Piparkūkas

2017. gada 3. janvāris 00:00

Vecais gads bija saraucies tik īsiņš, ka prātā nāca paruna, ka suns nu ir pārkāpts un jāpārkāpj vairs tikai aste – pēdējās vecā gada dienas. Jānim, vienam mājās esot, radās doma šo gada astīti izdaiļot tā, lai prieks un taustāms labums. Sieva Aina bija devusies apsveikt draudzeni dzimšanas dienā, bet bērni jau gadiem dzīvoja paši savu dzīvi. Vienatne urdīja uz apcerīgām domām par cilvēka esības prieku un dzīves smeķi. Vai tas neraksturoja viņa tā saukto pusmūža krīzi? Pārdomās bija ielauzies tāds kā sentiments.
Jānim humora nekad nebija trūcis, un šodien viņa ēverģēlības vērtās kulinārijas virzienā. Bērni solījās ciemoties Vecgada vakarā, un vajadzēja izdomāt pārsteigumu un atrast dāvanas, ko zem egles likt. Vienmēr viņu ģimenes dāvanas bija pašu rokām darinātas. Sacept svētkiem raksturīgos speķa pīrāgus parasti bija Ainas pasākums, bet Jānis tad bija speķīša un sīpolu griezējs, krāsns kurinātājs un uzraugs. Piparkūkas! Par tām vēl nebija padomāts, un viņš tās pats izceps! Sieva, mājās pārbraukusi, arī brīnīsies. Piedevām tādas, kas veikalos nav dabūjamas - ar vēlējumu vārdiem. Piparkūku mīklas veikalā - grēdu grēdām, var pievienot piedevas no sava recepšu krājuma un cept. Viņš ceps tās medainās, kuru garša, likās, mutē jūtama kopš paša bērnības. Kuram gan nesmēķēs piparkūkas! Sacīts - darīts!
Drīz kārotā mīkla bija mājās, un darba - pilnas rokas. Medus padarīja mīklu valcīgu un smaržīgu. Taču piparkūku formiņu komplekts un mīklas rullis bija kā akā iekrituši. Kur Aina tos iegrūdusi? Izvandījis visas iespējamās vietas un neko neatradis, Jānis lietai piegāja racionāli: kā nav, to kārtīgs saimnieks pats var uzmeistarot! Garāžā mētājās bez pielietojuma šai lietai noderīga paresna nerūsoša tērauda caurule, un nepagāja ne stunda: ar fleksi vienu galu caurulei nost vajadzīgā garumā, un mīklas rullim līdzīgā ietaise bija gatava - apviļā miltos un rullē! Piparkūkām iecerētās formas galu galā varēja izgriezt ar spica gala nazi, vispirms izveidojot vēlamo piegrieztni no cepamā papīra. Domāts - darīts: mīkla rullējās ideāli, un drīz tapa arī mīlīga sirsniņa, tad eglīte, rūķa figūra, zvaigzne, izcila gaiļa galva. Jānis tā bija aizrāvies ar jaunradi, ka nepamanīja krēslu logā. Viss sanāca pietiekami labi: pa piecām piparkūkām no katra veida. Kad krāsnī temperatūra jau sasniedza 200 grādus, apsmērējis cepumus, lai tie veselīgi spīdētu, ar sakultu olu, viņš uz panna uzšāva eļļas šļuku un sakārtoja piparkūku figūras līdzenās rindās: skaisti! Caur elektriskās plīts durtiņām saimnieks vēroja cepšanas procesu: eļļa apņēma figūras bagātīgi, un drīz bija skaidrs, ka tās ir par daudz. Pēkšņi smaržīgi dūmi šāvās kā mākonis pa visām plīts durtiņu spraugām, un tad uzliesmoja visa panna kā svētku salūts. Kodīgos dūmus nācās ilgi caur durvīm un atvērto virtuves kaplogu vēdināt. Pirmais cepiens sunim! Padoties neveiksmei nebija Jāņa dabā. Izdarīt to, kas reizi jau izmēģināts un cepienu atkārtot, likās tīrais nieks. Taču ne saukta, ne aicināta Jāni iztraucēja kaimiņiene Vija - pēc sava ģimenes statusa jau vecmāmiņa no pretējās mājas. Viņa laikam to dūmošanu bija pamanījusi pa savas mājas logu.
- Nācu raudzīt, kas Ainai piededzis, un atnest aizņemtās lietas. Re! Mīklas rullis un formiņas! Es jau vakar veselu lēveni piparkūku sacepu. Kur tad Aina?
- Aizbrauca pie draudzenes ciemos! - Jānis atburkšķēja.
Tā tikai viņam trūka! Drīz visa pasaule zinās, kādi dūmi kādā ķēķī izcēlušies. Ieliks vēl ziņu feisbukā un izblamēs piparkūku negadījumu visā plašajā pasaulē.
- Nesaki par piparkūku ķibeli neko! Es tev palīdzēšu, un ne suns neries! Neteiksim arī Ainai neko! Ja negribi teikt, ka es piepalīdzēju, saki, ka pats cepi. Tomēr tās cepšanas un šmorēšanas labāk lai paliek tikai sieviešu darīšanas. Vai nu šī arī tev tā visu kā uz paplātes izliek - kur bijusi, ko darījusi, kas nav sanācis un kas nogājis pavisam greizi. Ir jau riskanti, ka pati ar automašīnu vandās pa pasauli. Tas nav sieviešu prātam! Iznāks tāpat kā tev ar tām piparkūkām: viens, divi – un mašīna grāvī. Katram jādara savs: mēs, sievas, - pie pannām, veči - pie dzelžiem!
