No huligāna - par jauniešu līderi

2017. gada 20. janvāris 00:00

2870

“Es jau vēl tikai trīs mēnešus te,” par sevi Lejasciema jauniešu centra “Pulss” vadītāja amatā saka 23 gadus vecais Ralfs Siliņš, kuru novadā visi pazīst galvenokārt kā “Misteru Gulbene 2016”. Prātīgs, nosvērts, vērīgs, laipns, prasīgs un, protams, arī simpātisks. Kā jau misters. Tāds ir pirmais iespaids par šo puisi. Viņš iederas jauniešu centrā. Aptaujātie tīņi par Ralfu saka tikai labu. Viņš viņiem nav priekšnieks, bet tāds kā vecākais brālis, autoritāte.

Gods strādāt laukos
Jauniešu centrs “Pulss” Lejasciemā darbojas kopš 2009.gada decembra. Tas nozīmē, ka viena paaudze jau ir pāraugusi šo centru un vietā atnākusi nākamā. Ralfs saka, ka viņam “Pulss” - tā ir laba pieredze. Sākumā bijis stress un neziņa, ko īsti nozīmē būt vadītājam. Iedrošinājuši un padomus devuši citi kolēģi, kuri novadā strādā ar jauniešu auditoriju. Tagad Ralfs par savu mērķi uzskata jauniešu centra “Pulss” kārtējo akreditāciju un pēc tam vēlētos centram piesaistīt kādu brīvprātīgo jaunieti no Eiropas Savienības.
Izjautāts par to, vai patīk strādāt laukos, Ralfs smaida un saka - pēc tam, kad bijusi iespēja redzēt Rietumeiropas pilsētas, visa Latvija, šķiet, lauki vien ir. Šī valsts Ralfam ir maza, mīļa, sava. Viņš nedomā to pamest. Tāpat arī darbu “Pulsā” neuzskata par kaut ko epizodisku. Ralfs saka - viņam patīk šis darbs. Saista misija pulcināt zem viena jumta bērnus un jauniešus, lai viņi neklīstu, bezmērķīgi nositot laiku un ļaujoties eksperimentiem ar dažādām atkarību izraisošām vielām. “Pulss” - tā ir vārda tiešā nozīmē silta, tīra, gaiša un mūsdienīgi iekārtota vieta, kur satikties draudzīgā atmosfērā, pavadīt laiku pozitīvi, kaut ko iemācīties un radoši izpausties, kā arī izdzert tasi siltas tējas. Vasarā tepat netālu varēs arī spēlēt futbolu, basketbolu, volejbolu, jo centram ir savs vajadzīgais sporta inventārs. Reizēm Ralfam ir jābūt tam cilvēkam, kuram kāds uz centru atnākušais jaunietis vēlas izsūdzēt bēdas, uzticēt problēmas. “Tā var būt nesekmīga atzīme vai kaut kādas nepatikšanas. Mēs domājam, risinām kopā,” stāsta “Pulsa” vadītājs. Ralfs māca, kā ar lēnprātību var atrisināt konfliktsituācijas - izrunājoties un neapvainojoties. “Apvainoties nav produktīvi,” viņš uzskata.
Ralfam liekas, ka centrā vajadzētu mēģināt uzturēt arī sarunu par tēmām, kuras parasti jaunieši kautrējas apspriest. Par atkarībām, depresiju, dzīves jēgu, mēru meklēšanu, mīlestību, par mūsdienu jauniešiem nereti raksturīgo neapdomīgo riskēšanu ar veselību un pat dzīvību. Ja par to runā pārāk teorētiski, distancēti no konkrētām situācijām, bērni un jaunieši var nesadzirdēt. Bet kā runāt, lai neaizskartu jūtas? Ralfu tas nodarbina, zinot, ka negāciju ir daudz un reizēm jaunie cilvēki netiek galā, kad iekuļas pašu radītajās nepatikšanās. “Tie ir tīņu gadi, kad gribas protestēt pret vispārpieņemtajām normām, pasauli, kurā valda pieaugušie. Gribas atrast savu vietu, apliecināties starp vienaudžiem. Gadās, ka kāds iestrēgst un netiek pāri šai stadijai,” saka Ralfs.

