“Māliņos” dzīvo laimīgas vistas

2017. gada 3. janvāris 00:00

4035

Kad, likvidējoties kolhozam “Spars”, Viesturs atguvis sava vectēva zemi – 13 hektārus, viņš kopā ar dzīvesbiedri apsvēris, ar kādu lauku biznesu nodarboties. Protams, lielākā daļa no pašu izaudzētā paliek pašpatēriņam, bet ceļu uz “Māliņiem”, kas atrodas ceļā starp Velēnu un Lizumu, ielāgojuši draugi, paziņas, kaimiņi un cilvēki pat no Rīgas. “Žēl, ka tagad Gulbenē neviens vairs neorganizē tiešo tirdzniecību, tad arī mēs noteikti turpinātu tajā darboties,” prāto Lienīte, kura vienmēr ir uzskatījusi, ka cilvēkiem, kuri dzīvo laukos, uz pagastu ar pastieptu roku gan nevajadzētu iet, jo daudz ko var izaudzēt paši. Ir tikai jāgrib strādāt. Pirms trīs gadiem, kad Lienītei nebijis darba, viņa cītīgi strādājusi savā saimniecībā, bet Viesturs piestrādājis SIA “Dimdiņi”, lai papildus vēl kaut ko nopelnītu. Šobrīd Lienīte radusi darba iespējas Lizuma pirmsskolas izglītības iestādē. “Kas lai zina, cik ilgi būs šī iespējas, bet katru mēnesi, saņemot darba algu, ir gan drošības sajūta, gan finansiāls atspaids,” viņa atzīst.
Lēmums par vistkopību ģimenē tika pieņemts tad, kad Lienītei nācās pārciest smagu operāciju, kā arī šinī jomā viņai jau bijusi pieredze. Lai gan saimniecībā šodien ir gan cūkas, gan kazas un truši, tomēr ar vistām tikt galā ir salīdzinoši vieglāk. Savulaik saimniecībā turētas arī govis un aitas. “Mums bija vairāk nekā 200 vistas, bet šobrīd putnu skaits ir krietni mazāks. Bija arī tītari un pīles, bet tos likvidējām. Var jau būt, ka atgriezīsimies pie pīļu audzēšanas. Tītara un pīles gaļa maksā dārgi, šie putni ir arī smagi. Cilvēkiem ne vienmēr ir finansiāli iespējams tos nopirkt, jo vienā cenā – seši eiro kilogramā – ir gan tītars, gan pīle, gan prāvs broilers. Pirms svētkiem tītara un pīles gaļu vedām radiem,” stāsta Lienīte.
Bet Viesturam vārdi paši laužas pāri lūpām, lai atklātu, viņaprāt, lielāko problēmu. “Manuprāt, Pārtikas un veterinārais dienests ir kļuvis pārāk bargs. Mums radās konflikts par jauno novietni. Mazajām piemājas saimniecībām jau vairs nav iespējams tikt galā ar visām prasībām. Pat uz Rīgu tiku zvanījis, lai rastu skaidrību. Pagaidām šī institūcija sagādā vislielākās galvas sāpes. Āfrikas cūku mēris savu jau ir paveicis, sāksies putnu gripa, un atkal nezināsim, kā ar visu tikt galā. Nav iespējams normāli strādāt. Arī ceļu policists, apturot autobraucēju uz ceļa, vispirms normāli aprunājas, nevis uzreiz uzliek sodu,” dusmojas saimnieks.

