bija lemts vienam otru satikt augstskolā – Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Studēju hidromeliorāciju, lai gan gribēju kļūt par ārstu, jo manas mammas uzvārds bija Kalnbērza. Vectēvs ar daktera Kalnbērza tēvu bija brālēni. Abi ar tēvu aizbraucām uz Rīgu, jo gribēju stāties augstskolā, bet nebija, kur dzīvot. Mana tante bilda, ka Jelgavā ir atvērtas studentu kopmītnes, lai stājos Lauksaimniecības akadēmijas meliorācijas fakultātē, jo meliorācijai būs nākotne, darba arī nekad netrūks. Studēju ceturtajā kursā, kad akadēmijā iestājās arī Vera. Sākumā kopmītnēs vienā istabā dzīvojām četrpadsmit studenti,” atceras Juris.
Savukārt Vera akadēmijā izraudzījusies Pārtikas rūpniecības tehnoloģijas fakultāti, lai saņemtu diplomu, kurā rakstīts, ka viņa ir inženiere-tehnoloģe. “Biju jauna, gāju uz studentu ballēm, tur arī iepazinos ar Juri. Viņš mani uzlūdza uz deju. Pirmajai dejai sekoja nākamās. Juris beidza studijas un tika iesaukts karadienestā. Man nekas cits neatlika, kā gaidīt viņu mājās,” stāsta Vera, bet Juris apliecina, ka godīgi esot gaidījusi. “Tajā laikā tika pieņemts likums, ka studentiem jādien tikai gads, tāpēc ne Vera, ne mani vecāki nezināja, ka esmu atgriezies. Nolēmu, ka jābrauc uz Jelgavu, lai pārliecinātos, kā tiek turēts man dotais gaidīšanas solījums. Aizbraucu. Aizgāju uz kopmītnes istabu. Tur man stāsta, ka Vera jau kāpj vilcienā, lai brauktu uz Ieriķiem. Metos uz vilcienu. Vienā no vagoniem ieraudzīju,” smejas Juris. “Abas ar draudzeni skatījāmies fotogrāfijas, gaidot vilciena atiešanu. Ieraugot Juri, man šķita, it kā sniegs būtu uzkritis uz galvas. Nespēju ticēt savām acīm! Domāju, ka viņš man rēgojas. Pārsteigums bija ārkārtīgi liels. Protams, abi paspējām izkāpt no vilciena, kamēr tas vēl nebija sācis kustēties. Kāda vairs braukšana uz Ieriķiem,” papildina Vera. Viņa ļoti augstu vienmēr ir vērtējusi vīra precizitāti un neprasmi melot. “Pie meliem vīru nekad piecdesmit gadu kopdzīves laikā neesmu pieķērusi. Ģimenē tas ir ļoti būtiski,” uzliela Vera.

Kāzas svin Gulbenē
Juris bieži kopā ar Veru rosījies studentu kopmītņu virtuvē, tāpēc aizvien biežāk abu sarunās izskanējis vārds “kāzas”. Veras un Jura vecāki neiebilduši viena un otra izvēlei. “Ko tad vecāki varēja iebilst? Viņiem sava, mums sava dzīve. Norunājām, kāzas gan svinēsim Gulbenē manu vecāku mājās. Aizgājām uz Gulbenes dzimtsarakstu nodaļu, kas tolaik atradās Rīgas un Bērzu ielas stūrī, lai pieteiktos laulības reģistrācijai. Ceremonijai tika piedāvāts 31.decembris. Mēs to pieņēmām. Verai bija balta kleita un plīvurs. Man viņa šķita par visiem visskaistākā!” vērtē Juris. Arī pēc pusgadsimta viņš dzīvesbiedrei velta šo pašu komplimentu. “Kā viens gads, tā arī mūsu kopdzīvei viens gads klāt. Tā vienmēr, ja ne sakām, tad nodomājam Vecgada vakarā,” piebilst Vera. Juris dzīvesbiedri nav lutinājis ar lieliem ziedu klēpjiem un dārgām dāvanām, bet noteikti piepildījis viņas lielāko vēlēšanos. “Es vienmēr gribēju, lai mums pašiem būtu sava māja. Juris sākumā turējās pretī manai iegribai, līdz tomēr paklausīja. Tā nu dzīvojam savā mājā Dzelzceļa ielā. Juris visu te pārbūvēja,” stāsta Vera.
“Mēs visu mūžu abi esam daudz strādājuši, tāpēc arī tagad dienas dīkā nevadām. Māja ir jākurina. Apkures katlam malka jāpiegādā. Sieva atbild par mājas sakopšanu un ēst gatavošanu. Pie mājas mums ir mazliet zemes, Ūdensvada ielā ir neliels dārzs, Kalnienā arī hektārs zemes un neliela vasaras māja. Nu jau vairs tik strauji savās darbībās neesam, kā tas bija jaunībā,” atzīst saimnieks un atceras to laiku, kad pēc augstskolas sācis strādā Gulbenes meliorācijas pārvaldē. Tad darba ceļš aizvedis uz Stariem. Vēlāk izveidots arī savs uzņēmums SIA “Būve 92 M”, kurā pēdējos gados strādājusi arī Vera.
Beidzot augstskolu, lai būtu kopā ar vīru, Vera, stājoties akadēmijas valsts sadales komisijas priekšā, ar parakstu apliecinājusi, ka trīs obligātos darba gadus aizvadīs Gulbenē patērētāju biedrības maizes kombinātā kā tehniskā vadītāja. “Viegli šie gadi nebija, jo liela nozīme, ar kādiem cilvēkiem kopā jāstrādā. Tiku izraudzīta pat par maizes kombināta direktori. Piedalījos kombināta rekonstrukcijā. Pēc trīs gadiem piedzima vecākā meita Ilze un man sākās pavisam citi pienākumi,” stāsta Vera.
“Meitas sievai ir dārgākas par mani,” joko Juris. “Mums bērni ir ļoti nozīmīgi, lai gan meitas savulaik pukojās, ka pārāk radinām viņas pie darba. Visu vienmēr darījām kopā - gan strādājām, gan atpūtāmies. Meitas mums ir ļoti patstāvīgas.” Vera neslēpj prieku arī par mazbērniem, kuri esot pat mīļāki par pašu bērniem. Abi atzīst, ka pasaule kļuvusi maza, jo nedaudz vairāk kā divās stundās no Gulbenes var aizbraukt apciemot meitu Ilzi Rīgā, bet no Rīgas tāds pats laiks jāpavada lidmašīnā, lai aizlidotu pie meitas Daces uz Londonu. Tomēr domas ir nesalīdzināmi ātrākas. Tās pie saviem mīļajiem aizved katru vakaru.

Par Miku ģimeni

◆ Vera Mika dzimusi 1944.gada 2.augustā Rankas pagastā.
Juris Miks dzimis 1940.gada 13.aprīlī Gulbenē.
◆ Abi studējuši Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā.
◆ 1966.gada 31.decembrī Gulbenes dzimtsarakstu nodaļā reģistrējuši laulību.
◆ Meita Ilze strādā par ģimenes ārsti Rīgā, meita Dace strādā uzņēmumā “Thomson Reuters” Londonā.
◆ Abi ir vecvecāki 13 gadus vecajam Mārtiņam un 2 gadus vecajai Elenai.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kāzu jubileju svin 31.decembrī

Kategorijas