Bez Pegaza neiztikt

2017. gada 7. februāris 15:34

(Turpinās no 31.janvāra)

Pirms pasākuma steigā īpaši nebrīnījos, redzot Juri vienu pašu lokāmies ap vadu jūkli, pastiprinātājiem un mikrofonu. Pieņēmu, ka viņš ir speciālists šajā jomā, un ne mirkli neaizdomājos par to, kāpēc līdz ar viņu zālē nerosās pārējie divi. Uz īsu mirkli pie mikrofona piestāja arī mūsu novada autori – dažiem tā bija pirmā pieredze, un koncerts varēja sākties.
Jau devos lejā, lai šurp aicinātu arī abus mūziķus, kad Juris mani apturēja – viņš pats to izdarīšot. Pieteicis man īpaši nesteigties ar ievadvārdiem, kā arī pirmās desmit minūtes atvēlējis vietējo autoru dzejas lasījumam, Juris aizsteidzās pēc otra mūziķa un solista. Jutos sarūgtināta, ka izpaliks iepriekš sarunātā pirmā dziesma un klusinātā fona mūzika, bet - ja jau māksliniekiem vajadzīgs laiks, lai sagatavotos, ko gan es tur varu iebilst?
Atvēlētās desmit minūtes izsīka nemanot. Savādi, bet mākslinieki vēl kavējās. Aicināju pie mikrofona vēl kādu mūsu novada autoru, bet pati steidzos skatīties, kas atgadījies muzikālajam trio.
Tālu man nevajadzēja iet – tepat jau viņi bija. Mūziķis A., noliektu galvu, stāvēja atspiedies pret vestibila sienu, bet solists J. ar kabatlakatiņu berzēja jau tā sasarkušās acis.
- Kaut kas atgadījies? – satraukta jautāju Jurim, kurš nez kāpēc izvairījās skatīties man acīs.
- Nu, kā to ņem… - viņš acīmredzami minstinājās. – Vispār jau jā, bet puiši tūlīt saņemsies un koncerts notiks. Ej vien, mēs tūlīt nāksim.
Ar aizdomām vēlreiz nopētīju visus, bet neviens nesteidzās man kaut ko paskaidrot, nedz arī skatīties uz manu pusi. Jutu, kā manī aug nemiers – kas tagad notiks?
Mūziķiem ienākot zālē, publika atsaucīgi saviļņojās – tagad sāksies interesantāka pasākuma daļa. Arī es atviegloti nopūtos. Ja jau tik tālu tikuši un ņem rokās instrumentus, tad viss būs kārtībā.
Tomēr, ciešāk ielūkojoties viņu sasaistītajās un stīvajās kustībās, apjautu – nekas nav kārtībā! Mūziķis A. tik neveikli uzkarināja kaklā ģitāru, ka gandrīz zaudēja līdzsvaru. Solistam J. neklausīja pirksti, un mikrofons spītīgi turējās pieķēries statīvam. Tikai tagad ievēroju, ka šie abi nu nemaz nav gatavi sniegt koncertu.
Manīju, kā Juris cenšas glābt situāciju un visu klausītāju uzmanību pievērst sev, sveicot klātesošos gan liriskām noskaņām bagātajā dienā, gan saulainajā septembrī. Atvainojies par nelielo nokavēšanos, viņš atgādināja, ka dzīvē ne viss notiek tā kā plānots. Ka var būt lieli plāni un mazi plāni, bet arī tos lielos spēj izkoriģēt kāda jauna pilsoņa piedzimšana, kā arī – tuva cilvēka aiziešana no dzīves.
Lai arī Juris kavējās ar tālākām norādēm, pie šiem vārdiem izsecināju – mūziķu stājās un grimasēs nebija ne grama no prieka par jaunpiedzimušo, tātad – kāds ir miris.
- Rudens roze. Lai cik stindzinošs būtu rudens, tā ziedēs vienmēr, - Juris skumji nolieca galvu. Viņam blakus stāvošais J. skaļi iešņukstējās, A. izvilka no kabatas šķiltavas.
