Dzīve svešā šokolādē

2017. gada 20. janvāris 00:00

695

Vai sieviete pēc 50 gadu vecuma, kura ir laimīgi precējusies vairāku bērnu mamma, var mainīt savu dzīvi par 180 grādiem? Vai viņa, kura visu mūžu ir bijusi melnā darba darītāja Gulbenes novadā, bet brīvos brīžus veltījusi tikai vīram un bērniem, spēj uzdrošināties pamest mājas, iekāpt autobusā, lai dotos 2000 kilometru tālā braucienā aiz valsts robežas ar vienu vienīgu mērķi - samaksāt ģimenes kredītus un uzlabot piederīgo materiālo stāvokli?
Simpātiska blonda dāma pusmūžā, labi un gaumīgi ģērbta, rotājusies ar vairākiem sudraba auskariem un gredzeniem, otrdienas pēcpusdienā sparīgi ienāca “Dzirksteles” redakcijā, lai parunātos, izteiktu kritiku “Dzirksteles” adresē un piedāvātu tēmas, par kurām gribētu turpmāk lasīt laikrakstā.

Vēl nedomā atgriezties mājās
Vārds pa vārdam un sieviete, kura vēlējās būt anonīma, atklāja savu uzņēmības un iekšēja dramatisma pilno dzīves pieredzi. Viņai drīz būs 55 gadi. Otro gadu šī sieviete ir izvēlējusies doties peļņā uz Vāciju, Gūterslo pilsētu (kādreizējās Federatīvās Vācijas pusē), kur strādā legālā darbā par mājsaimnieci pensionētu mediķu ģimenē. Uz dzimto Gulbenes novadu viņa atbrauc divas reizes gadā. Samīlē vīru, izrunājas ar bērniem, uzcep bulciņas mazbērniem un atkal ir uz riteņiem, atkal diennakti ilgajā ceļā uz darbu Vāczemē.
“Pagriezās iespēja. Kamēr es vēl varu! Draudzene mani aizsauca uz Vāciju, un sākumā biju spiesta doties šajā avantūrā, aci nepamirkšķinot, jo ar to algu, kuru pelnīju savā pagastā, es nevarēju nomaksāt kredītus. Tagad, paldies Dievam, mūsu ģimenē kredītu vairs nav nevienam. Un nebūs! Es varētu braukt mājās un palikt šeit pavisam. Taču ir radušies jauni apstākļi, vajadzības. Vīrs slimo, mājai remonts vajadzīgs, bērniem vajag automašīnas. Kredītu atkal ņemt? Tas nozīmētu aiziet verdzībā. Krāt naudu gadiem ilgi? Nē. Visu vajag uzreiz. Izvēlējos paātrināt šo procesu,” stāsta “Dzirksteles” sarunbiedre.
Vācijā viņa ir viena starp vāciešiem. Aizbrauca, zinādama svešvalodu tikai tik daudz, cik bērnībā un jaunībā skolā iemācījās. Vācu vidē ātri vien viņas vācu valodas zināšanas uzlabojās par 70 procentiem, un nu viņa ir, kā saka, zirgā. “Zinu arī, ka Latvijā es, sieviete pirmspensijas vecumā, nevienam neesmu vajadzīga, bet aiz Latvijas robežas ir citādi. Svarīgi tikai, lai turētos veselība. Ārstus apmeklēju reti un daru to Latvijā,” klāsta sarunbiedre.
Viņa par savu darbu Vācijā saka, ka tas viņai ir piemērots. Īslaicīgi esot arī izmēģinājusi veca cilvēka pieskatīšanu (aprūpi), tomēr sapratusi, ka nevēlas šādu darbu, jo tas paņem pārāk daudz enerģijas. Toties vācu ģimenei gatavot ēst, tīrīt māju, iepirkties veikalā - tur problēmu neesot. Latviete mēģinājusi vācu ģimeni iepazīstināt ar tipiskajiem latviešu ēdieniem, taču no tā nekas nav izdevies. Vācieši esot konservatīvi cilvēki, atzīst tikai savu nacionālo virtuvi. Un, starp citu, vācieši savai mājsaimniecei no Latvijas pārmetot pārlieku taupību, bet tur nu neko nevar darīt. Taupība latvietei, kura ir daudzbērnu ģimenes māte, ir dzīves gaitā izstrādājusies personības iezīme.

