Cita dzīve

2017. gada 10. janvāris 00:00

“Atkal jau viņi tur čubinās! Piegriezies!” Viola aizkaitināti pukstēja, bet mazā Evelīna pārjautāja:
- Ko tu, mammīt, teici?
- Neko, sīkā, ģērbies, - Viola asāk parāva bērna jakas piedurkni. – Ģērbies ātrāk, mums nav laika.
Viņām patiešām bija jāpasteidzas, jo pie bērnudārza vārtiņiem mašīnā gaidīja vīratēvs, kas jau tūlīt abas nogādās pie draudzenes viesību galda. Svinīgās runas gan būs nokavētas, bet ko gan var darīt, ja Violas iecienītais seriāls beidzās tikai pirms desmit minūtēm. Turklāt beidzās pavisam nelāga – viņas mīļāko varoni apcietināja, bet iecerētā līgava aizgāja pie cita.
Jaunā sieviete ar bērniem vēl joprojām paunojās pašā durvju priekšā. Šoreiz nez kāpēc viņas kustības šķita neciešami lēnas. Turklāt zīdainis lielākās meitenes klēpī pēkšņi izdomāja brēkt un, lai arī tika ucināts un šūpināts, nekādi nebija nomierināms. “Nu, kā tā var aurot!” Violai šķita, ka skaņas viņas galvā atbalsojas ar dubultu spēku un liek tai plīst pušu. “Absolūti neciešami! Varbūt es esmu slima?” viņa taustīja pieri un ieklausījās sirdsdarbībā. Tikmēr sieviete pie durvīm rāmā balsī sarunājās ar trīsgadīgo zēnu, kura zābaka rāvējslēdzējs nekādi negribēja vērties ciet.
- Redz, kā mums atkal kaut kas saķēries… - viņa klusām dūdoja. – Tūlīt pamēģināsim vēlreiz.
- Vai tiešām līdzi jāvelk visa varza, lai vienu bērnu izņemtu no bērnudārza? - Viola pusbalsī pukojās. - Nostājušies priekšā durvīm, normāli cilvēki nevar garām paiet!
Aizpogājusi Evelīnas mētelīša apakšējo pogu, pieglaudusi kapuci, viņa apņēmīgi sniedzās pēc somas, bet tad uz bērna vaiga pamanīja zaļu strīpiņu.
- Vai tiešām neviens neskatās, ko tie bērni šeit dara? Atkal visa seja nosmulēta ar krāsām! – Violas balss kļuva skaļāka.
Pagriezusi galvu pusvirus atstāto durvju virzienā, viņa turpināja sprēgāt:
- Vai tad mēs pietiekami nemaksājam par to, lai bērniem būtu tīras mutes? Cik to var atkārtot?
Izvilkusi no miniatūrās rokassomiņas mitro salvešu paciņu, Viola pieliecās pie meitas un ilgi berzēja tikko samanāmo krāsas pleķīti. Mazā zaļā strīpiņa ātri vien izplauka par sarkanu rozi.
- Kaut kas traks! - brīdi vēlāk viņa izsaucās. – Nu, kuram gan tevi tādu var rādīt? Viss vaigs kā izpļaukāts! Atkal teiks, ka es esmu vainīga!
Pēdējais teikums šaurajā priekštelpā izskanēja pēkšņā klusumā, kas bija iestājies, pilnīgi nemanot. Trīsbērnu māte bija novilkusi mēteli, atspiedusies pret palodzi, atpogājusi blūzes augšējās pogas un pielikusi zīdainīti pie krūts. Maigi glāstīdama mazuļa vaidziņu, viņa klusiņām dziedāja. Arī lielākie bērni bija piekļāvušies mammai un ar lielu interesi vēroja mazākās māsas aizrautīgo zīšanu. “Kāda nekaunība! Kā tā var atļauties? Bērnu klātbūtnē!” Violai aizžņaudzās elpa.
- Ejam ātri, kamēr vēl varam iziet, - viņa dusmīgi parāva meitu aiz piedurknes.
Taču Evelīna nekustējās - arī viņas uzmanību bija piesaistījusi mazā ģimenīte pie loga.
- Dod taču roku! – pavēlēja Viola, bet meitenīte, šķiet, nedzirdēja. Pieliekusi galvu, viņa klusiņām čukstēja:
- Skaisti… Skaisti…
- Ko tu skaties uz to salašņu baru! - Viola izsaucās un sparīgi rāva meitu cauri šaurajai uzgaidāmajai telpai. Evelīna ieraudājās, viņai līdzi arī mazais zēns un zīdainis, kura mute pēkšņi bija kļuvusi brīva. Lielākā meitene kaut ko teica mātei, bet tā izsaucās:
- Ko jūs darāt? Bērnam taču sāp!
