Bez Pegaza neiztikt

2017. gada 31. janvāris 00:00

- Man pirms tam vajadzētu ieraut kādu mēriņu, drosmei, - viņš iesānis paskatījās uz mani un tūlīt arī katram gadījumam piebilda: – Par savu naudu, protams.
Es saminstinājos – nebiju gatavojusies šādai sagaidīšanas ceremonijai. Etiķete prasa viesim piedāvāt kādu tējas vai kafijas tasi, smalkmaizīti vai salātiņus, bet alkohols… Turklāt auditorija jau sapulcējusies, un pēc desmit minūtēm rakstniekam jāuzrunā klausītāji.
Redzēdams manu apmulsumu, viņš skaļi iesmējās:
- Neuztraucieties, es jau neprasu no jums! Man pašam ir savs kortelītis, turklāt - tuvu pie sirds!
Pavēcinājis žaketes stūri, vīrietis pasniedzās līdz iekškabatai un izcēla plakanu blašķīti ādas aptverē. Vaicājoši palūkojies uz mani, viņš vēlīgi pastiepa roku:
- Varbūt jums arī? Pa mēriņam…
Noliedzoši papurināju galvu, prātodama – cik daudz viņam varu ļaut. Jau šajā brīdī viņš izskatījās tāds tīri pamīksts, un labi bija dzirdams, ka garākos teikumos mēle sapinas vārdos. Saprotams, ka savu neveiklību viņš profesionāli centās slēpt – runāja lakoniski, domu akcentēja ar žestiem, un bažām it kā nebija pamata, tomēr jāatceras, ka šāds stāvoklis viņam bija pie patreizējās kondīcijas…
Tajā pašā laikā sapratu - atrunāt viņu neizdosies, bet desmit minūtes līdz pasākumam vēl ir ilgs laiks. Man tikmēr vēl jāieskatās pasākuma zālē, vai visiem atnākušajiem pietiek sēdvietu. Personība labi zināma, interese par viņu bija jūtama jau no afišas parādīšanās brīža. Ja tagad rakstnieku atstāšu pakavēties vienu, tad – mēriņš pie mēriņa un pasākums var kļūt… pavisam interesants.
- Atvainojiet, ja rādos vieglprātīgs, bet man jums ir viens jautājums, viens vienīgs, - rakstnieks bikli pieķēra manam elkonim. Tad zīmīgi ieskatījās acīs un jautāja: - Vai tiešām neviens jūsu viesis nekad nav bijis ieņēmis pār mēru? Ne pirms, ne pēc sarunas ar lasītājiem?
Īsu brīdi apsvēru, cik atklāta drīkstu būt, lai nekaitētu šim pasākumam, bet vīrietis turpināja:
- Par sevi es jums varu galvot – viss būs augstākajā līmenī: dāmām vaigos ziedēs rozes, kungi skrullēs ūsas un visi teiks: šitais gan bija labais!
Solījumu apstiprinājis ar draudzīgu rokasspiedienu, viņš blašķīti noslēpa atpakaļ kabatā un rātni apsēdās pie kafijas galda. Sapratu, ka cita varianta man nav – nāksies uzticēties un uz īsu brīdi atstāt rakstnieku vienu.
Pēc četrām manas prombūtnes minūtēm viss izskatījās tāpat kā iepriekš – rakstnieks sēdēja savā vietā, kafija nebija aiztikta, un vīrietis izturējās ļoti rezervēti. Mierināju sevi, ka tik tikko saožamais degvīna smārds telpā vēdīja jau pirms manas aiziešanas. Ak, vai, ka tik viņa stāstāmais neaprobežotos ar sekliem jokiem!
Tomēr manas bažas izrādījās veltas – rakstnieks acīmredzot zināja savu normu, jo runāja tieši tik, cik vajadzēja, nebija ne stīvs, ne pārāk vaļīgs, vismaz nepateica neko lieku. Pasākuma apmeklētājām šīvakara viesis patiešām patika. Pēc tikšanās daudzas rakstniekam spieda roku un atzinīgi vērtēja viņa humora izjūtu. Arī viņš jutās pacilāts, mīlēts un atzīts, radoši izpaudās bibliotēkas viesu grāmatā un ar sajūsmu piekrita doties vēlās pusdienās – tālākajiem viesiem tas no mūsu puses ir pašsaprotams piedāvājums.
- Tad – kā tur palika ar to manu jautājumu? – viņš atcerējās nesaņemto atbildi. - Vai tiešām visi rakstnieki ir tik apzinīgi un neviens nav ieradies krietnā šmigā? Šī taču ir visīstākā svinamā diena, turklāt sākusies jau no paša rīta. Kā no mājas laukā, tā prāts priecīgs. Īsti svētki – tikšanās ar talanta pielūdzējām, mirdzošas acis, ziedi, skaisti vārdi… Ikdienā jau tā visa nav!
Viņa teiktajam grūti ko iebilst – arī man ir bijis prieks sajust auditorijas atsaucību un pielūgsmi, tāpēc ir viegli saprast šo pacilājošo svētku sajūtu. Kā to paspilgtināt – tā lai nu paliek katra paša izvēle.
Atcerējies par savu blašķīti žaketes kabatā, rakstnieks to vairākkārtīgi paskalināja pie auss un tēloti nopietni ieklausījās:
- Kluss kā kapā. Izsīcis mans iedvesmas avots. Ko nu? Jāsauc Pegazs.
Ieinteresēta lūkojos uz viņu, gaidot paskaidrojumu. Negribējās klaji atzīties, ka augstskolas laikā apgūtā grieķu mitoloģija pa gadiem apklājusies ar putekļiem. Būdams īsts džentlmenis, rakstnieks nelika ilgi gaidīt:
- Jūs noteikti zināt, ka Pegazs ar pakavu zemē izsita avotu, kura ūdeni dzerot dzejnieki gūst iedvesmu. Pārējo salikt – kā viens plus viens saskaitīt.
Piekrītoši pasmaidīju, vienlaikus juzdamās pateicīga par galanto manu zināšanu roba nepamanīšanu, un tūlīt pat apņēmos – pāris vakarus ziedot grieķu varoņu sabiedrībai. Laiku, kamēr rakstnieks pie bāra letes papildināja savu iedvesmas krātuvi, izmantoju lietderīgi - apsvēru, kādus amizantus gadījumus drīkstu šoreiz pasniegt kā stāstus par lielāku vai mazāku “šmigu”, jo patiešām – ne jau viņam vienīgajam šādas dienas sākas ar Pegaza apciemojumu.