Nepatīk čīkstētāji Latvijā
Viņa saka - nepatīk, ka Latvijā spēka pilni cilvēki ar bērniem iet ar izstieptu roku un gaida, kad viņus materiāli atbalstīs pašvaldība vai sabiedrība. “Man pašai ir vairāk nekā trīs bērni, bet es vienmēr esmu ar ģimenes finansiālajiem jautājumiem tikusi galā pati savā ģimenē. Es saprotu, ka nav vairs padomju laiki, kad varēja uzturēt lielu ģimeni, arī strādājot tikai ar slotu vien. Mana alga savulaik bija 90 rubļu, un visam pietika, jo dzīve bija lēta. Tagad tā vairs nav, taču darbu Latvijā atrast var. Protams, te nevar nopelnīt tik, lai pietiktu visām vajadzībām, bet iztikt var. Ja nevar, tad ir citi varianti. Ir ģimenes, kurās sievas ar bērniem dzīvo Latvijā, kamēr vīri pelna naudu ārzemēs. Mēs taču dzīvojam Eiropas Savienībā. Lūdzu, izmantojiet šīs iespējas! Ģimenēm pašām ir jācīnās par eksistenci. Kas tā būs par tautu, ja mēs visi tādi puņķaini tikai lūgsimies: “Dodiet, dodiet!” Nav viegli, bet ir jācīnās,” saka sieviete. Viņa atzīst, ka optimisms par dzīvošanu ārzemēs pašai ir uzspēlēts. Tas nav viegli - būt gandrīz visu laiku projām no mīļajiem, no slimā vīra, bērniem, mazbērniem, radiem, draugiem, dzimtās puses. Šajā nepieciešamībā viņa vaino Latvijas ekonomisko politiku.

“Dzirksteli” lasa regulāri
Pastāvīgi dzīvodama Latvijā, viņa par politiku savā valstī tikpat kā neesot interesējusies. Tagad viss ir mainījies. Svešumā būdama, viņa katru vakaru, kā saka, no vāka līdz vākam izlasot to, kas rakstīts “Dzirksteles” portālā un citur sociālajos tīklos. “Man Vācijā ir daudz brīvā laika, kura līdz tam dzīvē trūka. Es varu lasīt, izglītoties. Rakstu arī komentārus gan “Dzirksteles” portālā, gan citos portālos. Par sava viedokļa paušanu esmu gatava atbildēt. Man ir savas domas, un es zinu, kā jāuzvedas publiskajā telpā,” viņa saka. Sieviete ir sarūgtināta par to, ka Latvijā pašlaik nav iespējams, pat ļoti centīgi strādājot, nopelnīt tikpat, cik Vācijā. “Es labprāt dzīvotu, strādātu un maksātu nodokļus Latvijā,” viņa atzīstas. Dzīvi viņa vērtē pozitīvi, ar humoru.
“Tagad mana attieksme pret dzīvi un darbu lielā mērā ir mainījusies. Es dzīvoju šeit un tagad un ļoti tālu nākotni neplānoju. Kad kāds man man dzimtajā pagastā jautā, kā man iet, es atbildu - mana dzīve ir šokolādē. Tikai tā nav Latvijas šokolāde. Smejos, ka nezinu, kur būšu vecumdienās. Varbūt Austrālijā. Par pensiju es nedomāju. Stāžam, lai saņemtu pensiju Latvijā, man gadu pietiek, bet kāda tā pensija būs? Mana draudzene šīs valsts labā ir nostrādājusi gandrīz 40 gadus, bet viņas pensija ir 170 eiro! Par ko mēs vispār varam runāt?! Es saviem bērniem esmu pateikusi, ka viņiem būs par mani jāparūpējas vecumdienās. Es par to neuztraucos,” viņa atzīstas.
Sieviete ārzemēs iepazinusi arī stresa situācijas, kādu Latvijā nav bijis. Ar lidmašīnu pārvietoties viņa baidās. Vācija taču ir pakļauta terora aktiem. Par to vienmēr jābažījas. “Pirmdienā Berlīnē notika terora akts, bet ceturtdienā man bija paredzēts brauciens cauri šai pilsētai, lai Ziemassvētkos būtu Latvijā. Protams, braucu,” nosaka viņa. Tā ir cita, Latvijā, paldies Dievam, nezināma realitāte. Tāpat kā bēgļu problēma, kuru Latvijā iedzīvotāji tikpat kā nejūt. Viņas apmēram 100 000 cilvēku apdzīvotajā Gūterslo pilsētā Vācijā bēgļi esot, taču tur valdot kārtība un kriminālu situāciju nav bijis.