Savādi, ka bērnu balsu kakofonijā Viola vispār kaut ko dzirdēja. Uzmetusi naida pilnu skatienu sievietei, viņa dusmīgi nošņācās:
- Tas ir mans bērns, kā gribēšu, tā audzināšu!
Sieviete pie loga skumji nogrozīja galvu, tad pacēla roku, lai pieglaustu kādu no izspūrušo matu cirtām, un šajā žestā Viola nojauta ko pazīstamu. Rūpīgāk ieskatījusies sievietes sejā, Viola apstājās:
- Lonija? Vai tas var būt? Tu? – viņa neticīgi skatījās uz raudošo bērnu ieskauto sievieti.
Acu priekšā redzamo stāvu bija grūti savienot ar to - atmiņās palikušo, agrīnā skolas vecuma draudzenes tēlu. Tolaik – smalku un trauslu, labi audzinātu gaišmati no skolotāju ģimenes, ar kuru pirmajās trīs klasēs uz pusēm tika dalīti ne tikai paši gardākie kumosi, bet arī visi noslēpumi, plāni un nākotnes sapņi. Ar kuru tik daudzas stundas pavadītas zem vienas segas, slepus sacerot un lasot zīmītes, ķiķinot par nedaudzajiem klases puišiem. Ar kuru mītas kleitas un apavi, jo tolaik tie bija viena izmēra.
Tagad Violas priekšā stāvēja miesās kupla sieva, laikam jau izplūdusi pēc daudzajām dzemdībām, izvalkātu un pleķainu džemperi, lētām sporta biksēm un ielas kurpēm uz zemiem papēžiem. Nekoptu, apvītušu sejas ādu, nesukātiem matiem, biezām uzacīm un bezgala nogurušu skatienu.
Bija redzams, ka arī Leontīne nopietnāk ieskatās pretim stāvētājas sejā un tikai ar grūtībām atpazīst seno draudzeni. Un, kā nu ne! Viola apzinājās, ka viņa ir augstu kāpusi un tikai pavisam maz vairs trūkst līdz pilnībai. Veiksmīgās laulības un dzīve vīra vecāku mājās viņai bija sniegusi to, par ko abas ar Loniju reiz bērnībā bija tik ļoti sapņojušas: pārticību un laimi.
- Vai tiešām… Viola? – Leontīne nedroši minēja. – Tā pati Viola? Es ļoti atvainojos, ja kļūdos.
- Nē, nē! Viss kārtībā, tu nekļūdies, - Viola priecīgi izsaucās, tomēr nesteidzās bijušo draudzeni apskaut. Tie nepievilcīgie džempera pleķi… Turklāt vēl tas nosiekalojies zīdainis klēpī… Vēl nosmērēs balto zamšādas jaku!
Acīmredzot arī Leontīne nesaprata, kā rīkoties šajā situācijā – rokas bija aizņemtas ar bērnu, ratiņi atradās laukā uz ielas, bet lielā meita, visiem uzgriezusi muguru, ģērba mazo brāli.
- Sen neesam tikušās, - viņa apmulsusi pasmaidīja. – Un arī tad tikai garām skrienot.
- Jā, tā nu ir sanācis. Pirms gadiem desmit, šķiet, tevi manīju. Tu toreiz ar lielu punci biji un bērnu pie rokas, - Viola centās pārvarēt nepatiku un izturēties draudzīgi. – Trīs bērni – tev laikam ir daudz ko noņemties?
- Viņi ir ļoti mīļi un labi bērni. Pavisam pieci, - Lonija pasmaidīja. – Cits par citu rūpējas. Man tik vien tā darba, kā visus pabarot, apmazgāt, izgludināt, sakārtot, uzklausīt, pavadīt un sagaidīt. Noguldīt un samīļot. Vecākajam puikam vienpadsmit gadi. Viņš labprāt tētim palīdz remontdarbos, tāpēc es varu lepoties - mani čaklie vīrieši!
“Pieci bērni!” Viola noskurinājās. Viņai jau viena bija par daudz. Labi, ka vīramāte noņēmās ar bērna audzināšanu un no Violas tik vien prasīja, kā obligāto kopā būšanu ēdienreizēs, kad mājās tiek uzņemti viesi, kopīgas pastaigas labvēlīgos laika apstākļos, ģimenisku pasēdēšanu vakaros pie televizora kamīnzālē. Kopš Viola bija ieguvusi manikīres sertifikātu, pēdējā laikā pastaigām atlika gluži maz laika – daudz lietderīgāk un patīkamāk bija atrasties nesen ierīkotajā salonā, kur apgrozījās tikai augstākā līmeņa dāmas. Vīra vecāki neiebilda un mazmeitas audzināšanu pārņēma savā ziņā.
- Un kā klājas tev? – vaicāja Leontīne. – Kā redzu, esi īsta sabiedrības dāma.
