Septiņdesmit “fabriku” īpašnieks

2017. gada 10. janvāris 00:00

1262

Galgauskas pagasta “Grūžupes”, kurās daudzus gadus dzīvo un saimnieko Kārlis Pērkons, nezinātājam ir grūti sameklēt, jo visapkārt tās ieskauj mežs. Tikai iegriežoties no meža ceļa, skatienam paveras no guļbaļķiem celta dzīvojamā māja.
78 gadus vecais saimnieks jau sagaida pagalmā un tūlīt veikli ved izrādīt kādreizējo kūts ēku, kur ziemā viņš izvieto bišu stropus, lai tos pasargātu no caunu un putnu uzbrukumiem. Tā ir atbilde izbrīnam, kāpēc pagalmā redzami tikai apsniguši bišu stropu jumti.

Dravoju zemes bites un kamenes
“Es nepērku nevienu bišu stropu, bet pats tos taisu tā, lai tie būtu viegli - man vienam paceļami un noliekami. Jāsalabo arī platforma, lai uz tās varu novietot stropus. Tad atliks to pievienot traktoram un varēšu stropus aizvest uz kādu tālāku meža stūri. Es jau kādreiz te biju liels saimnieks. “Grūžupes” savulaik bija mežsarga māja. Tajās sāku dzīvot 1968.gadā, kad uz šejieni pārcēlos no Vangažiem, kur strādāju. Iepazinos ar sievu, kura bija no šīs puses. Dzīves apstākļi tolaik nebija viegli, bet par spīti tiem bites man vienmēr ir bijušas. Tas ir mans vaļasprieks un sirds mīlestība, bez kuras nevaru savu dzīvi nemaz iedomāties. Maniem vecākiem nebija bišu dravas, jo bites manā bērnībā bija dārgas, tāpēc es, kā pats mēdzu teikt, dravoju zemes bites un kamenes. Viņu medus ir mīksts, maigs un ļoti salds,” stāsta dravnieks.
Viņš atceras laiku, kā pa vasaru devies palīgā kaimiņam, kuram tolaik bijušas divpadsmit bišu saimes, lai gan varējis būt tikai sešas. “Viņš netika ar visu galā un aicināja mani palīgā. Paprasīju mammai atļauju un prom biju. Jau tad es biju izlēmis, ka dzīvi noteikti saistīšu ar bitēm. Man bija grāmata par biškopību, ko biju iemācījies no galvas. Zināju, kas kurā lappusē rakstīts,” lepojas Kārlis.

Nācās visu likvidēt
Pēc Vecbebru tehnikumā apmeklētajiem biškopības kursiem kļuvis par biškopja palīgu dravā netālu no Rīgas. Bijis atbildīgs par 27 saimēm un pelnījis 27 rubļus. “Vienu vasaru nostrādāju dravā. Tad sāku strādāt Vangažos dzelzsbetona rūpnīcā. Pēc sešiem darba gadiem kopā ar sievu atbraucu uz “Grūžupēm”. Saņēmu darba piedāvājumu mežniecībā, kur nostrādāju līdz 1975.gadam. Tas bija medus ražas gads. Man tad jau pašam bija 18 bišu saimes. Vēl desmit spietus noķēru pa kokiem un ieguvu divas tonnas medus. Vidējā medus raža no vienas saimes togad bija aptuveni 74 kilogrami. Rajona vadība bija dzirdējusi, ka Pērkonam tik laba medus raža, kolhoza biškopis iet pensijā, lai Pērkons nāk viņa vietā. Kolhoza bišu dravā, gādājot par 140 saimēm, nostrādāju, kamēr sākās tā sauktā “perestroika”. 1988.gadā paņēmu zemi. Vēl šo māju no valsts atpirku. Man te pie mājas ir 20 hektāri zemes. Iegādājos visu lauksaimniecības tehniku, bija nobarojamie jaunlopi, govis, bija projekts jaunai kūtij un mēslu krātuvei, ievilku trīsfāžu elektrību, lai ierīkotu nelielu gateri. Atlika gaidīt, kamēr valsts sāks jaunsaimniekiem naudu dalīt, bet tik tālu netiku. Likumi mainījās. Nācās visu likvidēt. Kas cits man atlika, kā vien biškopība, jo mājās bija 30 saimes,” atzīst “Grūžupju” saimnieks.

