Es nevaru bez tevis

2017. gada 27. janvāris 00:00

7393

Šie vārdi, kas skan arī dziesmā, nenozīmē, ka mūziķis, dzejnieks un komponists gulbenietis Grigorijs Gorodko, kuru mūzikas pasaulē labāk pazīst kā Gregu, tos veltījis kādai konkrētai personai. Tie apliecina to, ka Gregs nevar bez mūzikas, bez zemes, bez dzimtās Latvijas, bez mīlestības pret cilvēkiem un visu, kas apkārt. Grigorijs ir izvirzīts arī Gulbenes novada “Gada balvai kultūrā 2016” nominācijā “Gada mūziķis”.
Vienmēr atsaucīgs, smaidīgs, emocijām pārpilns, mazliet kautrīgs, bet arī ļoti mērķtiecīgs. Tā dažos vārdos var raksturot Gregu, kurš visiem pasaules vējiem savu privāto dzīvo neuztic, kā arī par to lieki nerunā. Grigorijam nav raksturīgi lielīties ar saviem panākumiem, lai tādējādi pievērstu sev uzmanību. Kādā sarunā, atbildot uz jautājumu, ko viņš domā par dzīvi un tās jēgu, Grigorija atbilde bija īsa: “Viss, kas dzīvē notiek, tas ir tikai uz labu.”

Meklēju jaunības eliksīru
Ienākot Miera ielas 6.nama pagalmā, ir neiespējami nepamanīt dīķī izcirsto āliņģi krusta formā. “Jā, jā, es tajā peldos arī ziemā. Pēc peldes ir tik brīnišķīga sajūta! Arī tad, kad esmu izkarsējies pirtī, metos āliņģī. Laikā, kad vēl tikai gatavojos obligātajam karadienestam, jau sāku cītīgi trenēties. Kačāju muskuļus, pievilkos pie stieņa un tamlīdzīgi. Dienesta laikā sporta sacensībās ieguvu pirmo vietu. Kad jau pēc armijas strādāju Rīgā, apmeklēju baseinu, bet no ziemas peldes nācās atteikties. Tagad jau būs aptuveni piecpadsmit gadi, kopš peldos arī ziemā. Pēc izkāpšanas no āliņģa, man pat uz māju nākt uzreiz negribas. Vismaz vēl piecpadsmit minūtes pastaigājos pa pagalmu. Reizēm uz ziemas peldi uzaicinu arī tuvējo kaimiņu, bet šogad viņš atteicās. Caur ādu cilvēks atjaunojas. Saņemot ledainā ūdens radīto šoku, organisms sāk cīnīties pret visiem vīrusiem. Apzinos, ka gadi iet, tāpēc smejos, ka jaunības eliksīru meklēju dažnedažādi, jo neuzskatu, ka visu nosaka tikai plastiskās operācijas. Katrā vecumā cilvēkam piemīt savs skaistums,” smejas Grigorijs, piebilstot, ka esot vasaras vidus puika, jo dzimšanas diena tiekot svinēta 20.jūlijā.
Šajā vasarā viņš svinēs savu piecdesmit trešo jubileju. “Esmu dzimis starp Vēža un Lauvas zvaigznāju, tāpēc mēdzu būt dažāds – vienā brīdī visu daru lēni, bet stabili kā Vēzis. Savukārt kā Lauva spēju būt arī spītīgs un ietiepīgs. Ļoti aizmirstu to, ja kāds mani ir aizvainojis. Spēju to piedot. Protams, pirmajā brīdī emocijas ir sakāpinātas, bet kas no tā mainīsies, ja dzīvošu ar aizvainojumu,” Grigorijs raksturo sevi.
Zeme kā otra reliģija
Par savu dzimto pagastu Grigorijs uzskata Galgausku. Arī skolas gaitas viņš uzsācis Galgauskas pamatskolā, bet, nodegot vecāku mājai, mamma izlēmusi, ka dēlam jāmācās Gulbenes 2.vidusskolā, kur tolaik mācījušies krievvalodīgie bērni. Arī Malnavas lauksaimniecības tehnikumā Grigorijs iestājies krievu plūsmā, jo bijusi mazāka konkurence. Lauksaimniecības akadēmijā viņš kādu laiku studējis agronomiju. To, ka Grigorijs gribējis savu dzīvi saistīt ar lauksaimniecību, šodien ir pat grūti iedomāties. Vēl jo mazāk var iztēloties viņu kā kolhoza “Kopdarbība” iecirkņa agronomu.
“Strādāt sāku pirms armijas. Mazliet turpināju pēc armijas, bet drīz vien tiku uzaicināts uz rajona lielo māju, kur biju komjaunatnes komitejas orgdaļas vadītājs. Kopā ar jauniešiem mums tolaik izdevās daudz paveikt. Tagad dažkārt, atceroties to laiku, domāju, ka esam atteikušies no daudz kā laba, kas bija tolaik, visu nogriežot kā ar nazi. Man joprojām patīk strādāt ar zemi. Tā man ir kā otra reliģija. Tā es atpūšos un gūstu jaunu enerģiju. Pats izaudzēju kartupeļus, gurķus, tomātus, ķirbjus, sīpolus un ķiplokus. Ir ogulāji. Pats vāru ievārījumus. Ir arī vīnogas. Pats no tām vīnu raudzēju. Man nevajag palīgus dārza ravēšanai. Ar visu tieku galā. Daudzi par to brīnās, bet tad atbildu, ka esmu vesels. Iespējams, Dieviņš man to ir devis, lai iztiktu bez palīgiem. Man joprojām ir bērnības draugs kopš Galgauskas laikiem - Vitālijs Petunovs. Viņš ir aicinājis strādāt viņa vadītajā uzņēmumā, bet atteicos, jo uzskatu, ka tad mūsu draugu attiecības nevarēs pastāvēt,” stāsta Grigorijs.