Vistām piedāvā veselīgu ēdienkarti
Lai izaudzētu broileru, kas sver četrus piecus kilogramus, ir vajadzīgi vismaz pieci mēneši, nevis trīs, kā tas ir lielajās putnu audzētavās. “Tur jau tos “izdzen”. Mēs savus cāļus un vistas barojam ar barību, kas izaudzēta pašu saimniecībā. Tie ir ekoloģiski audzēti graudi, kartupeļi, bietes, kāposti, āboli, auzas, burkāni, ķirbji, kas šogad bija īpaši lieli. Vistām nekad netiek noteikta norma - ēd, cik pašas vēlas. Protams, vistām dodam arī vitamīnus. Ziemā mums olu gandrīz nav. Paši smejamies, ka vistām atvaļinājuma laiks iestājies. Agrāk pa ziemu vistas turējām kūtī, bet tagad to darīt nav atļauts - tiksim sodīti. Tāpēc vīrs ir iecerējis būvēt atsevišķu novietni tikai mājputniem. Tad varēsim turēt krietni vairāk vistu. Pagaidām cīnāmies ar vanagiem, kas īpaši tīko pēc cāļiem, bet tagad arī vistas ir cieņā. Esot kļuvuši pārāk bezkaunīgi. Īpaši miglainā laikā. Visādi mēģinām vistas no tiem pasargāt. Visapkārt salikām biedēkļus, bet vanagus tie neatbaida. Labi, ka mūsu suns Ringo nesen vienu vanagu pieveica,” stāsta Lienīte.
Viesturs piebilst, ka putnu gaļas un olu cienītājiem esot būtiski redzēt, kāda ir tā saimniecība, kur šie produkti iegūti. “Paziņas atbrauc, paskatās, ar ko barojam putnus, pagaršo olas, gaļu. Ja patīk, tad sadarbojas ar mums.” Saimnieki atzīst, ka paši gan esot olas mazliet atēdušies. “Mums ir dažādas vistu šķirnes, bet to dētās olas gan ne ar ko neatšķiras. Tiesa, ar veikalā nopērkamajām gan - kā diena pret nakti. Ja visu šķirņu vistas ēd ekoloģisku barību, tad nemaz nav vajadzīgs, lai vista dētu zilganas olas. Arī brūnajām un baltajām olām nav nekādas vainas,” uzskata saimniece. Viņai visgrūtāk esot pārdzīvot to laiku, kad vīrs dodas kaut putnus, tāpēc, cik vien iespējams, Lienīte uz tiem raugās kā uz finansiālo atbalstu.

Inkubators cāļu ieguvi padara lētāku
Pirms septiņiem gadiem saimniecība iegādājusies arī inkubatoru, kurā vienā reizē ir iespējams ievietot 90 olas cāļu ieguvei. Nekad nav tā, ka tiek iegūti arī 90 cāļi, tomēr savs inkubators cāļu ieguvi padara krietni lētāku. Vienīgā problēma - ja negaidot tiek pārtraukta elektroenerģijas padeve. Tā noticis aizpagājušajā gadā. “Zvanījām uz Rīgu, meklējām strāvas pārveidotāju, darbinājām akumulatoru, tomēr trešā daļa olu jau bija beigtas. Iegādājāmies arī ovoskopu. Tā ir ierīce, kas ļauj ieskatīties olas iekšienē, lai redzētu, kā norit perēšanas process. Tomēr kāda jēgai šai ierīcei, ja ola, lai to caurskatītu, ir jāizņem no inkubatora! Ola var paspēt atdzist. Noteiktas temperatūras uzturēšanai inkubatorā ir ļoti liela nozīme. Esam cāļus arī pirkuši, bet nav garantijas, ka visi izdzīvos. Nopirkām broileru cāļus. Visi nomira,” sūrojas Lienīte.
Kad vistas pabarotas, saimnieki gādā arī par 20 trušiem un astoņām kazām, kas tiek turētas piena ieguvei. Pieprasīta esot arī trušu gaļa. Iespējams, arī trušu skaits nākotnē varētu tikt palielināts, jo piemājas saimniecībai tā ir piemērota nodarbe. “Mums ir pašiem sava lauksaimniecības tehnika, tāpēc barības sagāde problēmas neradīs,” piebilst Viesturs, kurš savulaik ar šo tehniku palīdzējis arī kaimiņiem apstrādāt tīrumus, bet ar katru gadu pieprasījums sarucis arvien vairāk.

Fakti
◆ Vistām un tītariem nepatīk mitrums.
◆ Aktīvais olu dēšanas periods sākas februārī un martā.
◆ Saimniecībā gada laikā iegūst vairākus tūkstošus vistu olu.
◆ Pasaulē ir 250 vistu šķirnes.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

“Māliņos” dzīvo laimīgas vistas

Kategorijas