Auditorija ieklausījās – tūlīt kādam vajadzētu nosaukt šo sēru iemeslu. Tomēr – tas nesekoja. Varbūt tāpēc, ka visu triju mūziķu sejās bija redzamas traģiskas skumjas, kas robežojās ar asarām plakstu galos. Varbūt tāpēc, ka viņiem šķita – visi paši zina, par ko ir runa! Tieši torīt Latviju bija pāršalkusi skumja ziņa – miris neredzīgais tautas komponists Imants Ozols. Es to biju dzirdējusi, tomēr šo faktu nesasaistīju ar viesos gaidāmajiem māksliniekiem. Jo – cik daudz gan mēs zinām par to nervu, kas citiem sāpīgs līdz pašiem sirds dziļumiem…
Tā arī neko vairāk nepaskaidrojis, Juris ļāva skanēt “Rudens rozei”. Jau no pirmajiem akordiem man šķita – klavieres raudāja… Bet varbūt tā šķita tāpēc, ka raudāja arī J., kuram vajadzēja sākt dziedāt, bet viņš nespēja?
- Ziedos samt… …,- viņš šņukstēja. – Rudens roze… Skopos saules… - un viņš jau raudāja balsī.
Mūziķis A. pāris reizes uztrinkšķināja ģitāras stīgām, tad atcerējās par šķiltavām, uzšķīla uguni un, atmetis domu par spēlēšanu, turēja rūpi par mūžīgās piemiņas liesmu. Apjukusi skatījos uz notiekošo un nesapratu, kā rīkoties – tas tomēr neizskatījās pēc vienkārša piemiņas pasākuma, lai gan, savlaicīgi un korekti rīkojoties, varēja par tādu kļūt.
Varu saprast dziļas sēras un līdzpārdzīvojumu. Varu saprast grūti pārvaramu emocionālu stresu un dziļas sāpes. Ir gadījies redzēt klaji paustu vēlēšanos tās nejust, prātam un jūtām iedodot alkohola narkozi. Tomēr stāties auditorijas priekšā ar visu šo bagāžu, ir liela atbildība. Ne katrs to spēj pacelt, un labāk nemaz to nedarīt.
Klavieres beidza raudāt, klausītāji sēdēja apmulsuši un galvas noliekuši, es māju Jurim, ka nepieciešams komentārs no viņu puses.
Atvainojies, ka pašā sākumā nav minējis Imanta Ozola vārdu, ka nav aicinājis pieminēt ar klusuma mirkli un izstāstījis par šī komponista dziesmām, kas ir viņu repertuārā, Juris atsaucās uz dziļajām sērām, kas viņus pārņēmušas jau no agra rīta. Tas Kungs gan jau viņiem piedošot… Koncerta turpinājumā viņi tāpēc vēlētos nodziedāt vēl dažas Imanta Ozola dziesmas.
Pēc piecpadsmit gadiem šo pasākumu atceroties, secinu – es negribu pārmest Jurim, lai gan – tieši viņš bija šī trio vadītājs. Un tieši viņš bija pirmais, kas pēc trešās dziesmas nospēlēšanas pameta zāli uz neatgriešanos. Iespējams, tā bija kauna sajūta, kas spieda viņa plecus, jo abi pārējie ar savu pārdzīvojumu tā arī netika galā – asarām mijoties ar šņukstiem solists J. centās izdziedāt vēl kādas dziesmas, ģitārists A., savu instrumentu nolicis kaktā, gana protoši plinkšķināja klavieru taustiņus un laiku pa laikam – augstu virs galvas turēja uzšķilto piemiņas liesmu.
Jura iziešana no zāles izrādījās kā signāls pārējiem – klausītāji cits pēc cita atstāja telpu. Vieni – noliektu galvu un neērti juzdamies, citi – skaļi paužot savu neapmierinātību. Kopā ar mani līdz sestās vai varbūt astotās dziesmas beigām zālē bija palikušas tikai divas atbalstītājas. Abi vīrieši savas sāpes bija remdējuši dziesmās, reibums bija izlīdzsvarojies un vairs nelika telpai šūpoties, un viņi turpināja dziedāt.