Patentē varoatozes apkarošanas metodi
Šobrīd Kārlis aprūpē 70 bišu saimes, lai gan pirms pāris gadiem bijušas pat simts saimes, kas izvietotas mājas tuvumā. Visapkārt mežs, tāpēc arī medus ir ekoloģiski tīrs. “Man ir arī neliels gaterītis pie kādreizējās Galgauskas muižas, kur varu sagatavot kokmateriālus stropu gatavošanai. Uzskatu, ka man ir diezgan liela praktiskā darba pieredze. Piemēram, runājot par bišu slimībām, gaidu atbildi no Patentu valdes, jo esmu iesniedzis priekšlikumu, kā bez ķīmijas tikt galā ar varoatozi. Šo atklājumu esmu pilnveidojis pats savā dravā, uzveicot bišu ērci.” Metodi, kas, izrādās, ir gaužām vienkārša, biškopis gan pagaidām neatklāj.
“Ir cilvēki, kuri bilst, ka nevar nodalīt – pavasara, vasaras, viršu, rapšu medu. Var gan. Droši to saku, jo pats medu lietoju ļoti daudz. Dienu iesāku ar nelielu medus daudzumu, kam ļauju izkust mutē, nevis strauji noriju, jo tad medus labāk uzsūcas organismā. Tā daru vairākas reizes diennaktī. Zinu cilvēkus, kuriem medus un arī bišu dzēlieni izraisa alerģiju. Man vienā reizē, ķerot spietu, iedzēla vairāk nekā 200 bites. Tad gan sirds straujāk sitās. To, ka bišu dzēlieni ārstē locītavu sāpes, gan apgalvot neņemos,” saka Kārlis.
Izrādās, ka pagājusī vasara viņa biškopja mūžā bijusi vissliktākā, jo bojā aizgājušas vairākas saimes. “Pļavas pilnas puķu, bet bites uz tām nelido, jo ziedi bija sausi. Ja dabā nekā nav, bites no stropa ārā nelido, jo par situāciju dabā viņām ziņo īpaši izlūki. Ja kaut kur kaut kas zied, momentā par to zina visa drava. Medus ienesums bija mazs, tāpēc tagad nācās piebarot ar cukuru. Vienai saimei vajag 15 kilogramus barības ziemā. Vācu arī ziedputekšņus. Man pietiek ar Zaļo tirdziņu, draugiem, paziņām un radiem, kas ir galvenie produkcijas noņēmēji,” stāsta biškopis.
Līdzīgi citiem biškopjiem par lielāko problēmu viņš uzskata neapzinīgos lauksaimniekus, kuri atļaujas laukus apstrādāt ar ķimikālijām tad, kad viss zied un izlido bites. Kārlim par šo bezatbildību nācies pārmīt arī kādu asāku vārdu. Biškopis uzskata, ka citam citu tomēr vajag cienīt.

Jāsāk ar mīlestību
Visiem tiem, kuri vēl tikai domā par nodarbošanos ar biškopību, dravnieks iesaka izvēli rūpīgi apdomāt. “Galvenais, lai tiešām būtu interese un mīlestība pret bitēm, lai cilvēks nebaidītos no darba, jo biškopība nav tikai strops pļavas vidū, par kuru var atcerēties, kad jādodas pēc medus rāmjiem. Bites no biškopja prasa zināšanas un gādību, piemēram, kā audzēt bišu mātes, ko arī es pats daru. Arī bišu spietu ir jāprot saķert. Es, piemēram, esmu uztaisījis nelielus stropus no plāniem dēlīšiem. Tajos ielieku rāmīšus tā, lai līdz stropa apakšai paliktu piecpadsmit centimetrus brīva telpa. Ja spiets būs liels un strops pilns ar rāmīšiem, bitēm būs maz vietas, tās stropā neies. Ja vietas pietiks, bites projām neies, bet gluži kā zaldātiņi iesoļos stropā. Bieži vien mazais stropiņš jau visai drīz ir pilns medus,” stāsta Kārlis.
Dravnieks priecājas, ka palīgā uz “Grūžupēm” atbrauc mazdēls, kurš ir jūrnieks. “Viņam saku - kādam no ģimenes būs ar bitēm jānodarbojas, kad pats nespēšu. Man ir būtiski, lai drava turpina dzīvot. Esmu tajā tik daudz darba un mīlestības ieguldījis! Visu palaist postā jau ir visvienkāršāk. Savulaik mums abiem ar meitu Sandru bija iecere, ka audzēsim sliekas. Visu par to audzēšanu izzinājām, tomēr šajā nodarbē perspektīvu īsti nesaskatījām.”

Kārļa Pērkona pieredze
Viskvalitatīvākais ir meža ziedu medus.
Varoatozi var apkarot bez ķīmijas, tikai tas biškopim liks vairāk darboties.
Bišu ērces vairāk mīl tranu, nevis bišu perus.
Medu ir vienkārši un ātri sabojāt, ja glabā atvērtā traukā, jo tas uzsūc smakas un sāk skābt.
Īsts medus vienmēr sacukurosies.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Septiņdesmit “fabriku” īpašnieks

Kategorijas