* * *
Tikšanās ar mūsu novadnieku rakstnieku S. daudziem palikusi jautrās atmiņās. S. savulaik dzīvojis Gulbenē, te arī mācījies vidusskolā, tāpēc draugu šajā pusē viņam palicis pārpārēm. Diezin vai visus vienā dienā var paspēt satikt. Iespējams, tieši tāpēc aplūkot vietu, kur viņam vakarā būs jāuzstājas, rakstnieks ieradās jau rīta pusē.
Gaišajam mētelim plīvojot ap potītēm, garajai adītajai šallei plandot līdzi katrai kustībai, S. iesteidzās bibliotēkā un kā galants kungs dāsni dalīja smaidus un laba vēlējumus. Godbijīgi klanīdamies, skūpstīja dāmām rokas, teica lietpratīgus komplimentus, un šķita – vismaz pāris gadu desmiti no viņa dzīves atkāpušies neapjaustā pagātnē. Īsie, sirmie mati zaigoja kā sudrabots nimbs, līdz ar to platmales klātbūtne bija traucējoša. Tomēr tas nenozīmēja, ka rakstnieks aizmirsa par cepuri. Palaikam, līdz ar plašu rokas vēzienu, tā uzvēdīja vīrišķīgu jūras vilka aromātu. Tikai vēlāk aptvēru – tā bija labas tabakas smarža, jo koptēlam neizpalika arī pats svarīgākais akcents – pīpe, kas kādā piemērotā brīdī tika izvilkta no platā mēteļa kabatas un nodemonstrēta vispārējai sajūsmai.
Apskatījis telpu, kurā iecerēta tikšanās, izteicis vēl virkni komplimentu, ieskicējis vadlīnijas vakara pasākumam, S. atvadījās ar solījumu ierasties laikus un būt vislabākajā formā. Neatceros, kāpēc, tomēr tieši pēdējie vārdi manī tolaik raisīja nemieru. Tikpat labi – zināmus signālus varēju pamanīt jau iepriekš. Piesārtuši vaigi un acu āboli, spēcīgs odekolona smārds, kas, iespējams, apzināti tušēja alkohola smārdu. Pārmēru liels pļāpīgums un vietām – acīmredzamā pietēlošana...
Tomēr centos nepieķerties šiem pamanītajiem sīkumiem un prātā summēt pozitīvos momentus. Solīds un galants kungs, daudz pieredzējis un daudz uzrakstījis, runātīgs un zinošs – it kā labs pamats raitai valodošanai. Un tomēr – vakaru gaidīju ar bažām.
Pulksten sešos lielais vairums interesentu jau bija sapulcējies, savstarpēji pazīstamie zālē klusām sarunājās un gaidīja vakara viesi. Es vēl arvien nemierīgi staigāju no durvīm pie loga un atpakaļ un gaidīju ierodamies rakstnieku. Ceturksni pēc norunātā laika viņa raženais stāvs parādījās uz trepēm, un jau no liela attāluma bija redzams – līdz ar viņu bibliotēkā ietraucies vējš, jo – kas gan cits viņu tā varētu šūpot, ja ne spēcīga vēja brāzmas? Garajam mētelim plīvojot, S. vīrišķīgi pārvarēja kāpņu joslu un ielīgoja vestibilā. Cīnīdamies ar pretvēju, viņš visām pūlēm centās noturēties vertikālā stāvoklī, tomēr arī pie šiem laika apstākļiem neaizmirsa galanta kunga manieres. Poētiski atvainodamies par milzīgo aizkavēšanos, viņš satvēra manu plaukstu, lai to noskūpstītu, bet – uzbrāzmoja negaidīta brīze un slapjo buču aiznesa nebūtībā. Pieturējies pie manas rokas un neticami ātri atguvis līdzsvaru, S. izmantoja piedāvājumu apsēsties kabinetā un nedaudz atgūties pēc garās dienas.
Sapratu, ka man jārunā ar auditoriju – cik nopietni esam noskaņoti pieņemt mūsu viesa atkalredzēšanos ar dzimto novadu. Šaubām par tikšanās norisi bija acīmredzams pamats. Tomēr klausītāji izrādījās saprotoši un ieinteresēti: “Ak, tas taču nekas! Vismaz nebūs garlaicīgi!” Kāds pat iesmējās: “Ja kas, mēs jau arī varam piestiķēt!”
Viņiem izrādījās taisnība – bija patiešām jautri. Ieņēmis goda vietu galda galā, S. ne tikai komentēja grāmatas fragmentu, ko biju izvēlējusies nolasīt ievadā, bet pēc tam to izvērsa saistošā stāstījumā. Lai arī teiktajā bija daudz lieka, tas viss bija viņa piedzīvots un bagāts ar personīgajām emocijām, kas grāmatas lappusēs bija rediģētas. Klausītāju rosināts, S. pārliecinoši izvērsa savu stāstījumu, un jau pēc īsa laiciņa neviens neuzdrošinājās apgalvot, ka kaut kas no viņa fantāzijām nav īstenība. Klātesošie labprāt iesaistījās atmiņu stāstos, un saruna atkal piezemējās realitātē.
Daudziem cilvēkiem kāds ir uzticējis slepenu misiju – kāpēc lai tāda nebūtu arī viņam? Daudzi ir īpaši pietuvināti augstu stāvošām personām – kāpēc tāds nevarētu būt arī S.? Vēl vairāk ir tādu, kas par kādu zina kaut ko tādu, ko nevienam nedrīkst teikt, bet – “šovakar un tikai jums es to atklāšu”. Iespējams, tieši šai klausītāju auditorijai vienreizēji paveicās, jo viņi uzzināja daudz ko tādu, ko, pilnīgi iespējams, nav dzirdējis neviens.

