Glezno gan māte un meita, gan iemīlējies pārītis

2017. gada 13. janvāris 00:00

606

Glezno gan māte un meita, gan iemīlējies pārītis

Gulbenes novada bibliotēkā ir aplūkojama Beļavas mākslas studijas “Krāsu prieks” dalībnieku gleznu izstāde “Pēdas”, kas tika atklāta šonedēļ. Izstādē aplūkojami vienpadsmit autoru darbi. Kopumā studijā darbojas piecpadsmit dalībnieki, starp kuriem trīs ir bērni. Par to liels prieks ir studijas vadītājai Solveigai Kļaviņai. Mākslas studija “Krāsu prieks” Beļavas tautas namā darbojas kopš 2013. gada. Šajā laikā ir notikušas vairākas gleznu izstādes ne tikai Beļavas pagastā, bet arī kaimiņu novados. Atsevišķi autoru darbi ir tikuši izstādīti kopā ar citu novadu mākslinieku gleznām. Martā studijas vadītājas 25 darbi būs divus mēnešus aplūkojami Lielvārdē, kur tiks iekārtota viņas personālizstāde. Pēc tam priecēs mākslas cienītājus Siguldā. Izstādes gleznās aplūkojamie ziedi, putni, dzīvnieki, dabas ainavas, ielu skati pārsteidz ar savu krāsu daudzveidību, autoru savdabīgo pasaules redzējumu un rokrakstu.
Studijas dalībniekiem gleznošana ir vaļasprieks, jo lielākajai daļai no viņiem glezniecībā nav nekādu priekšzināšanu, tikai neizsakāma vēlme radoši izpausties.

“Kad cilvēks atnāk uz studiju, iesaku viņam kādu sižetu un vēroju, kā top zīmējums. Tad redzu, veiksies vai neveiksies. Ja vēl nav īstas izpratnes par gleznošanu, tad sākam darboties ar krāsām. Lieku vilkt krāsu svītras, ķekšus, krustus, lai liktu saprast, kā šīs krāsas plūst un savstarpēji salejas, pāriet cita citā. Sākumā darbojamies līdzīgi kā mākslas skolā, lai gan es studiju nesalīdzinu ar mākslas skolu. Man gribas iet citu ceļu, ļaujot atklāties pašiem dalībniekiem. Viņi mēģina, tomēr, ja patiesi nekas neizdodas, secinājumus izdara paši. Cenšos katru studijas dalībnieku motivēt nebaidīties, bet mēģināt. Man ir liels prieks par jauniem talantiem. Esam apņēmušies nemainīt studijas nosaukumu, jo tiešām spēlējamies ar krāsām. Katrs meklējam savu domu, otas vilcienu un krāsu toni. Tas prasa ilgu laiku. Visjaukākie brīži ir tad, kad visi esam pastrādājuši un kafijas vai tējas pauzē izvērtējam cits cita darbu,” saka S.Kļaviņa.
Izrādās, ka Ojārs Tirziņš ir pirmais vīrietis, kas iesaistījies studijas darbā. Izstādē apskatāmas piecas viņa gleznas, kas ir tikai pavisam neliela daļa. Viņš stāsta, ka sākumā gleznojis mazas kartītes, bet, paklausot studijas vadītājas ieteikumam, ka nav ko ķēpāties ar tik maziem darbiem, uzdrošinājies ķerties pie lielāka formāta gleznām. “Gleznoju to, kas man pašam iekrīt sirdī. Man sākumā nav skaidrs, kāda būs glezna. Tā top pamazām. Ja redzu, kaut kā trūkst, papildinu, ja par daudz, noņemu. Arī gleznas neesmu skaitījis. Interese par gleznošanu man bija jau sen, bet nepievērsu tam uzmanību. Arī darba dēļ nevarēju uzreiz iesaistīties studijā,” stāsta Ojārs.

