Nu bet meitenes - pēc tam

2017. gada 27. janvāris 00:00

“Man gluži vienalga, ka nekļūstu jaunāks un, aizritot gadiem, jau palieku vecs, bet man nav vienalga, kur noriet saule, un man nav vienalga, kur viņa lec,” savā grāmatā “Latvietis biju, esmu, būšu” raksta Laimonis Kops. Es gribu sacīt - katrs īsts vīrietis sirdī ir karavīrs. Protams, neviens par tādu nepiedzimst, par tādu izaug. Tāpat kā izpratni par Tēvzemes mīlestību ikviens iegūst pamazām. Esmu pārkāpis 80 gadu slieksnim un domās pārskatu savu līdzšinējo gājumu. Kaut lielāko mūža daļu esmu dzīvojis Gulbenes novadā - pilsētā, Lizumā, Druvienā, nāku es no Latgales, no Stružāniem. Apzinos sevi, savu dzīvi kā mazu daļiņu no šīs valsts likteņa, vēstures. Savā dzīvē esmu saticis daudz dažādu karavīru. Arī pats esmu dienējis armijā. Būt karavīram - tā ir misija. Neatkarīgi no ideoloģijām. Bet karavīrs ir arī cilvēks. Ārpus ideoloģijām. Vēlos risināt šo saruntēmu caur savu pieredzi, atmiņām, pārdomām...

“Karavīri” palīdz sadraudzēties
Kad 1940.gada maijā sāku skolas gaitas, mums, bērniem, vispirms bija jāiegaumē Latvijas Valsts un Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa vārds. Bija jāzina, ka viņš kopš 1934.gada septembra ir Latvijas Universitātes Lauksaimniecības un tautsaimniecības fakultātes (agronomijas un ekonomisko zinātņu) goda doktors. Bija jāzina izglītības ministra Jūlija Auškāpa vārds un kara ministra Krišjāņa Berķa vārds. Viņš šo amatu aprīlī pārņēma no ģenerāļa Jāņa Baloža. Skolotāji gribēja zināt, vai laucinieku ģimenēs piemin un māca bērniem pazīt un cienīt savas valsts vadītājus. Tas bija jāmācās reizē ar ābeces pazīšanu. Es gan lasīju tekoši, gan valdības vīrus zināju. Atceros, ka mūsu lauku skolas direktore, kurai uzvārds bija tāds pats kā vēlāk Latvijas katoļu baznīcas kardinālam – Pujate, bija tāda kā greizsirdīga, ka man labākas prasmes un zināšanas nekā viņas dēlam, ar kuru bijām vienaudži. Viņa neticēja, ka protu lasīt, domāja, ka esmu tekstu apguvis no galvas. Atvēra ābeci pēdējā lapā un lika lasīt tur. Es tiku galā! Viņa neuzslavēja mani, bet kļuva pikta. Viņai tā gribējās savu dēlu mums, pārējiem 32 skolēniem, rādīt kā paraugu. Viņa nevarēja izturēt, ka kaut kāds ganu zēns var būt attapīgāks. Tagad par to varu pasmaidīt, bet tolaik bija pamats apvainoties. Lai gan toreiz ar direktores dēlu – Pujatu - ātri vien sadraudzējāmies. Viņam patika, ka es labi zīmēju. Kā jau puikam man zīmēt vislabāk patika karavīrus. Draugs tos kareivjus, kuri bija labi izdevušies, dēvēja par latviešu kareivjiem, bet neglītos - par sarkanarmiešiem.

