Nu bet meitenes - pēc tam

2017. gada 10. februāris 10:31

(Sākums - 27.janvāra numurā)

1943.gada ziemā tēvs devās pēc malkas uz Strūžānu purvu un tur koku zaros ieraudzīja vairākus izpletņus. Nobijās. Ātri pārradās mājās. Pie pašbrūvēta alus glāzes pēc tam kopā ar kaimiņu tēvs sprieda, ka tiem izpletņiem ir tāds labs zīda materiāls. Tēvs pārvarēja bailes un atgriezās vēlreiz tajā pašā vietā. Diemžēl izpletņi bija jau noņemti. Mētājās zemē tikai propagandas literatūra un diegauklas. Pēdējās tēvs pārnesa mājās. Diegauklas sastāvēja no vairākām diegu kārtām. Vidū bija miltiem līdzīga viela. Pārbaudīju, ka tā bija ilgi degoša degaukla. Mēs, puikas, izmantojām to kā šaujampulveri. Pildījām tukšo patronu čaulītēs. Un metām čaulītes ugunskurā. Sprādzieni bija lieliski. Palepošos, ka tas bija mans izdomājums. Mēs, puikas, bijām vienoti, klusējām par saviem nedarbiem. Bijām mēmi kā zivis. Par laimi, viss beidzās labi. Mēs jau arī centāmies būt piesardzīgi.
Pirmā mana tiešā saskare ar vācu karavīriem notika 1943.gada vasarā. Pēcpusdienā izlaidu ganāmpulku pļavā. Tur bija septiņas govis un tele. Pēkšņi, kur bijuši, kur ne, uzradās trīs vācu karavīri ar automātiem rokās. Viņi centās teli atšķirt nost no pārējā ganāmpulka. Es sāku gauži raudāt, glaudīdams līdzi paņemto maizes gabaliņu. Zināju, ka tuvumā ir mans tēvs - turpat aiz kūts. Viņš vēroja, kas notiks tālāk. Viens no vāciešiem sāka skaļi runāt. Nesapratu ne vārda. Taču no intonācijas bija skaidrs, ka viņš mudina abus pārējos likt mani un teli mierā. Tā arī notika. Bet kaimiņu sētā viņi nošāva bulli un automašīnā aizveda sev līdzi. Atmiņā palicis arī tas, kā vācu zaldāti ienāca mūsmāju pagalmā, kur rēja mūsu pie ķēdes turētais suns, piegāja viņam klāt un palaida suni vaļā. Biju pārsteigts. Mūsu suns bija nikns. Svešie tam nedrīkstēja iet klāt, bet tas zaldāts laikam prata atrast pieeju sunim. Ar šodienas prātu domāju, ka varbūt tam zaldātam pašam mājās bija palicis tāds četrkājainais draugs.

Ar vācu konfekšu garšu
1944.gada jūlijā frontes līnija skāra arī Strūžānus. Taču tikai uz vienu dienu! Tā kā mana tēva mājas atradās tuvu purvam, vācu karavīri ienāca arī mūsu pagalmā. Mēs nejutāmies droši. Es sāku nojaust, ko nozīmē karš. Mūsu ģimene ierīkoja pagaidu apmešanās vietu purvā, kur bija salīdzinoši sausāks. Vācu izlūki mūs atrada un kopā ar visiem mājlopiem izdzina no purva laukā, un iedzina rijā. Govis ieveda kūtī. Bēgļu Ļebedevu ģimene, kas dzīvoja kaimiņos, baidīja mūs, ka vācieši rijā sadedzināšot, jo tā viņi rīkojoties Krievijā. Kaimiņu dāma Albīna Ļebedeva, kura kaut cik prata vācu valodu, izlūdzās tikšanos ar vācu armijas grupējuma virsnieku. Pēc tam mūs izlaida no rijas un lika nekavējoties atbrīvot frontes līniju. Mana māte vēl paspēja pateicībā pacienāt vācu karavīrus ar tikko slauktu pienu. Viņiem to klāt pienesu es. Karavīri pārsvarā bija vīri, kuriem aptuveni 40 gadu un vairāk. Viņi man pretī deva konfektes. Kamēr mūsu ģimene devās frontes aizmugurē, kur bija meži, lai patvertos, vācieši, baidīdamies no padomju karaspēka aplenkuma, atkāpjoties paņēma sev līdzi un aizveda mūsu zirgu Sirmi. Tā bija traģēdija. Vēlāk tēvs lūkoja sadzīt savu zirgu rokā, gāja pa pēdām līdz pašai Bērzpilij, bet tā arī neatrada. Tēvam nācās pirkt jaunu zirgu - kumeļu. Naudas gandrīz nebija. Par zirgu bija jāatdod graudi, milti.

