No īsa dienesta romāna izaug ģimene

2017. gada 13. janvāris 00:00

4686

Apciemojot Ilzes un Jāņa Mezīšu ģimeni Beļavas pagasta Ozolkalna “Gravās”, vispirms ir jāaprunājas ar četrus gadus veco Nelli, kura ir ļoti komunikabla meitene, kas gatava parādīt un izstāstīt visu. Pāris minūšu laikā uzzinu, kurš puika bērnudārzā ar piku trāpījis tieši pa labo vaigu; ka labāko draudzeni sauc par Amēliju; ka viņai patīk dzīvot laukos, bet vakaros miegs vislabāk nāk tad, ja blakām guļ arī lelle; kuru vietu krāsojamajā grāmatā izkrāsojusi viņa, kuru – māsa. Linna, kurai ir divi gadi, māsas vispusīgajā atklāsmē noklausās ar divgadnieces cienīgu nopietnību, bet mazajai Helmī Saulei par visu svarīgāks tobrīd bija pusdienlaika miegs. Virtuvē pie plīts rosās Ilzes mamma, kas apciemot mazmeitiņas atbraukusi no Salacgrīvas. Jānis palaikam piesteidzas pie datora, jo, būdams informācijas tehnoloģiju speciālists, viņš strādā Rīgas firmai no mājām. Ilze, nemitīgi skanot bērnu balsīm, ļaujas stāstam, kā abi pirmo reizi viens otru ieraudzījuši, palaikam atbildot uz meitiņu jautājumiem. Ģimenē valda apbrīnojami pozitīva noskaņa. Droši vien tas tāpēc, ka dzīvespriecīgā Ilze un klusētājs Jānis ir kā divi pretpoli. Visu Ilzes teikto viņš apstiprina ar labsirdīgu smaidu. “Mūsu kopdzīves laikā tikai vienu reizi sastrīdējāmies. Tajā brīdī domāju, ka negribu vairs dzīvot, ja viņš turpinās dusmoties. To, ka vīrs arī sadusmojies, nolasīju tikai viņa acīs, jo Jānis ir ārkārtīgi savaldīgs cilvēks. Vislabākais tētis un vīrietis pasaulē!” Ilze vērtē vīru.

Mezītis atnācis kopā ar Ilzi
Par pirmo satikšanos pirms astoņiem gadiem Ilzei ir garš stāsts. Abi, būdami informācijas tehnoloģiju speciālisti, strādājuši vienā uzņēmumā. “Jānis - jauns students - bija atnācis pie mums praksē, bet es tur jau kādu laiku strādāju. Sevi varu uzskatīt par interneta guru, ko apliecina izglītības dokumenti, tomēr netieku viņam līdzi, jo Jānis ir praktiķis. Interneta tehnoloģiju jomā ir lieli projekti, pie kuriem strādā trīsdesmit, četrdesmit cilvēki. Lielajiem projektiem ir pakārtoti vairāki mazāki apakšprojekti. Es biju viena šāda apakšprojekta vadītāja. Katru dienu atskaitījāmies par paveikto. Jānis, ierodoties uz šīm atskaitēm, vienmēr smaidīja. Man šķita, ka esmu liela un sākumā uz Jāni skatījos kā uz mazu puiku, lai gan jau toreiz nodomāju - kāds pozitīvs cilvēks! Pēc kāda laika es, turpinot strādāt tajā pašā uzņēmumā, tiku pārcelta uz citu ēku un divus gadus nebiju Jāni satikusi, tikai garāmejot kādā darba pasākumā. Darbā visi posās Ziemassvētku ballei. Uz to doties man vienai kā jau dāmai negribējās. Arī šādu tādu kavalieri negribēju ņemt līdzi. Izlēmu, ka zvanīšu kolēģim Mārim, kurš dzīvoja Ģertrūdes ielā netālu no manis. Diemžēl kolēģim uz balli jau bija līdznācēja. Māris bilda, lai piezvanu Mezītim, jo arī viņš uz balli dosies viens. Domāju, kā es viņam tā zvanīšu, tad jau labāk viena. Tikko biju tā nodomājusi, Jānis pats man piezvanīja, sakot, ka būs pakaļ pirms pulksten deviņiem vakarā. Izrādījās, ka Māris jau bija Jānim paspējis piezvanīt. Stāvēju un brīnījos, kas pa šiem diviem gadiem ar Jāni noticis - viņš bija kļuvis tik galants! Ieejot zālē, visi kolēģi, kuri vienmēr gaidīja, ar kādu pavadoni tad Ilze būs ieradusies, izsaucās: “Mezītis ar Ilzi atnācis! Nu gan ķēriens!” To dzirdot, Jānis aplika man apkārt roku un vaicāja: “Ko dzersi, minčukiņ?” Es viņam piespēlēju, atbildot: “Šampi, runčukiņ!” No balles mājās aizgājām katrs atsevišķi, lai gan jāatzīst, ka man bija patīkami būt blakus Jānim, bet nolēmu, ka nekāda dienesta romāna starp mums nebūs. Vēl jo vairāk - esmu trīs gadus par viņu vecāka,” atceras Ilze. Ziemassvētku ballei sekojusi teātra izrāde, uz kuru Ilze jau agrāk iegādājusies biļeti sev, mammai un paziņai, kura pēdējā brīdī atteikusi. “Pašai par pārsteigumu itin bieži domāju par Jāni, tāpēc šo iespēju piedāvāju viņam. Pēc tam viss salikās tā, kā tam bija jābūt. Pavisam drīz jau sākām dzīvot kopā. Atbraucu līdzi Jānim uz Gulbeni, kur viņa radiniekam bija dzimšanas diena. Pati brīnos, kā iedrošinājos to darīt, bet viss bija tik jauki! Pēc tam, kad biju uzrakstījusi maģistra darbu, Ozolkalnā rīkojām lielas kāzas, jo Jānim ir ļoti daudz brālēnu un māsīcu, un citu radinieku (Jānis ir pazīstamās veterinārārstes Ilzes Mezītes dēls un sporta skolotāja Voldemāra Mezīša brāļa dēls - red.),” stāsta Ilze. Viņa atzīst, ka Jāņa tuvums un miers iemācījis Ilzei neuztraukties par ikdienišķām lietām. Martā Ilzei beidzas bērna kopšanas atvaļinājums un vajadzēs atgriezties darbā. “Ja es būtu vecā Ilze, manī jau būtu iestājusies panika. Galvā būtu izdomāti desmitiem scenāriju, bet, tā kā ir Jānis, tad esmu mierīga.”

