Sociālo tīklu spogulī

2017. gada 31. janvāris 00:00

«Sociālie tīkli ļauj mums brīvi sazināties ar tuviniekiem, kad un kur mēs to gribam, tomēr šai brīvībai ir cena: savas šķietami laimīgās digitālās dzīves apžilbināti, mēs bieži vien neapzināmies, kā sociālie tīkli apdraud mūsu attiecības reālajā dzīvē un kaitē tām.» Veicot savu pētījumu, šādus secinājumus izdarījis starptautisks kiberdrošības uzņēmums «Kaspersky Lab». Savukārt sociālantropoloģe Evija Caune ir pārliecināta, ka sociālie tīkli ir tikai saziņas kanāls, kas savstarpējās attiecības nevar sabojāt, bet vien tās atspoguļo.

Kauns par vecāku uzvedību
Pētījums atklājis, ka trešdaļa iedzīvotāju mazāk sazinās ar tuviniekiem klātienē un piektdaļa vecāku atzīst, ka ir pasliktinājušās attiecības ar bērniem, jo viņi sociālajos tīklos ir redzējuši mammas un tētus kompromitējošā situācijā.
«Ņemot vērā lietotāju tieksmi, lai iegūtu vairāk «patīk» klikšķu, publicēt savas vai citu fotogrāfijas, kur personas ir redzamas alkohola reibumā, atklātā apģērbā vai pat kailas, ir skaidrs, ka sociālie tīkli var kaitēt attiecībām bezsaistē. Kaut gan mēs domājam, ka tieši vecāki ir neapmierināti ar savu bērnu uzvedību internetā, bieži vien ir pilnīgi otrādi,» secina pētījuma autori.
Pētījumā arī konstatēts, lai gan sociālie tīkli var palīdzēt vienkāršot komunikācijas kanālus un pārkāpt laika zonas un attāluma barjeras, tas ne vienmēr padara ļaudis laimīgus. Attiecības var kļūt saspringtas, kā arī likt justies nomāktam un sarūgtinātam, jo citu dzīve nepārtraukti tiek salīdzināta ar savējo. Lai aizsargātu sevi un savas attiecības, jābūt piesardzīgākiem un «kiberpratīgākiem», izpaužot informāciju sociālajos tīklos.

Re, kā protu lopiski piedzerties!
Izteiktajiem secinājumiem īsti nepiekrīt sociālantropoloģe Evija Caune. «Sociālie tīkli nevienu neapdraud, jo to saturu veido paši cilvēki, kas iesaistās «tīklošanā». Tas ir tikai saziņas kanāls. Proti, ja man ir atsvešinātas vai sliktas attiecības ar mammu, tad, sociālajos tīklos ieraugot foto, kur viņa darba ballītē dejo uz biroja galda, man būs vēl viens iemesls ienīst viņu vairāk. Un otrādi – ja attiecības ir lieliskas, šāds foto mani izbrīnīs un es noteikti gribēšu par to parunāt ar mammu,» tēlo E.Caune.
Cita lieta, kāpēc cilvēki publicē par sevi neglaimojošu vai kompromitējošu informāciju. «Nedomāju, ka kāds dalās ar foto, kurā sev ļoti nepatīk – re, kā es protu lopiski piedzerties! Drīzāk pašam tā šķiet kā uzdrīkstēšanās – jūs domājāt, ka esmu klusa pele, bet nekā, es uzdrīkstos tādas vaļības, par kādām jūs pat nezinājāt!» min speciāliste. Viņa piebilst, ka sociālie tīkli ir būvēti, zinot un izmantojot mūsu sociālās vajadzības – piederēt, būt mīlētam, pieņemtam, cienītam. Tad katrs pēc savas saprašanas demonstrējam, ka esam «normāli čaļi», tādi paši kā citi vai foršāki par citiem. Tāpēc sociālie tīkli ļauj mums brīvu vaļu eksponēties pēc saviem ieskatiem.
«Ir dažādi motīvi, kāpēc viens ļauj publiski nojaust par saviem dziļi personīgiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem, bet cits ir atturīgs vai sagroza tā saucamo īstenību. Taču pats par sevi nedz dators, nedz internets nespēj sanaidot ģimenes, izšķirt laulības vai atsvešināt paaudzes. Tie, kas klikšķina un komentē, ir cilvēki, ar kuriem dzīvojam zem viena jumta.»