Visi grib ēst
Mūsu sādžā tādas īstas vācu karavīru tuvcīņas ar sarkanarmiešiem tā arī nebija notikušas. Atkāpjoties divi vācieši bija paslēpušies mūsu rijā un otrajā dienā padevās padomju armijai.
Atceros, Mazičas upei Strūžānos bija koka tilts - apmēram 30 metrus garš. Dažas dienas iepriekš, pirms šeit izveidojās frontes līnija, tilts tika mīnēts. Taču puikas ar manu brāli priekšgalā noskrūvēja vadus, ar kuru palīdzību būtu varējis notikt sprādziens. Vācieši atkāpās tādā steigā, ka tiltu nepaspēja uzspridzināt. Vēlāk mīnas pievāca padomju armijas sapieri. Atkal mūsu dzīvē bija atgriezušies sarkanarmieši. Bija un nebija. Dienā patrulēja miliči, naktīs ciemos nāca nacionālie partizāni. Tēvs, braucot uz Rēzekni, redzēja un stāstīja mājā, ka vācu gūstekņi viņam lūguši maizi. Tēvs arī devis, taču rūgti pajokojis, jautājot, vai tad “eier” un “speck” (olas un speķi) nevajagot? Gūstekņi tikai atmetuši ar roku. Starp citu, olas zemniekiem nelūdza, bet ar varu atņēma arī padomju karavīri, kaut viņiem tas bija stingri aizliegts. Tēvs stāstīja, ka redzējis karavīru nesam pilnu cepuri ar vistu olām. To ieraudzījis virsnieks un uzmaucis karavīram galvā nešļavu ar visu saturu.
Atceros - 1945.gada vasarā Strūžānu purvs bija pārplūdis. Ūdens bija 10 metru attālumā no mūsu māju sliekšņa. Nopļautais siens aizgāja postā. Bija skaidrs, ka sekos bada gads. Septiņus kilometrus attālajā Kristiņku ciemā nacionālie partizāni uz laiku bija izveidojuši savu Latvijas nacionālo republiku.

Miliči vilināja “istrebiķeļos”
1947.gadā padomju vara piekopa vietējo iedzīvotāju iesaistīšanu pasākumos cīņā ar nacionālajiem partizāniem. Visi, kas vēlējās, varēja saņemt šautenes un iekļauties tā saucamajā pašaizsardzībā. Arī mans brālis, kuram jau bija 16 gadu, ieradās mājās ar legālu šauteni. Viņš bija tikai azartisks jauns cilvēks, kuram gribējās padižoties, būt piederīgam, populāram. Tēvs viņam lika aiznest un nodot šauteni atpakaļ.
Jauniešu iesaistīšana tā saucamajos “istrebiķeļos” skāra arī manu klasi. Miliči deva mums ieročus, apmācīja, kā ar tiem rīkoties. Mums, protams, gribējās paspēlēties. Atceros, miliču ieroči izskatījās pamatīgi nolietoti. Mums ļāva šaut mērķī no 10 metru attāluma. Nevarējām trāpīt. Novēroju, ka arī paši miliči, kad lielīgi gribēja mums rādīt paraugdemonstrējumus, nopūdelēja. Tādi bija tie “istrebiķeļi”. Viens mans klasesbiedrs, kurš bija pāris gadus par mani vecāks zēns, izvēlējās kļūt par “istrebiķeļu”, saņēma šauteni. Viņa virzītājspēks bija dusmas, dzīves grūtības, trūkums. Puiša tēvs bija Pirmā pasaules kara invalīds, kurš cietis no indīgas gāzes pielietošanas frontē. Mans klasesbiedrs ātri vien gāja bojā, savu šauteni lāgā nepaspēdams likt lietā. Nacionālie partizāni viņu nošāva Bērzpils klānu apkaimē “istrebiķeļu” rīkotās akcijas laikā. Nekad nezināšu, par ko viņš kļūtu, ja nodzīvotu līdz šodienai.