Mums patīk šāda dzīve
Ilze un Jānis uzskata, ka ģimenē galvenais ir būt visiem kopā. Ja kādreiz Ilzei šķitis grūti augu dienu būt kopā ar trim dažāda vecuma bērniem, tad tagad viss mainījies. Viņa sevi uzskata par stingrāko ģimenē, jo tētis meitām ir vislabākais rotaļu biedrs. “Mēs cenšamies dzīvot videi draudzīgi, un mums šāda dzīve ir iepatikusies. Ja varam izvēlēties pārtiku, ko ražo vietējie zemnieki, tad kāpēc to nedarīt. Pērkam produktus no zemnieku saimniecības “Purmalas” un SIA “Tirzas bullis”. Man pagājušajā gadā bija arī pašai savs dārziņš, par ko gan labprāt pasmejos. Lielās pakās ekoloģisko pārtiku pasūtām arī Vācijā. Pie kaimiņiem ejam pēc piena un olām. “Gravas” mēs tikai pieskatām un apsaimniekojam, jo īpašnieki, kuri šo māju nopirka pirms vairākiem gadiem, šobrīd dzīvo Austrālijā. Meitas Nellī un Linna vēl bija mazas, Rīgā vasarā ir ļoti karsts, tāpēc izdomājām, ka pa vasaras mēnešiem varētu padzīvot pie Jāņa vecākiem, kuriem Ozolkalnā ir liela māja, bet iznāca tā, ka ievācāmies “Gravās”, lai padzīvotu pa vasaru trīs mēnešus, bet esam aizdzīvojušies jau trīsarpus gadus,” stāsta Ilze.

