Gaida Daumantu mājās!

2017. gada 10. februāris 09:59

6596

Latvijas bobsleja pilota Oskara Melbārža vadītais četrinieks, kura sastāvā startē arī gulbenietis Daumants Dreiškens, Austrijas trasē Īglsā pagājušajā nedēļā izcīnīja uzvaru Pasaules kausa septītā posma sacensībās, kas bija noslēdzošās pirms šomēnes gaidāmajām planētas meistarsacīkstēm. Sportistu panākumiem sekoja un karsti juta līdzi Daumanta ģimene Gulbenē. Dzīvesbiedre Guna saka - visemocionālākā fane ir Daumanta meitiņa Denīze, kura no visas sirds raudājusi, kamēr tētis vēl nebija izcīnījis medaļu šajās sacensībās, bet, kad Daumantam un visai viņa komandai beidzot izdevās, mazā tiešsaistē tētim uzgavilējusi: “Es taču teicu, ka tev ir jāskrien ātrāk! Redzi, kad tu tā dari, tu dabū pirmo vietu!”
Pati Guna vīram Daumantam un pārējiem šā četrinieka bobslejistiem veltījusi vienā elpas vilcienā rakstītu komentāru savā “Facebook” profilā: “Patiesi apbrīnoju cilvēkus ar tik stipru gribasspēku, kāds ir šiem puišiem! Parasti par šādiem gadījumiem raksta ārzemju avīzes, kad gandrīz no bezcerīga varianta cilvēks spēj saņemties un ļoti ātri tikt atpakaļ virsotnē. Oskars ir ļoti labs piemērs cilvēkiem, kuriem šķiet, ka nav vairs cerību, ka nav jēgas censties, ka viss ir zaudēts. Bet nekad nevajag nolaist galvu! Tā darīja mūsu puiši, kas varēja atrunāties ar to, ka Daumantam sāpēja un bija piepampis celis, ka Arvim bija sašķobījusies veselība, ka Oskaram sāpēja mugura vai Jānim bija problēmas ar cukura līmeni. Bet gribētos teikt, ka šie dzelzs vīri neatrunājās ar visām šīm muļķībām, bet cīnījās ar tādu gribasspēku, ka viss iepriekšminētais ir tikai sīkums. Un lai kāds pasaka vēl, ka puiši nebija pelnījuši medaļu pēc visiem pārdzīvojumiem, kas notikuši ar viņiem pēdējā laikā... Kas mūs nenogalina - padara mūs tikai stiprākus! Patiesi vienmēr esmu apbrīnojusi viņus un laikam nekad nebeigšu to darīt... Ticu, ceru un patiesi cienu!”