Rūcējs - labākais dziedātājs?
Kad pēc brīvlaika skolas gaitas atsāku 1941.gadā, bija arestēts direktores vīrs, jo viņš Pirmā pasaules kara laikā tika karojis pret sarkanarmiešiem. Uzradās liecinieki, kas apgalvoja, ka viņš ir šāvis sagūstītos sarkanarmiešus. Arestētais pazuda bez vēsts. Direktore bija tikai cilvēks, sieviete, māte. Viņa gribēja nosargāt atlikušo ģimenes locekļu dzīvības un... vai katra vārda galā sāka mums, skolēniem, slavināt jauno varu un tautu tēvu Josifu Staļinu. Skolā notika konkurss, lai noteiktu, kurš ir labākais dziedātājs. Dziedājām Īzaka Dunajevska dziesmu “Varen plaša mana zeme dzimtā”. Izdalīja lapiņas ar tekstu un lika dziedāt korī. Es, viens no augumā mazākajiem zēniem, stāvēju priekšējā rindā un dziedāju no visas sirds. Ātri iemācījos tekstu no galvas, man bija laba balss, un es alku tikt ievērots, gribēju, lai mani uzslavē. Taču direktore par labāko dziedātāju izraudzījās zēnu no proletāriskas ģimenes. Viņš bija kurpnieka dēls. Tas nekas, ka viņa dziedāšanu drīzāk varēja uzskatīt par rūkšanu. Bet es biju nācis tikai no zemnieka ģimenes. Lai gan mans tēvs zemi bija saņēmis dāvanā par to, ka bijis latviešu sarkanais strēlnieks. Lai vai kā, bet direktorei bija savi, iespējams, personiski apsvērumi, par kuriem nekad vairs neuzzināšu. Varbūt viņa patiesībā ironizēja, tikai mēs to nesapratām? Varbūt viņa pārāk cienīja mana tēva ģimeni, lai ierautu mani politiskās spēlēs.
Otrais pasaules karš atkal jau ienesa jaunas pārmaiņas lauku dzīvē. Arī direktores dzīvē. Viņai beidzot bija iespēja noskaidrot, kas ir noticis ar viņas vīru, kuru bija aizvedusi čeka. Viņa brauca uz Rēzeknes cietumu mana tēva pavadībā, jo tur pagalmā bija atrakti čekas nomocīto un aprakto iedzīvotāju apbedījumi. Direktores vīru - Pujatu - starp nogalinātajiem atrast neizdevās. Taču to, ko redzēja direktore un tēvs, viņi nekad nespēja aizmirst. Nogalinātie pirms nāves bija spīdzināti. Uz viņu ķermeņiem bija pēdas... Tēvs stāstīja – redzējis nogalinātos, kuriem rokas sasietas ar dzeloņstieplēm. Tādi viņi bijuši aprakti.

Ganos - ar nošautā “poļitruka” ķiveri
Padomju armija strauji atkāpās. Garām Gribuļu sādžai, kas atradās kaimiņos manai dzīvesvietai, kareivji negāja vis pa ceļu, bet gan izvietojušies ķēdē, ķemmēdami pļavu. Kad viņi ienāca mūsu pagalmā un lūdza ūdeni, izturējās aizdomīgi. Neuzticējās. Lika manai mātei pirmajai no mūsu akas padzerties ūdeni, tikai pēc tam dzēra paši. Pēc tam viņi devās tālāk. Naktī pie mūsu nama durvīm pieklauvēja “poļitruks”, kurš viens pats bija nācis no Rēzeknes pa Stružānu purvu. Mūsu mājās uz galda viņš izklāja no kabatas izņemto šā apvidus karti un konstatēja savu atrašanās vietu. Viņam vajadzēja tālāk iet pa Nautrēnu ceļu, kas ar loku stiepās Kristinku ciema virzienā. Tur arī praktiski beidzās Stružānu purvs. Mans tēvs iežēlojās, aicināja iet tālāk gar purva malu. Drošības dēļ. Tēvs brīdināja, ka Čakšu sādžas virzienā iet ir bīstami, ka tur ir lielsaimniecības. Tēvs labi zināja, ka politika ir ienākusi arī lauku sētās, ka padomju varas nodarītie pāridarījumi ir cilvēkos iesējuši naida sēklu. “Poļitruks” domāja, ka ir pārāks par manu tēvu. Viņam likās, ka visus pieveiks ar drosmi vien. Viņš domāja, ka ir supervaronis. “Poļitruks” teica - viņš nebaidoties. Bet varbūt vienkārši apzinājās bezizeju? Vēlāk uzzinājām, ka viņš bija gājis neslēpjoties. Ceļā ticis apturēts un nošauts. Pirms tam viņš bija paspējis nošaut viena lielsaimnieka dēlu. Kaut kur mētājoties mēs, puikas, atradām “poļitruka” ķiveri un gāzmasku. Mēs šo ekipējumu ņēmām līdzi, ejot ganu gaitās. Dzīve turpinājās!
Kad Rēzeknē ienāca vācieši un dzina cauri pilsētai pirmos gūstā saņemtos sarkanarmiešus, daudzi izjuta gandarījumu, jo viņu sirdis dega naidā par pāridarījumiem. Tēvs stāstīja – redzējis, ka “vlasovieši” (slāvi, kuri karoja vāciešu pusē) ar nūjām situši gūstekņus, gar viņu rindām iedami.