Pats bijis palaidnis
Viņš labi saprot spurainos pusaudžus, jo vēl nav aizmirsis, kāds pats bija viņu vecumā. “Es nebiju nekāds labais puika. Bija zīmogs uz pieres, ka tas jau neko dzīvē nesasniegs. Drausmīgs palaidnis biju, nekārtību cēlājs. Tie bija tādi traki gadi,” Ralfs stāsta. Tagad viņš ir cits cilvēks. Pats nevar izskaidrot, kāpēc mazotnē mammai un skolotājiem ar viņa uzvedību bija problēmas. “Es tagad saku paldies mamma, ka viņa bija uzņēmīga, audzināja un nekad nezaudēja cerību,” atklāj Ralfs. Runājot par lielākajām tālaika blēņām, viņš stāsta, ka, mācoties jaunākajās klasēs, ne reizi vien Gulbīša vidusskolā ieslēdzis ugunsdzēsības sirēnu, ar jokiem traucējis klases mācību darbu stundās. Bijis laiks, kad aizrādījumi neko nav līdzējuši. Viņš neklausījies. Pats sev bēra pelnus uz galvas un guva dzīves skolu.
Pienācis brīdis, kad Ralfs sapratis - nevēlas tā turpināt, vēlas izaugt liels un just sabiedrības atzinību. Sākušies foršākie skolas gadi. Tas noticis pēc 8.klases beigšanas. Radušās nopietnas intereses par daudz ko, ko nevar vairs uzskatīt par palaidnību. Līdztekus viņš brīvajos brīžos sācis strādāt Jaungulbenes tautas namā kā brīvprātīgais, palīdzējis tagadējai tautas nama vadītājai Sarmītei Supei izgaismot skatuvi, nodrošināt apskaņošanu pasākumos, bijis dīdžejs, iesaistījies mūzikas grupā, kur spēlējis bungas. “Es kļuvu sabiedriskāks, mans skatījums uz dzīvi kļuva vispusīgāks un vienlaikus piezemētāks,” saka Ralfs. Viņu pārstāja saistīt iela. Sabiedriskā dzīve deva iespēju iepazīties ar interesantiem cilvēkiem.
No 14 gadu vecuma Ralfs pēc patēva ieteikuma vasarās sācis strādāt uzņēmumā “Rubate”. Bijusi vēlme tikt pašam pie savas kabatas naudas, nopirkt sev tādas drēbes, kādas pašam patīk. “Kopš tā laika apģērbu sev pērku tikai pats. Es ātri kļuvu patstāvīgs,” viņš saka. No tīņa gadu palaidnībām vienīgā, kas vēl nāk līdzi joprojām, ir smēķēšana. “Biju jau atmetis, bet, piedaloties projektā Grieķijā, man visi apkārt smēķēja. Visu laiku bija tabaka jāelpo. Tā atsāku smēķēt. Tomēr tagad nopietni cenšos atmest,” saka Ralfs. Un vēl viņš nemēdz smēķēt bērnu un jauniešu klātbūtnē. Un vispār esot sācis ļoti piedomāt pie tā, kā uzvedas sabiedrībā, jo apzinās, ka pusaudži var viņu atdarināt, tātad - jārāda labs piemērs. Viņam ir savs iekšējais uzstādījums, kuru Ralfs raksturo tā: “Ja tu dari dzīvē labu, tad agri vai vēlu tas atnāk pie tevis atpakaļ.”

Populārs? Jā!
Ralfs nedomā, ka mistera tituls ir ienesis būtiskas korekcijas viņa dzīvē. “Popularitāti, protams, guvu,” viņš atzīst. Taču puisis neuzskata, ka titula dēļ viņš būtu kļuvis vērtīgāks apkārtējo acīs. Viņš sevi uzskata par sabiedriski aktīvu jaunu cilvēku, kurš ar lielu interesi iesaistās jauniešu iniciatīvās. Jau labi sen viņš ir aktīvi iesaistījies “Bāzes” projektos. Vislabākās atmiņas ir par apmaiņas projektu, kas deva iespēju muzicēt kopā ar spāņu bundziniekiem. Ideja par dalību konkursā “Mis un Misters Gulbene” viņam nesaistījās ar godkārīgiem plāniem. Līdz pēdējam brīdim viņš nav cerējis uz titulu.
“Man bija nostāja - kā būs, tā būs. Un tā būs labi. Lai arī kurš uzvarētu, šajā konkursā ieguvēji esam visi. Nezinu, kur vēl tik īsā laikā jaunietis var iegūt tik daudz prasmju, cik mēs guvām, gatavojoties fināla šovam. Saradām ar skatuvi. Nav vairs bail uz tās atrasties. Lai gan es jau pirms tam biju guvi pirmās iemaņas, muzicējot Jaungulbenes vokāli instrumentālā ansambļa sastāvā. Mēs ballēs spēlējām. Žēl, ka tās grupas vairs nav. Esam izauguši, studējam kur kurais - katrs savā Latvijas pusē. Jaunus kompanjonus mūzikā nemeklēju. Pagaidām man ir citas prioritātes - jauniešu centrs Lejasciemā un studijas Jelgavā, sports,” saka Ralfs. Uz jautājumu, vai atliek laiks arī romantisku attiecību veidošanai, viņš atbild, ka pagaidām uz to nekoncentrē uzmanību: “Uzskatu, ka esmu vēl gana jauns. Es visu vēl dzīvē paspēšu.”
Ralfs studē Jelgavā Latvijas Lauksaimniecības universitātē, kur apgūst programmu “Iestāžu un uzņēmumu ārējie sakari”. Viņa mērķis ir iegūt bakalaura diplomu sabiedrības vadībā.
Agrāk Ralfs esot nodarbojies ar spēka trīscīņu. Tagad cenšas, kad vien iespējams, brīvajā laikā apmeklēt trenažieru zāli, paskriet krosu. “Man patīk sevi uzturēt fiziski labā formā. Vakarā noguris aizeju uz trenažieru zāli un jūtos atguvis spēkus. Fiziskās aktivitātes, visa veida sporta veidi ļoti palīdz relaksēties,” pieredzē dalās Ralfs. Šonedēļ viņš piekritis pievienoties Ozolkalna entuziastam Dzintaram Lācim, kurš vēlas veidot sporta biedrību. Ralfs ir gatavs palīdzēt. “Runa ir par trenažieru zāli. Gribas, lai jaunieši nāk un nodarbojas,” viņš saka.

Par Ralfu
“Ralfs ir uzticams cilvēks. Uzcītīgs darbā. Mūsu misters! Ko apsola, cenšas izpildīt. Atsaucīgs. Ja kaut ko nevar, atklāti pasaka. Ar viņu ir patīkami sadarboties. Gaidām jau vēl no viņa lielos varoņdarbus. Viss vēl priekšā,” saka viņa kolēģis Lauris Šķenders, kurš ir Gulbenes novada domes jaunatnes lietu speciālists.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

No huligāna - par jauniešu līderi

Kategorijas