Būt sportista sievai
Būt sportista sievai noteikti nav viegli. Guna to atzīst. Viņa un Daumants kopā ir 11 gadus, 6 gadus viņi ir Dreiškenu laulātais pāris. Abi ir vecāki kopīgajiem bērniem - Dāvim (6 gadi) un Denīzei (4 gadi). Februāra beigās ģimene papildināsies ar vēl vienu atvasīti - mīlestības bērniņu, kas sevi pieteica neplānots, tomēr pasaulē nāks ļoti gribēts un gaidīts. Iespējams, Daumanta tad nebūs mājās. Žēl, jo divu pirmo bērnu piedzimšanas brīdī viņš ir bijis klāt. “Ja mazais nolems pagaidīt, tad varbūt ietrāpīs nākt pasaulē tieši tad, kad Daumants būs mājās. Abi pirmie bērni man tā piedzima. Abas reizes tas notika piektdienā un pirmdienā Daumantam jau bija jābūt atpakaļ sporta nometnē. Tomēr viņš bija klāt, bērniem piedzimstot, un arī pats aizveda mūs mājās,” stāsta Guna. Gaida meiteni vai puiku, to vecāki īsti nezina. Mazais slēpjoties un negribot tā uzreiz atklāties.
Guna vīru uzskata par drosmīgu un labu tēti bērniem. Daumants arī mēdzot jokot, ka neticot tām sievietēm, kuras saka, ka dzemdības ir grūtas. Tā viņš uzmundrina sievu arī tagad. Nekādu tādu speciālu gatavošanos dzemdībām Guna nekad nav organizējusi un arī tagad to nedara. Vienīgais, ko viņa zina - trešais bērns tāpat kā pirmie divi pasaulē nāks Madonas slimnīcā.
Dreiškenu ģimenes dzīve nenoliedzami ir pakļauta olimpiskajiem cikliem, jo Daumants taču kopš 2003.gada ir Latvijas valsti pārstāvošs bobslejists, stūmējs. Aiz muguras jau ir Turīnas, Vankūveras un Soču, bet priekšā ir Phjončhanas ziemas Olimpiskās spēles Korejā 2018.gadā, ja liktenis būs labvēlīgs. “Daumants vairāk ir projām nekā mājās. Gadu gaitā esmu pie tā pieradusi. Norūdījusies. Bērniem ir grūti. Un Daumantam pašam ir visgrūtāk. Man jau bērni ir blakus, bet viņam to ikdienā pietrūkst. Atbrauc un ierauga, kā viņi paaugušies, ko iemācījušies. Nosāp sirds. No sporta pilnīgi brīvs viņš gadā ir tikai divus mēnešus. Vasarā viņam ik pa divām nedēļām ir sporta nometne, tad atkal viņš ir mājās. Šogad Daumants projām aizbrauca 1.janvārī un mājās būs februāra beigās uz pāris dienām. Tad atkal brauks uz Koreju un tikai marta beigās atgriezīsies mājās,” saka Guna. Bērniem esot izveidojusies tradīcija katru vakaru internetā sazināties ar tēti - runāt ar viņu un redzēt viņu. “Viņi dzied tētim, runā dzejoļus. Ja internetā ir traucējumi un neizdodas sazināties ar Daumantu, bērnu ikdienas rituāls ir traucēts un viņi ir bēdīgi. Sevišķi Denīze. Viņai ir īpaša saikne ar tēti,” saka Guna. Dēls savas emocijas paužot atturīgāk. Tieši tāpat kā Daumants. Dāvis esot tēta kopija.
Guna vīra darbu - sportošanu - uzskata par ļoti smagu nodarbošanos. Dalība sacensībās - tā esot tikai virspuse, bet visam pamatā ir treniņi, milzīga fiziskā slodze. Tā veidojas saliedēts četrinieks, kurā visi cits citu jūt kā vienotu veselumu. Vislielākajā mērā tas esot trenera Sanda Prūša panākums, jo viņš ir cilvēks, kuru bobslejisti ciena un respektē. “Bobslejistiem ir necilvēcīgas fiziskās slodzes. Droši vien tur arī ir viņu panākumu atslēga. Man gan reizēm liekas, ka tās slodzes ir par lielu. Naudas dēļ tas noteikti netiek darīts. Viņu atalgojums ir kā normālam latvietim, ne vairāk. Maldās tie, kas domā, ka bobslejistiem nauda birst no visām malām. Protams, par olimpisko medaļu vai godalgotu vietu pasaules čempionātā atalgojums ir lielāks, taču tā nav ikdiena. Protams, viņi tiecas uzvarēt. Viņi visi ir vienkārši, labi un stipri lauku puiši, kuriem nav zvaigžņu slimības,” bilst Guna.

Iepazinās kā pusaudži
Sens stāsts - tā par mūža pirmo satikšanos ar Daumantu saka Guna. Abi iepazinās Ērgļos Jaunatnes ziemas olimpiādē, kur Daumants bija vārtsargs gulbeniešu hokeja komandā. Ērgļi ir Gunas dzimtene. Protams, olimpiāde bija nozīmīgs tusiņš. Guna tobrīd mācījās 8., Daumants - 9.klasē. Viņi savstarpējo saziņu turpinājuši, rakstīdami, sūtīdami viens otram vēstules. “Man vēl tās ir saglabātas,” smaida Guna, jo atceras to kā īpašu un ļoti romantisku laiku savā dzīvē. Bijis brīdis, kad viņa Daumantam zuda no redzesloka pavisam. Viss mainījās, kad sākās sociālo tīklu ēra ar līderi “Draugiem.lv” priekšgalā. “Daumants mani atcerējās, uzmeklēja, atkal sākām sarakstīties - nu jau elektroniskā formātā,” stāsta Guna. Un tad viņi abi satikās atkal aci pret aci. Viņi bija laukā no pusaudžu vecuma. Guna ar pavisam citādu vērtējumu skatījās uz Daumantu. Viņa iemīlējās sportiskajā, galantajā puisī, līdzko uzmeta viņam pirmo skatienu. “Tā bija tāda sajūta, kas mani pārņēma... Man prātā bija tikai Daumants! Uzreiz atradām kopīgu valodu,” atceras Guna. Sākās abu mīlas stāsts. Tomēr viņa neslēpj: “Mēs ar Daumantu esam atšķirīgi rakstura ziņā. Es esmu aktīva, atvērta, Daumants - mierīgs, pat kluss. Laikam ir taisnība, ka pretpoli pievelkas. Negribas jau melot un teikt, ka mums dzīvē viss ir tikai un vienīgi skaisti un labi. Strīdamies mēs abi daudz. Man patīk pastrīdēties, piešķilt uguntiņu. Daumantu uz strīdiem izprovocēt ir grūti, bet kad tas notiek... Labāk to nedarīt. Tas varbūt tā notiek tāpēc, ka mēs par maz esam kopā. Mums nav bijusi iespēja līdz galam pielāgoties viens otram. Pārsvarā viņš ir projām. Kad atbrauc, izjauc manu iedibināto dzīves kārtību, bērni klausās tikai viņā - labajā tētī. Kad Daumants atkal ir projām, man ar bērniem ir jāatgriežas mūsu ikdienā bez viņa. Un tomēr mēs esam kopā. Joprojām. Un ne jau tikai bērnu dēļ. Un tas kaut ko nozīmē. Gribas ticēt mīlestībai.”