Latvijas himna jādzied korī!
Gadumijā viņa pievērsusi uzmanību katram Latvijas Valsts prezidenta teiktajam vārdam apsveikuma runā tautai. “Biju mazliet vīlusies,” atzīst novadniece. Paticis, ka prezidents uzstājās kopā ar dzīvesbiedri, tā popularizējot ģimenes vērtības, un tā ir arī vienīgā uzslava. Raimonda Vējoņa runā neesot bijis iedrošinājuma, optimisma. Ne jau vārdos, bet intonācijā trūcis pārliecības par rītdienu. Šajā ziņā patīkami atšķīrusies Krievijas prezidenta Vladimira Putina teiktā apsveikuma runa, kurā saklausīta gan vīrišķīga stāja, gan pozitīvs lādiņš. “Latvijas valsts himna ir ļoti skaista. Klausījos, kā gadumijā televīzijā mūsu himnu dziedāja meitene. Skaisti! Un tomēr uzskatu, ka himna nav jādzied solistam, himna ir jādzied korim. Himnai ir jāvieno tauta!” uzskata sieviete.
Viņa ļoti cer, ka šis būs pagrieziena gads Latvijas attiecībās ar austrumu robežas kaimiņiem, jo uzskata, ka ne nu “Jaunais vilnis” Jūrmalai ir kaitējis, ne nu bez ekonomiskās sadarbības ar Krieviju Latvija varēs iztikt.
“Man daudz kas Latvijā liekas nepareizi. Mums nevajag 100 Saeimas deputātu. Pietiktu ar 50. Ekonomiskā situācija valstī ir kritiska. Kad beigsies tas riņķa dancis ap mikrouzņēmumiem? Biznesam Latvijā klājas grūti. Valsts no Latvijā palikušajiem cilvēkiem nodokļos grib plēst un plēst. No kā lai cilvēks maksā? Cik ilgi Latvijā slauks nodokļu maksātājus? Jau tā cilvēki te ar tām Eiropas Savienības prasībām ir piespiesti pie zemes. Pienam cena krīt! Kas par to ir atbildīgs? Kāpēc Latvijā ir tik daudz, manuprāt, pilnīgi lieku un mākslīgi izveidotu institūciju, darba vietu, kurās padarīto nemaz nav iespējams izmērīt? Kāpēc melnstrādniekam līku muguru ir jāstrādā astoņas stundas, kamēr ierēdņi cauru dienu sēž kabinetos, kuļ tukšus salmus un dzer kafiju?” saka viņa. Kaut kam Latvijā esot jānotiek, lai sekotu pozitīvas pārmaiņas. Cerams, ka valdība beidzot rīkošoties gudri un speršot radikālus soļus Latvijas ekonomikas reanimēšanā.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Dzīve svešā šokolādē

Kategorijas