* * *
Pirms piecpadsmit gadiem uz kādu Dzejas dienas pasākumu biju uzaicinājusi trīs mūziķus - atsaucīgus un radošus cilvēkus, dzejniekus, komponistus un izpildītājus. Iepriekš viņi bibliotēkā viesojās kopā ar savas pilsētas dzejniekiem un apmeklētājus priecēja ar lielisku koncertprogrammu. Biju pārliecināta – arī šoreiz būs tieši tāpat. Juris, kas bija šīs kompānijas dvēsele, telefoniski solīja: “Mums ir arī jaunas dziesmas ar maniem vārdiem. Būs pirmatskaņojums!”
Tovakar šim pasākumam iekārtojām dzimtsarakstu nodaļas zāli, kas liriskajam pasākumam ļāva nošķirties no ikdienišķā ritma. Daudzsološas informācijas rosinātas, dzejas un mūzikas cienītājas pamazām pulcējās krēslainajā telpā. Tās, kuras Juri bija klausījušās iepriekš, viszinoši dalījās reiz smeltajā pieredzē. Daži mūsu novada dzejnieki, kurus biju aicinājusi nolasīt savus garadarbus, izmantoja pēdējos brīžus, lai pārlapotu pierakstus.
Mūziķi ieradās īsi pirms pasākuma, tāpēc sarunām pie kafijas tases laika nepietika. Sasveicināšanās iznāca steidzīga un garāmejoša, tāpat kā parunāšanās par koncerta norisi. Abiem līdzbraucējiem piekodinādams atpūsties no tālā ceļa, Juris mudināja atrast vietu līdzpaņemtajam sintezatoram un nošu pultīm, un apgalvoja, ka galvenais solists bez mikrofona nedziedāšot. Telpa gan nav tik liela, lai būtu nepieciešams balss pastiprinājums, bet, ja jau viesim tā vajadzīgs, lai notiek.

(Turpinājums sekos)

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Bez Pegaza neiztikt

Kategorijas