Tad viņa vēl apsmaidīja Jāņa pielāgoto mīklas rulli:
- Uzreiz redzams, ka tev ar dzelžiem nu riktīga vīra ķēriens. Ne katrs izdomātu.
Un Vija ar īstas profesionāles ķērienu rullēja mīklu, bagātīgi kaisīdama miltus, ka putēja vien. Tika liktas lietā atnestās piparkūku formītes. Jāņa izgrieztās un paša uzmodelētās piparkūku piegrieztnes kā nekam nederīgas papīra strēmeles lidinājās pa galdu. “Tā nu sabruka mana ideja! Iecerētās piparkūku eglītes, gaiļa sekstes - paša mājas saimnieka zīmētas figūriņas – viss bez uzmanības! Radošā doma vējā! Tagad tikai piparkūku cepšanas zelta standarts. Kā gan visu viņa ieceri spēj izbojāt profesionāla saimniece - kaimiņiene Vija!” Jānis pie sevis pukojās un atgāja no visa piparkūku tapšanas procesa malā. Tā tikai trūka, lai arī viņš, sievas priekšautu apsējis, ietu palīgā. Sadomāsies vēl nezin ko! Tagad Vija rīkojās pa Jāņa virtuvi kā īstenā saimniece. Kad sacepto piparkūku kalns bija skaisti sakārtots Ainas klūgu groziņā un pārsegts ar tautisku dvieli, Jānim nekas cits neatlika, kā aicināt brīvprātīgo palīdzi pie kafijas tases nogaršot veikumu un uzturēt sarunu par šo un to, kas iešāvās prātā, cerot, ka Vija drīzāk steigsies projām. “Vai tad kaimiņienei, kura sevi iztēlojās tādu kā eņģeli, mājās vairs nekas nebija darāms? Ilgi ciemiņi nav labi!” Jānis turpināja gluži saīdzis savu iekšējo monologu, par kuru kaimiņienei, protams, nebija ne jausmas.
Omulīga viņa runāja un runāja, sprieda un argumentēja Jāņa skopās atbilžu druskas. Tad stāstīja, ko darot pašas bērni un mazbērni, ko pasākšot Vecgadā, un tā tukšā muldēšana, kā to atkal pie sevis nosauca Jānis, ilga labu pusstundu, kamēr beidzot, mašīnas prožektoru ugunis žilbinādama, mājās pārradās Aina un, virtuvē ienākusi, ar neslēptu izbrīnu raudzījās uz to idilli, ko, viņasprāt, bija pamanījusi. Vija, neko vairāk par labvakaru nepateikusi, novēlēdama jaukus svētkus, naski steidzās projām, un tas sievas acīs varēja likties pavisam aizdomīgi.
Jānis manīja, ka kaut kas ciemos vai ceļā laikam arī Ainai nogājis greizi. Vīrs viņu tik labi pazina, ka galvu varētu likt ķīlā - tā nebija tikai muļķīga greizsirdība un nogurums, kas krita acīs. Jānis nojauta, ka arī sievai kaut kas nebija izdevies tā, kā cerēts. Nervozām kustībām, ne vārda nerunājot, no grīdas saslaucījusi piebirušos miltus, izmazgājusi izlietnē saliktos traukus, Aina beidzot apsēdās vīram blakus. Jānis noprata, ka sievai ir ko teikt. Maiga apiešanās varēja līdzēt labāk nekā vārdi. Bija taču sievai kāds kreņķis! Aplicis roku ap viņas pleciem, Jānis maigi pabužināja Ainas matus un ieskatījās tik pazīstamajā sejā: tur viņš vienmēr spēja saskatīt to, ko varēja slēpt vārdi. Tiešām maigums iedarbojās un atskanēja pēkšņa atzīšanās:
- Jāni, es iebuktēju mūsu mašīnu! Nav nekas liels, bet jūtos tik nelāgi. Kāpēc gan es braucu viena! Nedusmojies! Tu taču salabosi? - Vija nočukstēja, atsaucoties vīra glāstam.
- Es vēl nezinu, cik tā mašīnas skāde liela, bet es, savukārt, sadedzināju pannu ar piparkūkām - dūmu pilna māja bija. Nesaprotu, kāpēc ķēros pie lietām, kuras tu izdari labāk. Tad Vija atskrēja uz to lērumu. Šī tās piparkūkas cepa pēc savas iniciatīvas un modes. Biju pieklājīgs un kaimiņieni ar kafiju pacienāju, kā tu redzēji. Tu taču nebūs greizsirdīga? Viņa pie tevis aizvien nāk paklačoties. Vai tu Viju nepazīsti – visām pudelēm grib būt par korķi.
Apraudzījis mašīnai nodarīto skādi un nospriedis, ka velns nav tik melns, kā mālēts, Jānis atgriezās virtuvē, kur Aina, piedurknes uzrotījusi, atkal – nu jau trešo reizi šinī dienā - rullēja piparkūku mīklu. Viņa pūlējās izmantot Jāņa izgriezto piparkūku piegrieztni ar gaiļa galvu un seksti, kas tik piemērots Jaungadam. Vēlāk uz piparkūkām Jānis uzrakstīja arī iecerētos laimes vēlējumus – katram bērnam citādu, ar mazu humora pieskaņu.
Mājās ienāca svētīgs miers, kas raksturīgs ģimenēs, kurās laulātie viens otru izprot no pusvārda un mazas ķibeles neuzskata par pasaules galu.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Piparkūkas

Kategorijas