Uz savu māju Gulbenē!
“Pilntiesīga gulbeniete esmu kopš šā gada. Visus iepriekšējos gadus, kamēr mūsu bērni bija pavisam mazi, es dzīvoju gan Ērgļos, gan Gulbenē. Kad Daumants bija šeit, mēs braucām pie viņa. Kad viņš devās projām, mēs braucām uz Ērgļiem. Tur mazie apmeklēja bērnudārzu. Bijām tā pieraduši un likās viss labi. Tomēr ir pienācis brīdis, kad mūsu vecākajam bērnam jāsāk skolas gaitas. Sapratu, ka beidzot man pavisam ir jāpamet manu vecāku omulīgā dzimtas ligzda Ērgļos un jāpārceļas uz pastāvīgu dzīvi Gulbenē,” stāsta Guna. Viņa domājusi, ka būs psiholoģiskas un praktiskas grūtības šajā pārejas posmā. Taču tagad secina: “Viss tik viegli ir noticis.” Palīdzēja tas, ka te ir Daumanta vecāki. Te ir arī Daumanta draugi, kas kļuvuši arī par Gunas draugiem.
Šobrīd viņa ar bērniem vēl mitinās dzīvoklī, taču vasarā pārcelsies uz ģimenes māju, kuru Daumants un Guna ir nopirkuši Gulbenē. Pašlaik tur notiek remonts. Tā norisi prasmīgi vada Guna pati. Viņai, kā saka, ir apgriezieni un ķēriens praktiskās lietās. Radusi pie atbildības un vēriena, jau dzīvodama Ērgļos, kur dzimta vairākās paaudzēs nodarbojas ar lauksaimniecību un saimniekošanu mājās. Arī Guna to ir darījusi, turklāt - gudri. Viņai ir ekonomistes izglītība. Taču tagad viņa priecājas, ka vismaz kādu laiku pilnībā nodosies tikai un vienīgi ģimenes dzīvei. Viņa ir sajūsmā, ka Dreiškenu mājai Gulbenē būs pagalms, kur bērniem izskrieties, un ka arī šeit pati varēs iekopt dārzu un puķu dobes. “Ja man jāizvēlas starp virtuvi dārzu, es noteikti izvēlētos dārzu. Kulinārija nav mana stiprā puse. Taču, par laimi, Daumants ir ļoti vienkārša un veselīga ēdiena piekritējs. Mūsu bērni - tāpat. Par Daumantu daudz liecina tas, ka viņa iecienītākais ēdiens ir vārīti griķi ar maltās gaļas mērci. Par sevi varu teikt - nāksies tomēr piestrādāt pie savām prasmēm virtuvē,” atklāj Guna.
Viņa ir mamma uz pilnu slodzi, ikdiena ir saplānota pa stundām un minūtēm. Gan dēls, gan meita ir ļoti enerģiski, darboties griboši. Gunai ikdienā jāved abi bērni ne tikai uz bērnudārzu, bet arī uz tautisko deju nodarbībām. Dāvis vēl arī spēlē futbolu, Denīze dzied. Dāvis iepazīstināts ar abām Gulbenes skolām, kurās varētu rudenī sākt mācības 1.klasē. Vecāki ļauj dēlam izvēli izdarīt pašam, lai gan, visticamāk, puika ņems vērā tēta viedokli, kurš grib, lai Dāvis ar laiku mācās ģimnāzijā. Tāpat kā savulaik Daumants. “Skolas izvēle - tas ir nopietni. Kur mācīsies brālis, turpat skolu apmeklēs arī māsa un mūsu trešais bērns,” saka Guna.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Gaida Daumantu mājās!

Kategorijas