Suitu sievu zemītē Alsungā

2017. gada 3. janvāris 00:00

Pirmais, kas ienāk prātā, dzirdot vārdu Alsunga, ir suitu sievas. Taču Alsungā ir arī daudz cita, ko redzēt, piemēram, Svētā erceņģeļa Miķeļa Romas katoļu baznīca, Livonijas ordeņa pils, Dižgabalkalns. Īpaši pārsteidzošs ir Alsungas muzejs, kurš 1967.gadā dibināts kā Alsungas vidusskolas muzejs un sākotnēji atradies ordeņa pils telpās. Pašreiz muzejs iekārtots vecās skolas ēkā, kura celta 1875.gadā. Muzeja vadītāja Inga Bredovska saka, ka ātrāk mūs neatlaidīs, kamēr visu nebūs izstāstījusi. Tā uzzinām, ka Alsunga kopš neatminamiem laikiem ir vēsturiskā Suitu novada garīgais, administratīvais un ekonomiskais centrs.

Alkšņu līdums
Suitu novads jau tālā senatnē ir bijis biezi apdzīvots. Līdz 1930.gadiem ikdienā lietots vēsturiskais nosaukums Alšvanga. Valodnieki uzskata, ka tas cēlies no “alš-vanga” (alkšņu pļava). Citi raksta, ka, vācieši ienākot esot Alšvangas bajārus atraduši, dzerot alu, tāpēc pilij dots nosaukums ar vācu galotni “ung” - Als-unga. Vēlāk vācieši to pārmainījuši vēl vairāk pēc savas mēles - Alšvanga.
Alšvanga pirmo reizi pieminēta 1230.gada līgumā ar kuršiem, saskaņā ar kuru kurši apņēmās pāriet kristīgajā ticībā. Par to kuršiem tika apsolīta brīvība, kamēr vien tie neatkritīs no katoļu baznīcas. Viens šī līguma eksemplārs šobrīd glabājoties Vatikāna arhīvā. Trīsdesmitajos gados bija modē latviskot ģeogrāfiskos nosaukumus, tāpēc radās Alsunga.

Valkāja īpašus tērpus
1623.gadā Alsungas novada mantinieks Johans Ulrihs fon Šverins dienēja pie Polijas karaļa Sigismunda III, kur iemīlējās galma dāmā Barbarā Konarskā. Viņas vecāki piekrita laulībām ar kavalērijas eskadrona komandieri tikai tādā gadījumā, ja viņš pāries katoļu ticībā. Johans tam piekrita, lai gan viņa tēvs bija kategoriski pret. Jaunais pāris deviņus gadus dzīvoja Polijā un Lietuvā, Šverins kļuva par Polijas karaļa kambarkungu. Tikai pēc tēva nāves 1632.gadā Johans varēja savu Barbaru atvest uz Alsungu. Viņš tūdaļ ķērās pie visu vietējo iedzīvotāju pievēršanas katoļticībai. Kas pretojās, tos no miesta izdzina. Viņa māsa izlēkusi pa Alsungas pils nocietinājumu torņa logu. Gandrīz visi tirgoņi un amatnieki atstāja miestu, un Alšvanga nīkuļojusi visu 17.gadsimtu. Lai atšķirtu katoļus no luterāņiem, grāfs aizliedzis zemniekiem valkāt agrākos tautas tērpus un licis nēsāt īpašus, pēc Varšavas galma parauga darinātus tērpus, kuru elementi līdz mūsu dienām ir saglabājušies suitu tautas tērpā: sievietēm spilgti, plati krokoti brunči, vīriešiem – pelēki kamzoļi ar divām pogu rindām. Katolis uz Šverina zemes negrieza ceļu luterāņu pajūgam. Bija atļauts arī luterāņus pie katras izdevības iekaustīt. Luterāņiem tika atņemta baznīca. Naids starp abām konfesijām kļuva tik liels, ka 1637.gadā apkārtējo muižu īpašnieki Johanu noindējuši.