Pārvērst sadzīvi mūzikā
T.Ābeltiņa atklāj, ka šobrīd ir meklējumu procesā. Pirms aptuveni trim gadiem viņa apņēmusies gleznot pilsētas ainavas un ēkas. Pagājušajā gadā plenērā viņai tāda izdevība arī radusies. “Populistisku gleznošanu esmu nolikusi malā, jo, gleznojot tikai ziedus, man šķiet, ka jau sāku atkārtoties. Gribas izaicinājumu. Esmu izvirzījusi divus lielus mērķus - uzgleznot darbus divām lielām izstādēm, kas katra būtu atšķirīga ar kaut ko savu. Šajā izstādē ir redzama glezna, kurā ir melnādaina meitenīte. Šī meitenīte man neļāva gulēt četrus gadus, jo palaikam atnāca iztēlē. Mani fascinē tumšādainie cilvēki, viņu sejas vaibsti, skatiens, lūpas. Glezna tapa trīs dienās, bet acu skatiens izdevās tikai ar piekto reizi. Par godu Latvijas simtgadei viena mana lielā izstāde būtu veltīta pasaules bērniem. Tie būtu no dažāda skatpunkta gleznoti darbi, kas atklātu bērnu emocijas un dzīvi. Otrā izstādē būtu simfoniskais orķestris, kur mani darbi pārvērstu sadzīvi mūzikā, liekot man mazliet it kā pacelties virs zemes un ļaujot gleznā līdz ar notīm ienākt arī mūzikai. Tam būs vajadzīgi vismaz pāris gadi, jo šobrīd strādāju pie idejām un pāris darbiem,” iecerēs dalās Tatjana un bilst, ka dažiem studijas dalībniekiem esot pielipinājusi dažus netikumus – nomazgāt un pārkrāsot gleznas.

Patīk spēlēties ar eļļas krāsām
Kristīne Diesnere ir no Vācijas, bet šobrīd dzīvo Stāmerienā pie drauga Artūra Nagļa. Viņi abi iesaistījušies studijā. “Man patīk spēlēties īpaši ar eļļas krāsām, jo sākumā gleznoju ar akrilu. Jau kopš mazotnes man patīk zīmēt un gleznot. Arī mani vecāki glezno, bet to dara ļoti reti. Latvijā ir skaista daba. Tur, kur tagad dzīvoju, mums ir divi suņi. Viens suns Ričs ir manas izstādē redzamās gleznas prototips. Man ļoti patika viņa krāsa. Suni vispirms nofotografēju, pēc tam gleznoju. Man ļoti patīk jūra, kurā varu raudzīties stundām ilgi, un pēc tam redzēto gleznoju. Lai gleznotu, ir jāsaprot, kas ir galvā un arī sirdī. Mums laukos ir daudz putnu, tāpēc izvēlējos gleznot zīlītes,” stāsta Kristīne, kura divos gados apguvusi latviešu valodu. Savukārt Artūru uz studiju aizvilinājusi Kristīne. Viņš nolēmis uzgleznot puķes, bet rezultātā tapuši ķirši. Artūram pagaidām ir tikai viena glezna, bet viss liecina - taps vēl, jo mājās abiem ir vairāki iesākti darbi.
Izstādes jaunākā dalībniece ir pirmklasniece Stella Belte, kura uz studiju atnākusi līdzi mammai Agnesei. Stellas trīs gleznās attēlota lapsa. S.Kļaviņa, vērtējot šos darbus, ir pārliecināta, ka aug topošā māksliniece. “Stella ir aša meitene, jo, kamēr es uzstādu molbertu, viņai bilde jau gandrīz gatava. Abas esam izstrīdējušās par melno krāsu, jo tīras melnās krāsas dabā nav, tomēr Stella uzstājusi, ka lapsas purngalam ir jābūt koši melnam. Man pašai patīk pilsētas naktī un ļoti agri no rīta, tāpēc mēģinu to ietvert savos darbos, lai radītu noskaņu,” atklāj Agnese.
Studijas vadītāja Solveiga bilst, ka viņas nodarbošanās ir vaļasprieks un darbs dvēselei. Solveiga darbojas eļļas tehnikā un glezno ainavas, ziedus, portretus un cita rakstura gleznas, kas arī aplūkojamas izstādē.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Glezno gan māte un meita, gan iemīlējies pārītis

Kategorijas