Ar plinti pār plecu jau 42.sezonu pēc kārtas

2017. gada 17. janvāris 00:00

2184

Ar plinti pār plecu jau 42.sezonu pēc kārtas

Jaungulbenietis Valdis Kramerovskis jau 32 gadus ir mednieku kluba “Skrauja”, kurš mājvietu radis Adulienā, vadītājs. Taču daudzus rītus, vakarus, dienas un reizēm pat naktis medībās viņš ir aizvadījis jau 42 sezonas pēc kārtas.
Kā smejas pats Valdis, kopš 1975.gada viņš dzimtā bijis vienīgais ar plinti pār plecu. “Tagad gan ir vēl kāds radinieks, bet iepriekš rāvos viens pats. Interese par medībām bija jau kopš puikas gadiem, kad devos līdzi lielajiem kādu šnepīti vai medni paskatīt. Un tad, kad kaimiņos parādījās vēl viens mednieks, mans liktenis bija izlemts. Iegādājos savu pirmo “IŽ-58M”, kuru reizēm izmantoju vēl tagad, un kļuvu par pilntiesīgu mednieku. Jau pirmajos gados tiku ievēlēts Jaungulbenes kolektīva valdē. Tolaik kolektīvā bija vairāk nekā piecdesmit biedri, tagad ir trīsdesmit četri, bet kolektīvs kopā ir noturēts visus šos gadus,” viņš stāsta.

Ir arī zelta lūsis
Runājot par pirmajiem medījumiem, Valdis saka, ka atcerēties pirmo medījumu ir goda lieta. “Pirmais bija parasts šneps, un tad jau gāja vaļā gan cūkas, gan aļņi, gan buciņi. Kopš pirmā medījuma man viss ir uzskaitīts. Es kociņā griežu robus, un nu jau man iet otrais kociņš. Visā visumā zvēru paliek vairāk. Nu, ar cūkām gan tagad ir švaki - pagājušajā sezonā kolektīvā nomedījām 87, šogad tikai 17 meža cūkas. Reiz astoņdesmito sākumā mēs parasto cūku mēri jau piedzīvojām, bet viņas atkopās diezgan ātri. Bukiem jau trīs krīzes ir piedzīvotas. Pēc pēdējās krīzes tomēr atkopjas lēnāk. Šogad gan trīs bukus jau dabūjām, taču tā, kā agrāk, vēl nav. Tad jau uz rudzu lauka saskaitīt nevarēja. Prieks, ka staltbrieži savairojusies. Agrāk jau viņu te gandrīz nebija. Varbūt tas tāpēc, ka ļoti piedomājam, ko medīt,” stāsta mednieks.

Medījumus un ādas bija jānodod valstij
Medību trofejas arī bijušas dažādas. “Man ir zelta lūsis. Tas gan pirms daudziem gadiem bija, bet tomēr ir. No bukiem ir gan zelta, gan sudraba ragi, no aļņiem - “sešnieki” ir, bet tiem tomēr nedaudz līdz medaļai pietrūka. Tas alnis toreiz tā kā uz kaimiņu gribēja iet, bet es tomēr neļāvu. Medņa nav, bet to es vienā reizē tepat pie mūsu daudzdzīvokļu mājas vai pusi dienas vēroju. Daži pat barot mēģināja, bet no rokas tomēr neēda. Vienreiz atkal fazāns bija atklīdis. Visādi brīnumi mums te notiek,” stāsta Valdis.
Daudz kas agrāk medībās bijis tāds, kā tagad vairs nav, piemēram, medījumu nodošana valstij. “Vispirms to normu vajadzēja izpildīt, tad tikai sev varēja kādu alni dabūt. Atceros vienreiz, kad valsts normai trūka, man teica: “Ejiet kaimiņu daļā, tur tie aļņi ir. Bet valsts limits lai būtu izpildīts!” Vienubrīd pat cūkas vajadzēja nodot. Un tā ādu nodošana! Pat zaķu un lapsu ādas bija jānodod. Ja atskaitē ir, trīs dienu laikā bija jānodod. Eglītes bija jāstāda, bet toties par labu darbu papildu alni varēja dabūt. Bija interesanti,” atceras mednieks.
Par savu medību kolektīvu Valdis izsakās pozitīvi un puišus uzliela. “Puiši labi - klausa. Pa visiem šiem gadiem nav bijis pārkāpumu, tāpēc esam iztikuši bez aizrādījumiem un soda naudām. Lai gan ir arī kādi jauni puiši, kolektīvs tomēr noveco. Mums vecākajam medniekam jau 81, tad nākamajam 79 un tad es ar saviem 69. Kamēr būs pulveris un viņš būs sauss, tikmēr mani noteikti varēs redzēt mežā ar plinti pār plecu. Vienu no nu jau četrām,” teic Valdis.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ar plinti pār plecu jau 42.sezonu pēc kārtas

Kategorijas