* * *
Daudziem viesos aicinātajiem autoriem pēc pasākuma parasti apjautājos- kādus rakstniekus vēl jūs ieteiktu aicināt ciemos? Liela daļa no minētajiem izrādās jau mūsu pusē iepazīta, par dažiem šaubos, vai viņu vārds pulcēs mazpilsētas lasītājus, tomēr daļa no ieteikumiem izrādījusies noderīga.
Rakstnieks K. nešaubīgi ieteica uz sarunu aicināt Latvijā labi zināmo un atzīto dzejnieku B., kurš ir ne tikai izcils autors un interesants cilvēks, bet arī apjomīga darba tulkotājs. Par to B. ar aizrautību varot runāt stundām ilgi, turklāt darīt to ļoti izteiksmīgi. Tik vien – viņu vajagot pieskatīt, lai pārāk dziļi neieskatās glāzītē, citādi varot iznākt visādi.
Sazinājusies ar dzejnieku B., noskaidroju, ka viņam nav savas mašīnas, tāpēc viņš brauks ar satiksmes autobusu. Tas nozīmē – tikšanās ar viņu var notikt tikai pēcpusdienā – laikā, kad grūti rast piemērotu auditoriju.
Par laimi interesi par šo notikumu izrādīja senioru aktīvistes, kuras vēlējās organizatorisko jautājumu risināšanu apvienot ar garīgu bagātināšanos. Nu atlika tikai šī pasākuma organizatoriskā puse.
No prāta neizgāja rakstnieka K. izteiktais brīdinājums par dzejnieka B. pieskatīšanu, tomēr - kā tad lai es pirms pasākuma to izdaru? Nebraukšu taču viņam pretim uz Rīgu! Izlēmu apjautāties rakstniekam K. – ko viņš man ieteiktu?
“Apsoliet, ka pēc pasākuma uzsauksiet piecdesmit gramus,” K. vēstulē pasmaidīja. “
“Interesanti, uz kuru vārdu te būtu jāliek uzsvars?” aizdomājos, bet šo ieteikumu tomēr izlēmu neizmantot un pilnībā paļauties uz dzejnieka B. godaprātu. Tomēr – tik apjomīgu izdevumu autors, nopietns cilvēks un spēcīga personība, vai nu gluži liks mums vilties.
Un patiešām – dzejnieks B. ieradās labi sagatavojies un nodrošinājies gan ar stāstāmo, gan rādāmo materiālu vairākām stundām. Biklu cieņu viesa viņa raženā stāja un balss tembrs, kas lika ieklausīties, sadzirdēt un domāt. Izteiksmīgais tulkojuma lasījums vieniem lika vibrēt līdzi, bet citiem – pavīpsnāt. Sirmie kungi aizmugurējās rindās izteica skaļas piezīmes: “Imant, tu taču arī tā proti!”, “Elmār, tu arī tā vari deklamēt! Celies kājās un sauc uz dueli!”. Kundzes gan centās “jaunekļus” noturēt grožos, bet – laikam jau viņiem šī tikšanās šķita par garu.
Pēc pasākuma laiku līdz autobusam aizpildījām ar vēlām pusdienām. Dzejnieks un tulkotājs jutās savu uzdevumu paveicis un nemaz ne dusmīgs uz klausītājiem. Viņam pat dzejolis par šo dienu esot radies, tik vien, ka iedvesmai kādu mēriņu vajagot. Tagad taču drīkstot?
“No piecdesmit gramiem balzāma taču nekas slikts nenotiks?” klusībā bažījos un aptvēru, ka tā arī nepajautāju rakstniekam K., ko šajā gadījumā nozīmē “pārāk dziļi”.
Atbilde noskaidrojās visai drīz, jo – veikli izmetis mazo poķīti, dzejnieks jau tūlīt palūdza oficiantei devu dubultot. Par savu naudu, protams. Redzot, kā vienā mirklī iztukšojās arī šis trauks, sapratu - ilgi sēdēt mēs šeit nevaram. Līdz ko šķīvji tukši, tā jābrauc uz autostaciju.
Oficiante strādāja veikli – nākamie simts grami parādījās un pazuda tikpat kā nebijuši. Tikai brūnās dziras iekrāsotais stikls liecināja par glāzes īslaicīgo saturu. Nemierīgi skatījos pulkstenī un centos uzturēt mundru sarunu, jo manīju, kā atlaidies mīkstajā sēdeklī, pagurušais dzejnieks miegaini atslābst, tā arī nesagaidot ceturto devu.
“Ātri gan notika tas “pārāk dziļi”,” pie sevis nodomāju. Kur viņam vēl galapunkts!
Apjautusi, ka šo procesu varu apturēt tikai un vienīgi ar promiešanu, aicināju dzejnieku doties uz mašīnu. Vēsais āra gaiss viņu nedaudz atmodināja, tomēr, apsēdies autobusa pieturā, viņš atkal laidās snaudā. Sapratu, ka vienu atstāt viņu tur nedrīkstu. Nāksies sagaidīt šoferi, lai palūgtu pasažieri mazliet pieskatīt – viņa bagāžā tomēr atradās vērtīgi izdevumi un soma ar datoru.
Kad nākamajā dienā dzejniekam B. vēstulē apjautājos par veiksmīgu aizbraukšanu un atvainojos par “sirmo tīģeru” bērnišķīgajiem jokiem, viņš saprotoši atbildēja: “Viss kārtībā. Un tie jau tikai tādi mazu kaķēnu joki. Visvairāk žēl, ka to dzejoli es tā arī neuzrakstīju. Būs jābrauc vēlreiz.”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Bez Pegaza neiztikt

Kategorijas