Sajūtas kā lielveikalā
Digitālā komunikācija ļauj satikties tiem, kuri dzīvē, iespējams, nemaz nesatiktos. Dod platformu saziņai un arī jaunu attiecību veidošanai, vecu attiecību atjaunošanai. Ar sociālo tīklu palīdzību cilvēki var ātrāk sazināties, lai palīdzētu cits citam, ziedotu, atrastu to, kas pazudis, nodotu tālāk ziņas, brīdinātu par draudošām briesmām vai nepatikšanām. Tāpat sociālie tīkli dod nojēgu par to, kas notiek pasaulē. Tie ir arī ziņu dēlis, avīze, tenku ķēķis. Tajos iespējams dalīties ar idejām, gūt vizuālu priekšstatu, neierobežotas iespējas redzēt un rādīt.
«Digitālie saziņas kanāli rada arī lielāku caurspīdīgumu. Par noziegumiem, nejēdzībām un negodīgiem cilvēkiem var uzzināt daudz īsākā laikā. Manuprāt, tam ir zināma ietekme gan uz valsts pārvaldes darbu, gan uzņēmējdarbības vidi, gan atsevišķu indivīdu rīcību,» min Evija, pievienojot, ka sociālie tīkli un citi saziņas kanāli tāpat kliedē vientulību un nošķirtības sajūtu cilvēkiem, kuri kādu apstākļu dēļ ir sociāli izolēti, kā arī ļauj mums koriģēt to, ko saucam par īstenību. Citiem vārdiem – varu sevi rādīt par tādu personu, kādu uzskatu par sociāli pievilcīgu.
Tomēr digitālajai komunikācijai ir arī savi mīnusi. «Sociālie tīkli ir auglīga augsne negodīgai un nežēlīgai rīcībai. Tevi var izsekot, apmānīt, šantažēt, pazemot, draudēt, celt neslavu. Tāpat tie līdzinās lielveikaliem, kurā skan mūzika, ir silts un smaržīgs, spilgta gaisma, daudz jaunu, iekārojamu preču. Šī atmosfēra iežūžina un mudina tevi iegādāties. Laime un apmierinājums tavā prātā tiek saāķēts ar preci,» brīdina sociālantropoloģe. Tāpat digitālā komunikācija ir paviršāka, noplicinātāka cilvēku saskarsme. Tā prasa mazāku piepūli, iesaisti un enerģijas patēriņu – uzrakstīt nešpetnu komentāru ir vieglāk nekā pateikt skarbus vārdus, skatoties acīs! Digitālu sarunu ir vieglāk pārtraukt, novirzīt citā gultnē.
«Gan jau katrs, kas lieto sociālos tīklus, ir pieredzējis, ka uz ielas pat nesveicina cilvēku, kas tev ir draugs virtuāli. Tādā veidā ātri var noticēt attiecību aizstājējam. Digitālā komunikācija sniedz šķietamību, ka tev ir daudz draugu, plašs paziņu loks un ļoti sirsnīgas attiecības ar senajiem studiju biedriem, jo viņi spiež «patīk» tavām mazdārziņa ražas bildēm,» brīdina sociālantropoloģe.

Nevajag pārāk cildināt un «dēmonizēt»
Tāpēc E.Caune pārliecināta, ka nevajag pārspīlēt sociālo tīklu vai digitālās komunikācijas nozīmi. Nevajag lolot ilūziju, ka jūsu interneta draugi un domubiedri būs tādi arī jums kritiskā brīdī. Tāpat nevajag iedomāties, ka sociālos tīklus pārlūko tikai labi ļaudis ar labiem nodomiem.
«Pirms kaut ko raksti ar savu īsto vārdu vai publicē bildes, padomā, vai tas nevar tev kaitēt, vērsties pret tevi, ievainot tevi. Un arī otrādi – nevajag «dēmonizēt» sociālos tīklus vai digitālos saziņas līdzekļus, domājot, ka visa ļaunuma sakne ir tajā, ka cilvēki tikuši pie telefona vai interneta. Ja nav par ko runāt «dzīvajā», internets telefonā ir tikai legāls iemesls, lai nekomunicētu.»
Viņa piekrīt pētījumā izteiktajai atziņai, ka digitālā saziņa nepārņems visus kā sērga – skūpstīties vienalga jaukāk ir fiziskajā, nevis virtuālajā realitātē! «Digitālā komunikācija nespēj sniegt to pašu gandarījumu, ko ierastā saskarsme. Tomēr kaut kādu gandarījumu sniedz gan, un to nevajadzētu nedz nonievāt, saucot par neīstu, nedz arī pārvērtēt kā efektīvāko komunikācijas formu, kā nereti notiek darba vai studiju vidē, kur mācās ar digitālu starpniecību un rīko konferences,» ievērot līdzsvaru mudina Evija.

Pētījumā atklātā aina
21 procents vecāku atzīst, ka ir pasliktinājušās attiecības ar bērniem, jo viņi sociālajos tīklos redzējuši vecākus kompromitējošā situācijā.
14 procentu vecāku apliecina, ka viņiem krīt uz nerviem savu bērnu uzvedība internetā.
16 procentu norāda, ka viņu attiecības ar dzīvesbiedru pasliktinājušās pēc tam, kad viņi sociālajos tīklos ir redzēti kompromitējošā situācijā.
31 procents atzīst, ka, lietojot sociālos tīklus, viņi mazāk sazinās ar vecākiem, ar bērniem – 33 procenti, dzīvesbiedriem – 23 procenti, draugiem – 35 procenti.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Sociālo tīklu spogulī

Kategorijas