Nostalģija pēc mājām un Latvijas
Grigorijs kādu laiku ir strādājis ne tikai Rīgā, atverot savu mūzikas instrumentu veikalu, bet arī Norvēģijā. “Sākumā izturēju trīs mēnešus. Tad šefam lūdzu, lai divas nedēļas ļauj pavadīt Latvijā. Norvēģijā man bija iespēja muzicēt diezgan nopietnā mūziķu grupā. Izjutu, kā ir būt lielam māksliniekam, kad katram mūziķim ir savs frizieris un masieris, uzstāties vairāk nekā trīs tūkstošus lielas publikas priekšā, muzicēt ar augstas kvalitātes aparatūru, kad viss tā skan! Vārdos šo pacēlumu nevar izstāstīt. Peldējos aplausos. Tomēr visam ir savs laiks. Jaunāks nepalieku, gribas mieru,” atceras Grigorijs.
Viņš uzskata, ka muzicēšanu esot pārmantojis no tēva, kurš spēlējis “garmošku”. Tā joprojām kā relikvija tiek rūpīgi glabāta un joprojām skan. “Jaunāko tēva mūzikas instrumentu uzdāvināju grupas “Baltie lāči”, kurā darbojos ceturto gadu, dalībniekam Aldim Ķisem. Arī pats rakstu jaunas dziesmas un to tekstus. Pagaidām nedomāju par jauna mūzikas diska izdošanu, jo tie nav aktuāli. Tagad aktuālāk ir dziesmas ievietot internetā vai sūtīt uz radiostudijām. Sekoju visam, kas notiek mūzikas pasaulē. Tagad gatavojas “Eirovīzijai”, bet tur viss ir tā korumpēts. Latvijai tur nav nekādas teikšanas. Visu savā paspārnē ir paņēmuši zviedri. Ko viņi teiks, tā būs. Esmu izgājis visus mūzikas koridorus, tāpēc zinu,” viņš saka.
Savulaik ar ģitāru plecā Grigorijs devies arī uz Ameriku, uzskatot, kā tā būs iespējams gūt savu vietu mūzikā. Amerika izrādījās laba dzīves skola, tāpēc pēc atgriešanās 2000.gadā Grigorijs, apzinot savus paziņas - mūziķus, nodibinājis grupu “One Day”, kuras pirmsākumi patiesībā meklējami krietni agrāk, kad uz skatuves kāpa arī Grigorija dibinātā grupa “Dūmi”. Savulaik ir spēlēts kopā ar tādām grupām kā “Bruģis” un “Kodols”. Mūziķis nenoliedz, ka šodien dara to, kas viņam patīk. Viņš ne tikai muzicē pats, bet arī vada meistarklases un ierāda ģitāras spēles iemaņas jauniešiem.

+ 3

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Es nevaru bez tevis

Kategorijas