Domā – “sausiņu” ģimene
“Lai gan esam interneta tehnoloģiju speciālisti, mazajiem planšetes nepērkam, tiesa, mājās ir daudz datoru. Padomju laikā bija pareizā bērnu audzināšana. Šajos laikos tādas pareizās nav. Uzskatu, ka nav pareiza vai nepareiza varianta. Kamēr nestrādāju, rakstu savu blogu “laukumeitene.lv”, kurā stāstu par mūsu ikdienu. Tas beidzas ar to, ka visas meitas ir klēpī, tāpēc nākas ieslēgt arī otru datoru, ļaujot viņām skatīties multenes vai aerobiku bērniem. Mums abiem kā datorspeciālistiem ir zināms, ko internetā var izdarīt ar bērniem, ja tiek ievietotas viņu fotogrāfijas. Tieši tāpēc mēs viņas sargājam. Sabiedrībā ir uzskats, ka datoriķi ir “sausiņi”, bet datorzinātnēs jau nav tikai programmētāji. Tur ir speciālisti, kuri komunicē ar cilvēkiem, kuri viņus vada. Tas ir kā jebkurā profesijā. Mēs ar Jāni viens otru papildinām. Principā mēs varētu veidot paši savu uzņēmumu, bet pagaidām vēl šādas domas nav.” Pagājušajā gadā ģimene iegādājusies treileri, lai šajā vasarā visi kopā dotos apceļot Eiropu. “Esam iecerējuši tikt līdz Vācijai, kur dzīvo Nellī krustmāte, kā arī mūsu ģimenes draugi. Tālāk dosimies uz Franciju pie paziņas, kas no šejienes ir pārcēlusies uz Franciju. Jāņa draugs dzīvo Spānijā. No Spānijas tālāk varētu doties pie vīra paziņām Itālijā. Es gribu, lai viss būtu tieši tā – tik vienkārši. Vai būs vienkārši, nezinu, jo visi dzīvosim mazā treilerī. Tiklīdz nokusīs sniegs, Jānis treilerim uzliks saules baterijas. Treilerī jau ir gāzes apkure, duša, tualete, guļamvietas, plīts ēst gatavošanai. Tas nebūs viegli. Lai īsinātu braucienu, jau esmu sagatavojusi bērniem kaudzi krāsojamo grāmatu. Kāds sacīs, ka esmu neprātīga, bet tāda esmu kļuvusi, kopš esmu kopā ar Jāni,” smejas Ilze, bet Ilzes mamma piebilst, ka meita tagad varot atļauties tāda būt. “Ja viņai būtu cits vīrs, diezin kā viss veidotos. Jānis Ilzei ir ļoti mīļš vīrs. Viņa pēc dabas ir spītīga,” viņa saka. “Ja tā par mani saka, tad laikam tāds esmu,” joko Jānis.

Harmonija un miers
Tie, kas atbrauc ciemos pie Ilzes un Jāņa, sākumā jūtas izbrīnīti, dzirdot Ilzes izteikumus, ka mājās valda harmonija un miers, jo visapkārt valda kņada, kustība. “Tā ir, bet mēs paši esam ārkārtīgi mierīgi, jo visu ģimenē izrunājam un apspriežam. Ģimenē visi – pieaugušie un bērni - esam vienlīdzīgi,” prāto Ilze. Bet Jānis, kuram mūsu sarunas laikā kā dadzīši aplipušas Nellī un Linna, steidz raksturot meitas: “Nellī ir ļoti atvērta un dāmīga. Linna ir ļoti saimnieciska. Viņai patīk visu tīrīt un kārtot, bet Nellī no šiem darbiem atturas, labāk izvēloties sēdēt uz palodzes, lai uz notiekošo noraudzītos no augšas.” Abas vecākās meitas ir dzimušas Rīgā, bet Helmī Saule - “Gravās”. “Man visi trīs bērni ir dzimuši mājās, jo biju saklausījusies par slimnīcās notiekošo. Nevaru atbildēt, vai biju drosmīga, visticamāk, bailīga. Arī vārdi meitām tika apspriesti kopīgi. Nellī bijām izdomājuši citu vārdu, bet pirms viņas dzimšanas, atnākot mājās no darba, pašai nesaprotot nosaucu par Nellī. Metos pie datora, lai noskaidrotu, ko šis vārds nozīmē. Apkārtējie brīnījās par vārda izvēli, bet sapratu, ka nav svarīgi, ko domā citi. Galvenais, kā mēs paši to pieņemam. Ja vienai meitai bija Nellī, tad arī otrai meitai jādod kāds nepopulārs vārds. Es nekad arī nepārdzīvošu, ja kāds mūsu bērns izlems dzīvē nomainīt savu vārdu. Trešā meitiņa piedzima naktī, bet svētdienas rīts bija tik saulains, ka izlēmu viņu saukt par Helmī Sauli, jo abi ir lībiešu vārdi. Mēs visi esam ļoti pozitīvi. Esmu sapratusi, ka visi Mezīši ir tādi, ka mana izvēle par labu Jānim ir bijusi pareiza.”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

No īsa dienesta romāna izaug ģimene

Kategorijas