Dižgabalkalns, pils, baznīca
1659.gadā Polijas - Zviedrijas kara laikā Alšvangā iebruka zviedri, tajā atradās divas poļu rotas. Zviedri padzina poļus, saņemot 40 no tiem gūstā, atņēma divus karogus un izlaupīja miestu. Savukārt kurzemnieku ģenerālis Bergs ar 300 jātniekiem un daudziem latviešu zemniekiem atbrīvoja gūstekņus un atņēma laupījumu. Pēc nostāstiem, ar groziem tika sanests Alšvangas Dižgabalkalns, lai zviedru apšaudei būtu, kur uzstādīt lielgabalus. Tas ir 22x54 metrus liels un 8-10 metrus augsts.
Livonijas ordeņa pilī ir bijis gan pasta kantoris, dzīvokļi, gan skolas vajadzībām pielāgotas telpas, tiesas zāle, jauno naturālistu stacija, bibliotēka, muzejs. Atverot pils durvis, I.Bredovska saka: “Sveika, māja! Tā esmu es!” Tas tāpēc, lai spoks zina, ka nāk labs cilvēks: iepriekšējā muzeja vadītāja vakarā nodzēsusi sveces un aizgājusi mājās, bet no rīta - sveces deg! Pilī ir 18.-19.gadsimta grīdas, sijas un durvis. “Pats pirmais logs ir restaurēts, tam ir saglabājušies ļoti seni stikli vēl no hercoga Jēkaba laikiem. Tas gatavots no smiltīm, kuras iegūtas Kuldīgas smilšalās. Stikls ir ar gaisa burbulīšiem, kuri ir mazliet atšķirīgi un īpašā veidā veidoti,” saka I.Bredovska. Valsts īpašums nodrošināja zemniekiem lielāku brīvību, ar kuru reizēm izskaidro suitiem raksturīgo pazemības trūkumu, valodas un izteiksmes veida tiešumu, kā arī stūrgalvību.
Alsungas Svētā erceņģeļa Miķeļa Romas katoļu baznīca būvēta ap 1625.gadu un bijusi galvenā suitu kopienas svētvieta. 1882.gadā baznīca paplašināta uz sāniem, tai piešķirot pašreizējo krusta formu. Baznīcā ir apskatāmi holandiešu kokgriezēja Johana Mertensa darbi. Baznīcas ērģeles 1893.gadā Jēkabpilī būvējis F. Veisenborns. Apakšā zem baznīcas atrodas aizmūrētas Šverinu dzimtas kapenes. Baznīcā strādājis arī Julians Vaivods (1895.– 1990.), kurš vēlāk kļuva par Romas Katoļu baznīcas kardinālu.

Kas tie tādi – suiti?
Kopš senseniem laikiem apkārtējie luterāņi alšvandzniekus saukuši par „suitiem”. Daži to tulko kā sakropļotu vārdu „jezuīts”, citi salīdzina ar poļu vārdu „świta” – lielkunga pavadoņi. Vārds “suiti” radies grāfa Johana Ulriha fon Šverina laikos. Kad viņš pārcēlās no Varšavas uz Alšvangu kopā ar sievu, līdzi viņam bija arī svīta dažādu apkalpotāju, kuri valkājuši īpatnējus tērpus un ļoti atšķīrušies no vietējiem iedzīvotājiem. Šverins vietējos zemniekus turējis stingrā katoļticībā un nošķīris no citu muižnieku ļaudīm, tāpēc vietējie iedzīvotāji no apkārtējiem luterāņiem pielīdzināti Šverina svītai. Šodien suiti ar to lepojas, bet senajos laikos notikuši kautiņi uz ceļiem un krogos. Stāsta, ka vajadzējis tikai kādam luterānim uzsaukt: „Suiti, rindā, lai var izskaitīt kņopes,” - tā klātesošie suiti meklējuši rungas vai pat izņēmuši ratu ilksis, lai aizstāvētu savu godu, jo uztvēra to kā savas katoļu ticības nievāšanu.
Arī vēl šodien suiti nelabprāt dodas laulībā ar citu novadu personām, citas ticības un jauktās laulības notiek daudz retāk nekā citās Kurzemes katoļu draudzēs. Vecos laikos suitam noslēgt laulību ar luterāni vai suitenei iziet pie luterāņa līdzinājās sevis izstumšanai no savējo vidus. Šāda nostāja ļāvusi suitiem gadsimtiem saglabāt savu ticību.
1955.gadā savu darbību oficiāli uzsāka Alsungas etnogrāfiskais ansamblis. Nosaukums „Suitu sievas” radies filmas „Pūt, vējiņi” filmēšanas laikā. Mums par suitu paražām pastāstīja četras suitu sievas no šī ansambļa, kad bijām nobaudījuši bukstiņu biezputru, saldo ķiļķenu zupu un sklandraušus “Spēlmaņu krogā”. Un, protams, vienā dziesmā tikām apdziedāti arī mēs, gulbenieši:
“Gulbenieši atbraukuši,
Staigā ausis nolaiduši.
Kā ierauga suitu sievas,
Paceļ ausis kā lemešus.”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Suitu sievu zemītē Alsungā

Kategorijas