Draudēja nošaut “tanku dūres” dēļ
Pēckara laiks bija sevišķi bīstams. Ne tikai politiski, arī krimināli. Apkaimē klaiņoja laupītāju bandas. Iztīrīja turīgo saimnieku klētis, veikalu plauktus, Strūžānu dzirnavu graudu noliktavu. Starp laupītājiem bija arī daži vietējie miliči. Cīņā ar kriminālajiem elementiem bojā gāja vietējais izpildkomitejas priekšsēdētājs.
Tolaik gandrīz katram zēnam, ja tas nebija memmesdēliņš, bija kaut kur paslēpts savs šaujamais ar munīciju vai bez. Bija pat īstās granātas. Dažam bija vācu automāti, man pašam bija pat viena “tanku dūre”, šķiet, bojāta. Ar to tēmēju uz kokiem, spaidīju apakšā esošo mehānismu. Dievs mani pasargāja no nelaimes. Tēvs ieraudzīja mētājamies pļavā skaistu metāla stobru un lika ieroci ienest klētī. Teica, ka varbūt noderēšot, ka nesīšot kalējam. Neko nesapratu.
Vācieši atkāpjoties daudz mantības steigā bija pametuši. Strūžānos pie bijušā lielsaimnieka ierīkotajā un pamestajā vācu karavīru hospitālī atradām bruņucepures, patronas un citu ekipējumu. Mēs, puikas, to visu nadzīgi piesavinājāmies. Vietējais milicis mūs dzenāja, vajāja arī mani, jo kāds bija nodevis ziņu, ka pie manis ir “tanku dūre”. Viņš mani kā tādu tautas ienaidnieku nostādīja pie sienas un tēmēja uz mani ar šaujamieroci, prasīja, lai atdodu “tanku dūri”. Biju mazs puika - no bailēm apčurājos. To redzot, mana māte krita milicim matos ar vārdiem: “Neļaušu puiku pataisīt par idiotu!” Pēc nedēļas šis pats milicis gāja bojā Īdeņā no nacionālo partizānu raidītās lodes.

Nautrēnu vidusskolas nacionālais fenomens
1947.gada vasarā ar izcilību pabeidzu vietējo skolu. Biju absolvējis 7.klasi un iestājos Nautrēnu vidusskolā. Mācīties aizbraucu vēlu - 9.oktobrī. Skolas direktors pavēstīja, ka internātā zēniem atsevišķu istabu nav. Zēnu nav? Nav, kas mācās vidusskolā? Bija taču pēckara laiks... Es vienalga gribēju mācīties! Pieņēma mani tikai tāpēc, ka liecība laba. Internātā man ierādīja gultu istabā pie meitenēm. Viņas izturējās pret mani labi. Trīs meitenes bija no mana ciema. Meiteņu internātā nodzīvoju līdz jaunajam gadam. Pēc tam zēniem tika izveidota atsevišķa istaba. Mēs tur mitinājāmies pieci. Viens zēns bija trīs gadus vecāks par mani, braucis strādāt jūrā, lietojis alkoholu. Viņš bija tas, kurš čekistiem nosauca Nautrēnu vidusskolas nacionāli noskaņoto jauniešu organizācijas biedru vārdus. Tas notika 1949.gada pavasarī. Tad es jau mācījos Bērzpils vidusskolā. Čekisti uz nopratināšanu sauca arī mani. Man bija nojauta, ka Nautrēnos ir jauniešu veidota, nacionāla kustība, jo klasesbiedrs par to bija mīklaini izteicies. Izstāstīju toreiz par to savam tēvam. Viņš saprata, ar ko es riskēju, un lika nekavējoties nomainīt skolu. Tēva argumenti bija tādi: “Vācieši karojot neko te nepanāca, kur tad nu puišeļi kaut ko panāks!” Apbrīnoju tos jaunos cilvēkus, kuri riskēja ar visu Latvijas neatkarības vārdā.
(Turpinājums sekos)

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Nu bet meitenes - pēc tam

Kategorijas