“Durabretes”, vācu gars un priesteris
Pienāca 1941.gada 1.oktobris. Pagalam bija apnicis celties līdz ar rīta gaismu, iet ganos, basām kājām brist pa rasu. Uz skolu devos ar lielu entuziasmu. Mācījos glītrakstīšanu, rēķināšanu un lasīšanu. Mācības beidzās 15.aprīlī. Mācoties pietika laika arī nerātnībām. Naudas nebija. Notika mantu maiņa un spēlēšanās ar tintes rakstāmspalvām. Bija jāprot apgāzt šādu spalvu, kas izgatavota no metāla, un jāveic ar to akrobātiski triki. Viskaprīzākā bija tāda rakstāmspalva, kura vidū ielocīta. To saucām par “durabreti”. Mēs, puikas, ar rakstāmspalvām pratām veikli rīkoties kā zaldāti ar ieročiem. Un vienlaikus rakstīdami izkopām skaistus rokrakstus.
Toruden skolas gaitās bija jaunas nianses. Mācības noritēja vāciskā garā. Bija jāiemācās un jādzied Vācijas valsts himna vācu valodā. Vēl tagad protu. Atceros, togad mūs, bērnus, mācību stundu laikā uz tualeti palaida tikai tad, ja pratām vāciski atprasīties. Skolā tika ieviesta ticības mācība. Par skolotāju kļuva vietējais Stružānu priesteris - divmetrīgs vīrs. Mans vārdabrālis Jāzeps Razmuss bija mūsu autoritāte - daudz lasījis, pieredzējis, labs stāstītājs un orators. Viņa vadītās stundas sākās ar tēvreizi, bet turpinājās ar piedzīvojumu stāstiem. Ja darījām blēņas, dabūjām arī pa kādai pļaukai. Tā kā priesteris bija draugos ar manu tēvu, es viņa stundās centos uzvesties klusi un pieklājīgi. Viņš mēdza viesoties pie mana tēva, abi dzēra pašu brūvēto alu. Mana māte, kura bija ļoti ticīgs cilvēks, par to dusmojās un mēdza tēvam piedraudēt, ka rakstīšot vēstuli uz Romu, jo kas gan tas esot par garīdznieku, kuram tā garšo alkohols. Tēvs par to tikai nosmējās vien, jo tā jau bija tikai tāda sievietes tērgāšana, nekas vairāk.
J.Razmuss man deva lasīt grāmatas no savas bibliotēkas apmaiņā pret pakalpojumu. Man bija viņam regulāri jāatnes pasts no attālās pasta nodaļas. Gaišs cilvēks. Viņš man un citiem bērniem daudz nozīmēja. Manam tēvam bija teicis, lai puika noteikti turpinot izglītību, jo esot gaiša galva. Šo vēlējumu piepildīju dzīvē. Pēc kara priesteris tika notiesāts uz 25 gadiem, izsūtīts. Viņš atgriezās mājās fiziski salauzts un kļuva par hronisku alkoholiķi.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Nu bet meitenes - pēc tam

Kategorijas