- O, jā! – Viola plati pasmaidīja. – Es satiku īsto vīrieti, un viņš man atvēra paradīzes vārtus! Mums visa pietiek. Ir liela māja, auto, lai gan – savējo es labprātāk turu garāžā. Ir katram sava firma, uzticami darbinieki, kas pelna naudu. Arī es esmu ļoti noslogota – katru rītu eju pie frizieres un kosmētiķes, lai klientes neatbaidītu ar savu izskatu. Starp citu – ar pareizu meikapu sieviete kļūst desmit gadus jaunāka! Ielāgo! Tāpat man ir speciāli izstrādāts masāžu un ūdens procedūru grafiks, diezgan blīvs. Neticēsi, bet reizēm pat nav laika paēst sabalansētās pusdienas – ir speciāliste, pie kuras mēs tās pasūtām. Tad vēl... Ak, nu ko gan es tev to stāstu… - Viola pēkšņi aprāvās.
Leontīne bija gatava klausīties vēl – Viola tik gudri un pašsaprotami prata stāstīt par it kā zināmām lietām, ka atlika tikai brīnīties, kā viņa bez tām ir iztikusi. Jautājums laikam bija izsprucis skaļi, jo Viola ierosināja:
- Es jau varētu tevi kādreiz uzaicināt pie sevis uz salonu un par puscenu uztaisīt tev manikīru, bet… – te Viola atkal aprāvās.
Kāpēc viņa vispār iesāka šo teikumu? Vai gan ar vienu manikīru viņas izskatā kaut ko var uzlabot? Kas notiks, ja Lonija patiešām izdomās atnākt? Ar visiem bērniem. Izskatījās, ka bez tiem viņa vispār nekur neiet. Visas stikla virsmas – galdiņi, spoguļi, vāzes un starpsienas – pēc tam būs visu nedēļu jātīra, ja vien vispār pārcietīs tādu apmeklējumu! Bet baltie dermatīna dīvāniņi? Un zamšādas spilventiņi? Baložpelēkais paklājs jau tā ir cietis no neapdomīgu apmeklētāju klātbūtnes! Ak, kas gan viņu raustīja aiz mēles!?
- Nebaidieties, mēs tur neiesim, - Violas pretrunīgo domu skrējienu pārtrauca smalka balstiņa.
Vai tiešām meitene viņas sejā bija nolasījusi nevēlamās bažas?
– Un mamma arī neies. Viņa mums tāpat ir skaista. Daudz skaistāka par jums. Un labāka. Viņa mūs nerausta aiz rokām. Un nepliķē pa vaigiem.
- Mīļum, paklusē, - Leontīne iecietīgi apsauca meiteni un piekļāva sev klāt. – Viola mums tāda tieša padevusies. Kas prātā, tas mēles galā.
Mazajā telpā uz brīdi iestājās klusums. Piekļauts mammas siltajam sānam, zīdainītis beidzot bija iesnaudies, mazais brālis, lielās māsas apauts un saģērbts, pieķēries Evelīnas rokai.
- Viola? Tu viņai esi devusi manu vārdu? – pārsteigta jautāja Viola.
Leontīne liegi pasmaidīja:
- Atceries, reiz mēs apņēmāmies, ka pirmos bērnus – meitenes – nosauksim viena otras vārdā... Saprotu, ka tālaika apņemšanās nav nopietni ņemama, tomēr - man tā gribējās. Man šķita – tev tas patiktu.
Šī negaidītā atzīšanās Violu ļoti samulsināja. Tik ļoti, ka prātā nenāca pat visparastākie, visnepieciešamākie vārdi. Aizmirsusi domāt par savu balto zamša jaku, viņa atspiedās pret sienu un mēmi lūkojās savā jaunajā vārdamāsā. Vai tā varētu būt, ka viņām abām ir kas līdzīgs?
Meitene tajā pašā laikā, paņēmusi pie rokas mazo brāli, piemiedza ar aci Violai un uzsauca:
- Ejam mājās, varza! Aiz manis, salašņu bars!
Leontīne brīdi pamīņājās, it kā gribētu vēlreiz atvainoties par vecākās meitas rīcību vai arī ko teikt, bet tad noklaudzēja ārdurvis, un, klusējot pamājusi ar galvu, viņa izsteidzās pakaļ bērniem.
- Mammīt, kas ir varza? – kāds raustīja Violu pie rokas. Bērns, bet varbūt kauns. Lai gan - varbūt sirdsapziņa.
- Mammīt? – Evelīna nerimās.
- Bars. Trokšņains bars, - Viola klusiņām noteica.
- Bet viņi jau nebija trokšņaini, - Evelīna gudri noteica. - Viņi viens otram bija tik mīļi. Ļoti mīļi.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Cita dzīve

Kategorijas